Viņš izdzīvoja Parīzes slaktiņā: "Es gaidīju šāvienu galvā - citu iznākumu es neredzēju"

Intervijā BBC Stefans dalījies divarpus stundas ilgajās šausmās, ko pārdzīvoja 13. novembrī, kad Parīzē nogalināja 130 cilvēku.

Atstāsta kā filmu...

Piecas dienas pēc asinspirts viņš devās uz darbu – bijis svarīgi atgriezties ikdienas ritmā, izstāstīt par piedzīvoto kolēģiem. Tagad Stefans jūtas psiholoģiski kaut cik normāli, tomēr nepamet sajūta, ka pārdzīvotais noticis ar kādu citu. Psihologs atzinis, ka vēlme distancēties no situācijas ir itin normāla, dabiska parādība, lai aizsargātu savu psihi.

“Tāpēc man ir sajūta, ka es atstāstu Brūsa Vilisa filmas saturu,” saka Stefans. Tikai Brūsa te nebija... Stefans sēdēja balkonā, vērodams „Eagles of Death Metal” koncertu, kad pa galveno ieeju ienāca teroristi.

“Viņi sāka šaut pa pūli, atrazdamies tieši zem manis. Sākumā cilvēki nesaprata, kas notiek. Daudzi domāja, ka tās ir petardes. Pēc tam sākās panika, un mūziķi aizbēga no skatuves.” Sapratis, kas notiek, Stefans mēģināja tikt prom, bet piegājis pie kāpnēm, saprata, ka nokļūs aci pret aci ar slepkavām.

Sagūsta ķīlniekus

“Tad es ieraudzīju, ka viņi tuvojas no balkona otras puses. Es nokritu uz grīdas starp krēsliem. Viņi bija divi, bruņoti ar Kalašņikova automātiem. Viņi teica: “Mēs jūs nenogalināsim, sēdieties stūrī.” Viņi iedzina mūs stūrī un paziņoja: “Mēs esam Islāma valsts kaujinieki. Mēs esam šeit, lai atriebtos par savām sievām un bērniem Sīrijā, kurus jūsu prezidents terorizē ar bumbām un aviāciju.”” Atkāpei – visi slepkavas dzimuši Francijā vai Beļģijā, tikai vienam bija bērni un ne jau Sīrijā.

Stefans pēkšņi lejā izdzirdēja sprādzienu – viņš pieļauj, ka tobrīd policists izšāva uz teroristu, un tas uzspridzinājās. Abi bandīti ķīlniekus ieveda gaitenī, bija 11 vai 12 gūstekņi. Dažiem lika pagriezties ar seju pret logiem, citus novietoja pie zāles ieejas vai gaiteņa galā pie kāpnēm, kas ved aizkulisēs.

Gaidīja nāvi

Teroristi pa telefonu runāja ar policiju, draudot visu uzspridzināt, ja “neattīrīs perimetru”. Viņi arī interesējās, vai gūstekņu vidū ir kāds pāris – lai vienu aizsūtītu ar instrukcijām pie policijas. Ja viņš divu minūšu laikā neatgrieztos, otru nogalinātu.

“Es stāvēju, atspiedies ar degunu pret stiklu, un centos nepievērst sev uzmanību. Bet es biju pārliecināts, ka mūs vai nu nošaus galvā, vai uzspridzinās. Citu iznākumu es neredzēju,” neslēpj Stefans.

Pēc divarpus stundām specvienība sāka atbrīvošanas operāciju. “Nevienu ķīlnieku neievainoja. Tam ir grūti noticēt,” saka Stefans. Teroristi šāva, policisti meta gaismas un trokšņa granātas. “Es nokritu kaktā uz grīdas, un viena granāta uzsprāga man tieši pie kājām. Man acu priekšā ir aina – terorists stāv metru no manis. Ar vienu roku viņš šāva no automāta, otra bija uz detonatora. Es nezinu, kāpēc viņš neparāva savu jostu.”

Otrā iespēja

Teroristi atkāpās, un specvienība izveda ķīlniekus ārā. Hallē viņiem norāva apģērbu – lai pārliecinātos, ka zem drēbēm nav spridzekļu.

Stefans nejūtot naidu pret uzbrucējiem, viņš tikai nesaprot domāšanas veidu, kas noved līdz šādai rīcībai, kā viņi spēj pārkāpt pēdējo līniju. Un otrs jautājums – kāpēc ķīlniekus tomēr nenogalināja.

Stefans nezina, vai tuvākajā laikā atkal spēs apmeklēt koncertus, kas viņam ļoti patīk. Viņš nodreb pie dažām skaņām, pat savā dzīvoklī. Viņš arī mēģina feisbukā atrast pārējos ķīlniekus, kam laimējās, lai satiktos, iedzertu alu un pateiktu: “Mums paveicās iegūt otro iespēju, mums jādzīvo ar pilnu klapi.”