Jānis un Kaspars - vīri, kas palīdzēja apkarot Somālijas pirātus
Vēl pavisam nesen viens no visas pasaules jūrnieku lielākajiem biediem bija Somālijas piekraste, kur zēla pirātisms. Tikai iesaistoties nopietniem militāriem spēkiem, pirātismu izdevās gandrīz iznīdēt, un daļa nopelnu te ir arī latviešu Jūras spēku karavīriem, kuri piedalījās vairākus gadus ilgajā pirātu apkarošanas operācijā. Par piedzīvoto un metodēm pirātu tīkla apkarošanā stāsta divi no viņiem – Kaspars Miezītis un Jānis Ikaunieks.
Kā zvejnieks par pirātu kļuva
Somālijas pirātisma priekšvēsture ir vairāk nekā 20 gadu sena. Problēmas sākās deviņdesmito gadu sākumā, kad Somālijā notika valsts apvērsums un sākās ilgstoši juku laiki. Somālija, kurai ir visgarākā krasta līnija no visām Āfrikas valstīm, vairs nespēja kontrolēt savus piekrastes ūdeņus, jo krasta apsardze, tāpat kā vairākums citu valsts institūciju, vienkārši beidza pastāvēt. Pirms tam piekrastes iedzīvotāji nodarbojās ar lielākoties zvejniecību (šajā apvidū ir labas tunča zvejas vietas, kas labā gadā nes peļņu pat pusmiljarda dolāru apmērā), taču nu viņus no turienes izspieda ārzemju kompānijas, jo Somālijas valsts, kas varētu aizstāvēt savu pilsoņu intereses, būtībā vairs nepastāvēja. Somāliešu zvejniekiem vajadzēja meklēt jaunus iztikas avotus, un par ienesīgāko kļuva pirātisms, jo gar Somāliju norisinās intensīva kuģu satiksme.
“Somālija atrodas svarīgā punktā, kas savieno Indijas okeānu un Vidusjūru. Gadā šo maršrutu izmanto 35–40 000 kuģu. Pirātisms sākās gluži nevainīgi, jo somāliešu zvejnieki būtībā vairāk aizstāvēja sevi, nevis domāja par laupīšanu. Taču tad uzradās veikli darboņi, kuri izdomāja, ka varētu sagrābt kuģus un par tiem prasīt izpirkuma maksu. Pirms kādiem desmit gadiem pirātisms tur sasniedza tādu vērienu, ka ik gadu tika nolaupīti 20–30 kuģi,” skaidro Kaspars Miezītis.
Viņa teikto apliecina arī oficiālā statistika. 2008. gadā bija reģistrēti 24 pirātu uzbrukumu mēģinājumi, gadu vēlāk – jau 163, abos nākamajos – vēl par desmit vairāk. Ne visos gadījumos pirātiem izdevās sagrābt kuģi, taču 2009. un 2010. gadā viņu rokās krita teju pussimts Somālieši vienkārši sagrāba kuģi un ar visu apkalpi aizdzina tuvāk krastam, kur gaidīja, kad kuģa īpašnieki samaksās izpirkumu.
Misija pret pirātismu
Starptautiskā kuģniecība cieta milzīgus zaudējumus gan šīs izpirkuma naudas dēļ, gan tāpēc, ka daļa kuģu bija spiesti mainīt maršrutus un kuģot apkārt Āfrikai, nevis izmantot Suecas kanālu – vienkārši tāpēc, ka ceļš uz to veda garām Somālijai. Loģiski, ka visas ieinteresētās puses sāka meklēt risinājumus. Un arī atrada. Kuģu īpašnieki sāka algot apsargus (kas ne vienai vien apsardzes kompānijai ļāva nopelnīt lielu naudu), un valstis organizēja militāras vienības, kuru uzdevums bija apkarot pirātismu. Vienu no vērienīgākajiem pasākumiem veica Eiropas Savienība, kas pirātisma apkarošanas operācijā Atalanta apvienoja daudzu valstu karakuģus, aviāciju un militāros speciālistus. Tostarp vairākus virsniekus un instruktorus no Latvijas, kuru vidū bija arī Kaspars Miezītis un Jānis Ikaunieks.
