Lielbritānijā teju katru uzskatīs par orgānu donoru

Gaidāms, ka šāda sistēma stāsies spēkā 2020. gada pavasarī, būs arī gadu ilgs pārejas periods, kad ritēs kampaņa par labu orgānu ziedošanai. Izņēmums būs tie, kas dzīves laikā oficiāli nokārtos aizliegumu izmantot pēc nāves viņu orgānus, visas personas līdz 18 gadu vecumam, cilvēki ar garīgiem traucējumiem un mazāk par gadu valstī dzīvojošie.

Veselības ministrija uzskata, ka ar šīm izmaiņām varēs ik gadu papildus izglābt 700 dzīvību. No 2016. gada aprīļa līdz 2017. gada martam Lielbritānijā nomira aptuveni 600 000 cilvēku. Aprēķināts, ka pārstādīšanai tūlītēji varēja izmantot 5700 nelaiķu orgānus, bet vēl 1400 kļūtu par donoriem, ja tuvinieki dotu piekrišanu.

Pašlaik Apvienotajā Karalistē apmēram 6000 pacientu ir rindā uz sirds, aknu vai citu orgānu transplantāciju, un pērn, to nesagaidot, nomira vairāk nekā četri simti. Latvijā ir tiesības vērsties Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, lai Iedzīvotāju reģistrā iekļautu aizliegumu vai atļauju izmantot orgānus pēc nāves.

Ja šādu ziņu nav, to uzskata par piekrišanu, tomēr tuviniekiem (laulātajam, vecākiem, pilngadīgajiem bērniem, brāļiem vai māsām) ir tiesības rakstiski informēt ārstniecības iestādi par aizgājēja dzīves laikā izteikto gribu, tātad dot vai nedot atļauju. Aptuveni 30% gadījumu mūsu valstī tuvinieki to atsaka.
No 2002. līdz 2016. gadam piekrišanu kļūt par donoriem pēc nāves apliecināja 743 Latvijas iedzīvotāji, bet aizliegumu – 942.

Visvairāk gatavi ziedot ir zviedri

TNS aptauja 2016. gadā atklāja, ka 56% eiropiešu ir gatavi pēc nāves ziedot savus orgānus citiem, 26% to nevēlas, 18% nesniedza konkrētu atbildi. Visvairāk cilvēku pēc nāves gatavi kļūt par orgānu donoriem Zviedrijā – 81%, Maltā – 75% un Somijā – 73%, bet vismazāk Austrijā (33%) un Latvijā (29%). Apmēram 40 000 pacientu Eiropas Savienībā stāv rindā uz orgānu transplantāciju, un to ik dienas nesagaida desmit sirdzēji.