Kā ir meklēt pazudušu pusaudzi karantīnas laikā? Stāsts par britu jaunieti, kuru nomocīja nošķirtība no draudzenes

BBC vēstī, ka pusaudzi no viņā draudzenes Megas šķīra vairāk nekā 400 kilometri. Lai arī jaunieši ikdienā attālumā dēļ nevarēja tikties regulāri, neskaidrība, kuru radīja pārvietošanās aizliegumi, viņu ļoti satrauca. Puiša māte Stella stāsta: “Arī es pati biju ļoti satraukta. Un es zinu, ka arī daudzi mani draugi bija noraizējušies un bēdīgi par to, ka nevar pavadīt laiku kopā.”

Mega ar Ovenu viens otru pazina kopš 11 gadu vecuma, bet pirms diviem gadiem abi kļuva par pāri. Puisis vēlējās pašizolācijas laikā būt kopā ar savu meiteni, pat draugiem pa jokam stāstījis, ka grasās doties uz Jorku pie Megas, tomēr viņa māte bija nelokāma.

“Šī diskusija turpinājās visu nedēļu. Mūsu attiecības kļuva ļoti, ļoti sarežģītas,” medijiem skaidro Stella, atklājot, ka 26. martā abu starpā uzliesmoja kārtējais strīds un vakarpusē Ovens, nesakot mātei ne vārda, izgāja no mājām. Jau esot ārā viņš piezvanīja Megai un atklāja, ka sastrīdējies ar mammu. “Es biju saskumusi, jo man pašai arī bija strīds ar mammu tieši šī iemesla dēļ. Mēs viens otru uzmundrinājām, viņš teica, ka dosies skatīties saulrietu,” stāsta puiša draudzene. Tā bija viņu pēdējā saruna. Videonovērošanas kameras fiksēja mirkli, Ovenam dodoties uz klinšu pusi aptuveni kilometra attālumā no mājām.

Īsi pēc abu sarunas Mega vēlreiz zvanīja Ovenam, taču tika pāradresēta uz balss pastkastīti. Māte Stella tobrīd vēl nesatraucās, jo nezināja, ka dēla telefons ir izslēgts. Pēc abu strīda viņa nodomāja, ka viņš aizgāja pastaigāties un drīz būs atpakaļ, tomēr, iestājoties tumsai, viņas bažas pieauga. Viņā sazinājās ar Ovena draugiem un Megu, un ap plkst.23 liktenīgajā vakarā par dēla pazušanu informēja policiju.

Nākamajā dienā atbrauca Mega ar savu ģimeni un viņi steidza palīgā jūras piekrastē pie klintīm meklēt jaunieti. Tāpat ātri tika mobilizēti lieli policijas spēki, pārmeklētas mājas un citas ēkas, tomēr noteiktie pārvietošanās ierobežojumi sarežģīja meklēšanas pasākumus, jo daudzi cilvēki gluži vienkārši neatsaucās uz klauvējieniem pie durvīm, bet veikali un uzņēmumi, kuriem pieder izvietotās videonovērošanas kameras, bija ciet, tomēr policistiem izdevās iegūt dažus ierakstus no vietējiem iedzīvotājiem, kuri bija izvietojuši kameras ap saviem īpašumiem.

Lai arī cilvēki bija distancē viens no otra, tikko iedzīvotāji padzirdēja par pazudušu pusaudzi, visi centās darīt, ko var – izvietoja informāciju sociālajos tīklos, bet vietējie slavenības, kas dzīvoja Braitonā, publicēja videovēstījumus.

Palīdzīgu roku piedāvāja arī atvaļinātais Metropolitēna policijas seržants Saimons Vatsons, kurš savas karjeras laikā bija specializējies pazudušu cilvēku meklēšanā. Viņš savāca 10-20 cilvēku komandas, kuri pārmeklēja apkārtni ap klinti un netālu esošajām mājām. Vatsons, sniedzot norādes saviem brīvprātīgajiem, atgādināja par nepieciešamību ievērot sociālo distanci.

“Viss, ko mēs varējām izdarīt, ir izdarīts,” sacīja policijas inspektors Marks Rosters, atzīstot, ka nav atrasti nekādi pierādījumi, kas liecinātu, ka Ovens ir dzīvs. Viņa pēdējā cerība iegūt kādu atbildi bija videoierakstu pārskatīšana no autobusiem, kuri brauca gar piekrastes ceļu, kas varētu būt fiksējuši pazušanas mirkli. 

Dienā, kad pazuda Ovens, pūta spēcīgs vējš, tāpēc policija meklēšanas pasākumos iesaistīja okeanologu Saimonu Boksolu no Sauthemptonas universitātes, kurš secināja, ka tā brīža laika apstākļi puiša ķermeni varēja aiznest dziļāk jūrā, tāpēc policisti brīdinājuši kolēģus par kontinentālajā Eiropā.

Stella stāsta, ka viņa ir neziņā par to, Ovens ir dzīvs vai miris, taču viņa draudzene Mega tiek gatavota tam, ka, iespējams, pie klintīm notika traģēdija.

“Viņam ir piecus gadus veca māsiņa, kura viņu dievina, un zina, ka viņš ir prom. Viņa man turpina jautāt, kad Ovens pārradīsies, un mana sirds lūst no domas, ka man varbūt nāksies viņai pateikt, ka Ovens nepārnāks nekad,” stāsta puiša māte.