Misija sākās 2008. gadā, un ik pēc diviem gadiem tās mandāts tika pagarināts. Pašreizējais beigsies 2018. gada nogalē, un tad dalībvalstis lems, vai operāciju ir nepieciešams turpināt. Bez Eiropas Savienības šajā reģionā savas operācijas veic arī NATO un atsevišķas valstis, piemēram, Ķīna, Indija un Krievija, jo arī to kuģus apdraud pirāti. Plus vēl Atalanta tika nodrošināta apsardze tiem kuģiem, kas Somālijai nogādāja palīdzības kravas.
Darbs štābā
“Mani 2012. gada janvārī nosūtīja uz operācijas štābu Nortvudā, Anglijā. Tas bija laiks, kad pirāti bija ļoti aktīvi, tāpēc mūsu štābs būtībā darbojās kā īsts militārais štābs krīzes apstākļos. Iesaistīti bija daudzi cilvēki, tostarp juristi – viņu uzdevums bija risināt jautājumu, ko darīt ar notvertajiem pirātiem. Neviena Eiropas valsts viņus tiesāt un uzņemt nevēlējās, tāpēc tika noslēgts līgums ar Somālijai kaimiņos esošo Keniju. Bet noķēra viņus diezgan daudz – bija brīži, kad uz štāba kuģa atradās divi desmiti sagūstīto pirātu,” stāsta Miezītis.
Varētu likties, ka pirātu ķeršana nevarētu būt sarežģīta; skaties, kur ir kāds aizdomīgāks kuģītis, ķer ciet un pārliecinies, vai uz tā nav bruņoti vīri. Taču patiesībā tas viss notiek milzīgā teritorijā, kur pirātu atrašana daudz neatšķiras no adatas meklēšanas siena kaudzē. Turklāt pat tad, ja aizdomīgu kuģīti ir izdevies atrast un aizturēt, ir pagrūti pierādīt, ka kungi, kas uz tā atrodas, iztiku pelna ar pirātismu. Viņi paši parasti apgalvo, ka ir vienkārši zvejnieki un, ja arī uz borta atrodas ieroči, tie ir domāti tikai un vienīgi pašaizsardzībai. Tiesa, kuģīši (parasti tie tiešam ir veci zvejas kuģi) pilda tikai peldošas bāzes funkcijas, bet sirojumos pirāti dodas tik primitīvos peldlīdzekļos, ka tāda drosme neviļus izraisa cieņu.
To atzīst arī Miezītis: “Pirātu laivas izskatās apmēram tā, kā rāda filmās, – ar vienu piekaramo motoriņu, piekrautas ar benzīnkannām, katrā laivā kādi pieci vīri. Un ar tādām viņi brauc okeānā iekšā kādus 500 kilometrus! Protams, nekādas statistikas par to nav, taču domāju, ka ne mazums no viņiem okeānā gāja bojā. Nezinu, cik viņi ar pirātismu nopelnīja, gan jau tīri labi, taču, paskatoties, ar kādām laivām viņi brauc, nākas atzīt, ka tie puiši ir ļoti varonīgi. Mūsu izlūklidmašīnas pa sektoriem pārbaudīja okeānu un arī piekrasti, jo bija zināms, kur atrodas viņu bāzes. Taču, lai pilnīgi visu teritoriju nosegtu, vajadzētu milzīgus spēkus. Mūsu štābs visu šo darbu plānoja un organizēja. Izpirkuma lietu kārtošana gan nebija mūsu ziņā, to darīja privātie. Gadījās arī kuriozi. Reiz pirāti bija armijas štāba kuģi sajaukuši ar konteinerkuģi. Kad saprata, ka ir kļūdījušies, bija jau par vēlu – viņus ātri vien sašņorēja un ar visām virvēm un kāpnēm uzrāpās uz tā. Tur gan viņus ātri sašņorēja. Tie puiši jau darbojas pārsteidzoši primitīvi: viena laiviņa piebrauc pie kuģa un uzmet āķus, otra laiviņa tikmēr stāv nostāk un tēmē ar automātiem vai granātmetēju uz kuģa stūres māju. Ja uz kuģa ir tikai civilisti, tad viņi arī padodas. Tālāk pirāti pārņem kontroli, aizdzen tuvāk krastam, noliek uz enkura, lai biedri var pievest klāt pārtiku, un gaida, kad būs nauda.”
