Polija piemin 36.gadskārtu kopš karastāvokļa ieviešanas

Nacionālās piemiņas institūts (IPN), par godu šai gadskārtai, izsludinājis akciju "Iededz brīvības sveci!", aicinot poļus aizdegt savu mājokļu logos sveces, vēsta Polijas Radio.

"Brīvības gaismas" aizdegšana jau kļuvusi par tradīciju, kuru IPN, kam uzticēta komunistu un nacistu pastrādāto noziegumu izmeklēšana, pēc savas iniciatīvas ieviesa 2013.gadā.

Pirmsākumi sveču iedegšanai meklējami vēl 1981.gada 23.decembrī, kad toreizējais ASV prezidents Ronalds Reigans mudināja to darīt amerikāņus, tādējādi izrādot savu atbalstu poļu brīvības cīņai.

Pirms 35 gadiem simbolisko sveci Vatikānā aizdedza arī toreizējais poļu izcelsmes pāvests Jānis Pāvils II.

Sveces aizdegšana veltīta tiem cilvēkiem, kas karastāvokļa laikā zaudēja dzīvības, tiem tūkstošiem, kurus komunistiskais režīms ieslodzīja internēšanas nometnēs, kā arī tiem, kas bija spiesti Poliju pamest kā bēgļi.

"Tie, kas atbildīgi par karastāvokļa ieviešanu, nekad nav sodīti, viņi nav stājušies tiesas priekšā. Taču piemiņa savā ziņā ir vēsturiskā taisnīguma forma," norādījis IPN direktors Jaroslavs Šareks. "Logos degošās sveces - tā ir simboliska akcija visu karastāvokļa upuru piemiņas godināšanai. Tas savā ziņā ir vēstījums, ka tautu, kas tiecas pēc brīvības, nevar apspiest ar spēku."

Karastāvokli, kas stājās spēkā 1981.gada 13.decembrī plkst.0.00, ieviesa toreizējais komunistiskā režīma vadītājs ģenerālis Vojcehs Jaruzeļskis.

Operācijā, kuras mērķis bija satriekt "Solidaritāti" un citas antikomunistiskās organizācijas, piedalījās 8000 karavīru, 30 000 policistu un Motorizētās pilsoņu milicijas rezerves (ZOMO) kaujinieku, kuru rīcībā bija 1750 tanki un 1900 bruņutransportieri.

Lai gan kopējais upuru skaits skaidri nav zināms, tiek lēsts, ka no komunistiskā marionešu režīma slepenpolicijas rokas, ielu sadursmēs un vēlākajās represijās gājuši bojā vairāk nekā 100 cilvēku.

Saskaņā ar dažādām aplēsēm kopumā represijas skāra piecus līdz desmit tūkstošus cilvēku.

Karastāvoklis tika ieviests 16 mēnešus pēc "Solidaritātes" dibināšanas, un tobrīd tās rindās jau bija gandrīz desmit miljoni cilvēku.

Jaruzeļskis vēlāk apgalvoja, ka karastāvoklis ticis ieviests, lai izvairītos no neizbēgamās padomju invāzijas, taču vairums vēsturnieku uzskata, ka tas bija tikai mēģinājums izvairīties no atbildības.

Kā liecina atklātībā nonākušie dokumenti, gadu iepriekš, 1980.gada decembrī, kā arī 1981.gada martā patiesi pastāvējuši PSRS militārā iebrukuma draudi, taču 1981.gada decembrī tiešu draudu nav bijis.

1982.gada 31.decembrī karastāvokļa darbība tika apturēta, bet 1983.gada 22.jūnijā - tas tika atcelts, taču daļa represīvo likumu, ka tika ieviesti karastāvokļa laikā palika spēkā.

Neskatoties uz to, jau astoņdesmito gadu otrajā pusē "Solidaritāte" atdzima un valsti atkal pārņēma streiki, kas noveda pie tā sauktajām apaļā galda sarunām, kuru laikā komunistiskā režīma pārstāvji piekrita brīvu vēlēšanu rīkošanai.

1989.gadā antikomunistiskā kustība, kas vēlēšanās uzvarēja, bez asinsizliešanas pārņēma varu un komunistiskais režīms bija gāzts.