Vācijā seksa tirgus apgrozījums sasniedzis 20 miljardus eiro
Vairākās valstīs formāli prostitūcija nav aizliegta, taču sodāma ir seksa pirkšana, piemēram, Francijā, Zviedrijā, Norvēģijā. Turpretim Vācijā šī nodarbe kopš 2002. gada ir legalizēta un vairs nemaskējas aiz naktsklubu vai citām izkārtnēm.
Valstī oficiāli reģistrēts ap 33 000 prostitūtu, kuras kārtīgi maksā nodokļus, nozares vērtība sasniegusi 20 miljardus eiro. Lielākā daļa ir ārzemnieces, tikai apmēram 6200 ir Vācijas pilsones, bet 11 400 ir no Rumānijas, 3200 – no Bulgārijas, 2400 – no Ungārijas. Vācijā ir atļauti arī bordeļi, tātad prostitūcija uz nopietniem biznesa pamatiem, ko Latvijā uzskata par sutenerismu un soda saskaņā ar Krimināllikumu.
Pēcpusdienas atlaide senioriem
1972. gadā Ķelnē atvērtais "Eros Center", tagad "Pascha", ir lielākais bordelis pasaulē – ar 126 istabām septiņos stāvos. Prostitūtām kā pašnodarbinātajām numuru izīrē par 180 eiro dienā, pretim dodot arī ēdināšanu, veselības aprūpi, apsardzi, iekļauts arī nodoklis. Senioriem no 66 gadu vecuma pēcpusdienās paredzēta atlaide – pusi no 50 eiro par “normālu sesiju” sedz iestāde.
Bavārijā vien, pēc 2018. gada beigu datiem, bijuši 557 prieka nami. Turpretim visā Berlīnē ir tikai 750 prostitūtu, protams, reģistrēto. Izpētīts, ka 76% šo sieviešu ir vecumā no 21 līdz 44 gadiem – 25 000 prostitūtu. Vēl ap 2000 prostitūtu ir vecumā no 18 līdz 20 gadiem un apmēram 5700 – 45 gadus un vecākas.
Valsts paredz viņu tiesību aizstāvību kā visiem darba ņēmējiem, šai nozarei ir savas arodbiedrības un profesionālās organizācijas, mīlas priesterienes rīko kongresus un pat gadatirgu World of Whorecraft, ko varētu tulkot kā palaistuvju ģildes pasaule.
Iesāka studiju laikā
Undīne de Rivjēra (46) no Hamburgas, viena no Profesionālās erotisko un seksuālo pakalpojumu apvienības dibinātājām, nozarē ir jau apmēram 25 gadus. Intervijā Deutsche Welle viņa atklāj, ka bijusi studente, kad kāds kursabiedrs atzinies, ka reizēm pērk seksu.
“Es biju ieintriģēta un lūdzu viņu paņemt mani līdzi uz striptīzklubu,” atceras Undīne. Tur viņa aprunājusies ar menedžeri, un toreizējā studente piekritusi piepelnīties ar dejām ap stieni, bet vēlāk nonāca līdz kam vairāk.
“Tas netraucēja man pabeigt universitāti un saņemt fizikas diplomu. Bet pēc izlaiduma sāku domāt, ko gribu darīt tālāk. Nolēmu pamēģināt sniegt seksuālos pakalpojumus pilnu darbadienu. Pie tā arī apstājos,” stāsta Undīne.
Viņa apgalvo, ka nav saskārusies ne ar narkotikām, ne citām kriminālām lietām. Savu izvēli Undīne skaidro ar naudu: “Ja kāds piekritīs pārskaitīt manā kontā tik, cik es nopelnu, vairs nestrādāšu. Bet profesija kā tāda man patīk. Domāju, es labi tieku galā, protu atrast pieeju dažādiem cilvēkiem.”
Maksā nodokļus un izsniedz kvītis
Pagaidām viņa cer strādāt šajā darbā līdz pensijas vecumam, bet vecākajai pilnas slodzes kolēģei esot 75 gadi. “Ne katrs klients vēlas seksu ar meiteni, kura viņam der par mazmeitu,” skaidro Undīne.
Viņa klientus pieņem mājās, reizēm dodas uz viesnīcu vai privātām ballītēm ar grupveida seksu – Vācijā likums neregulē cilvēku seksuālo uzvedību, ja vien visi ir pilngadīgi un rīkojas pēc brīva prāta.
Miesas pārdevēja uzskata, ka šis arods viņai lieliski ļauj plānot savu laiku, noteikt pašai savas darba stundas. Undīne maksā gan ienākuma, gan pievienotās vērtības nodokli, viņai ir kases grāmata, kur pierakstīt ienākumus un izdevumus, ir pat konsultants, kurš palīdz aizpildīt ikgadējo nodokļu deklarāciju. Ja klients prasa, saņem arī kvīti, bet parasti to nevienam nevajag.
Bandītisms esot pārspīlēts
Šis darbs ir riskants, piemēram, ir gadījumi, kad uzbrūk klienti. 2003. gadā jau pieminētajā Pascha apmeklētājs nodūra taizemiešu sievieti, tomēr, strādājot pilnīgi nelegāli, viņa nebūtu vairāk pasargāta. Bordeļa istabās ir trauksmes pogas bīstamām situācijām, bet uzbrukumus piedzīvo arī pārdevējas, taksometru šoferi un daudzi citi.
Nevar gan noliegt, ka prostitūcija ir arī viens no organizētās noziedzības peļņas veidiem, un bandīti nekautrējas ar varu piespiest sievietes strādāt viņu labā.
Undīne uz to norāda, ka katru gadu Vācijā aizdomās par šādiem noziegumiem norit daži simti izmeklēšanu, līdz krimināllietai un tiesai nonāk mazāk par simtu.
“Skaidrs, ka ir liela pelēkā zona, kad noziegumi paliek neatklāti un vispār policijas nepamanīti. Pieņemsim, ka šī pelēkā zona ir tikpat liela kā gadījumos ar izvarošanu un seksuālu piespiešanu,” Undīne atgādina pieņēmumu, ka atklāt izdodas tikai vienu no 20 šādiem noziegumiem.
Viņa to pārrēķina uz seksuālo pakalpojumu nozari, kurā ir līdz 400 000 nodarbināto, un vēl divtik šo skaitli samazina. Ap simt krimināllietu uz šā fona nozīmējot 2000 cietušo. Tas ir daudz, bet vienlaikus viens procents. “Lai cik šausmīgs nebūtu katrs cilvēktirdzniecības, sutenerisma un piespiedu prostitūcijas gadījums, tas nav tas, kas pastāvīgi norisinās mūsu nozarē,” uzskata Undīne.