Atšķirībā no Miezīša, kurš strādāja štābā otrā pasaules malā, Jānis Ikaunieks atradās notikumu centrā, uz Nīderlandes fregates pie Somālijas krastiem: “Tas bija internacionāls štābs, mēs tur bijām no 12 valstīm. Būtībā tā bija Nortvudas štāba miniatūra kopija, tikai ar to atšķirību, ka mēs atradāmies tieši uz kuģa, kas piedalījās operācijā, piemēram, pārbaudīja zvejas kuģus. Kaut gan uz katra zvejas kuģa atradās pa kādam bruņotam cilvēkam, turklāt pilnīgi legāli, tāpēc ļoti grūti saprast, kurš ir pirāts un kurš nav.
Es gan tur biju laikā, kad pirātu aktivitātes jau gāja uz beigām, 2016. gada otrajā pusē. Mēs vairāk kontaktējāmies ar vietējām somāliešu amatpersonām, nevis reāli dzini pēdas pirātiem. Parasti viņu krasta apsardze – tagad kaut ko tādu Somālijā mēģina izveidot – somāliešus atveda uz mūsu kuģiem, un visas sarunas norisinājās uz militārā kuģa. Mans misijas laikā mūsējie vispār pirmo reizi izkāpa krasta Somālijā, lai tiktos ar vietējām amatpersonām. Tobrīd jau vietējie vairāk bija pārslēgušies no pirātisma uz kontrabandu. Manas misijas laikā tika atbrīvoti pēdējie gūstā saņemtie kuģu apkalpes locekļi, kuri gūstā atradās vairākus gadus.”
Uzvara vai pauze?
Pēdējo pāris gadu laikā pirātisms Somālijas piekrastē patiešām ir gājis mazumā, un liels nopelns noteikti ir gan starptautiskajām pirātisma apkarošanas operācijām, gan tam, ka tirdzniecības kuģi tagad tiek aprīkoti tā, lai tos būtu grūtāk sagrābt, turklāt uz tiem atrodas apsardze. Plus vēl daļai pirātu bandu vadoņu tika piemērota amnestija ar noteikumu, ka viņi šo nodarbi metīs pie malas. Protams, liels nopelns bija arī tīri militārajām akcijām. “Eiropas Savienība 2012. gadā deva militāristiem mandātu iznīcināt pirātu laivas, kas atradās pie viņu bāzēm; tās vietas, pateicoties izlūkošanai, bija zināmas. Un tad tika sarīkota īpaša operācija, kuras laikā tās laivas – bet ne cilvēkus – iznīcināja,” stāsta Miezītis.
Pašas Somālijas nākotne ir miglā tīta. Vienotas valsts tur būtībā nav, to savā starpā ir sadalījuši vairāki savstarpēji naidīgi grupējumi. Pirms gadiem desmit tur arvien lielāku ietekmi sāka gūt islāma kaujinieku grupējums "Al-Shabaab", kam ir tendence radikalizēties. Sākumā tas sadarbojās ar "Al-Quaeda", tagad ir draugos ar Islāma valsti, tāpēc cerēt, ka Somālijā iestāsies miers, būtu naivi. Gluži tāpat var tikai minēt, vai neatsāksies arī pirātu aktivitātes. Pagaidām gan pirātisma epicentrs no Somālijas un otra nesenā “karstā punkta” Malakas šauruma ir pārcēlies uz Gvinejas līci, kur tas vairāk skar tieši Āfrikas valstis. Līcī, Nigērijas ekonomiskajos ūdeņos, atrodas naftas platformas, tepat notiek arī dzīva kuģu satiksme starp Āfrikas valstīm, tāpēc pirātiem mērķu netrūkst. Atšķiras tikai taktika: Somālijas piekrastē kuģus sagrāba ar domu prasīt izpirkuma maksu, turpretī Gvinejas līča pirātu specializācija ir laupīšana, pievācot kuģa kravu.
