Apmācīts nogalināt rietumniekus un nu dzīvo Zviedrijā. Afgāņu bēglis Šahīns pirmo reizi izstāsta savu dzīvi
Afganistānā dzimušajam Šahīnam aptuveni 15 gadu vecumā paziņoja, ka nu viņš ir gatavs iet kaujaslaukā un nogalināt amerikāņus un eiropiešus. Šādi beidzās viņa piespiedu apmācība islāmistu teroristiskā grupējuma “Taliban” paspārnē, kurai puisis bija pakļauts kopš 10 gadu vecuma. Kādā brīdī Šahīns izvēlējās bēgt un šobrīd atrodas Zviedrijā, kur pirmo reizi izstāstījis savu dzīvesstāstu.
Saskaņā ar Šahīna teikto (puiša uzvārdu neatklāj ģimenes drošības dēļ), radikāļu organizācijai neilgi pēc tēva nāves viņu piesaistīja tēva brālis.
Par to, kā ticis brīvībā no teroristiem, puisis atklājis zviedru medija "Thelocal" žurnālistiem Džošua Evangelistam un Hannai Tuulonenai.
Viss sākās ar ceļojumu no Džalalabadas pilsētas Afganistānā uz reliģisko skolu (madrasu) Pakistānas ziemeļos, kur Šahīns tad arī pavadījis nākamos piecus gadus savas dzīves.
Zviedrijā uzņem nelabprāt
“Es trīs reizes mēģināju aizbēgt. Pirmās divas reizes bija neveiksmīgas – onkulis mani notvēra un aizveda atpakaļ,” atklāj bēglis.
Trešajā reizē bēgšanā iesaistījies mātes brālis un palīdzējis 15 gadus vecajam pusaudzim pamest Afganistānu.
Šobrīd Šahīns bēgļu gaitās ir iestrēdzis Zviedrijā. Puiša lūgums pēc patvēruma šajā valstī noraidīts jau trešo reizi.
“Pastāvīgi dzīvoju bailēs par to, ka tiks pieņemts lēmums sūtīt mani atpakaļ. Līdz šim esmu mēģinājis piesaistīt arī brīvprātīgu juristu, taču nedz man, nedz viņam nav skaidrs, cik ilgi būs jāgaida atbilde,” izstāsta bēglis.
“Ramadāna laikā nespēju valdīt asaras”
“Gēteborgā esmu pilnīgi viens. Man nav ne jausmas, kā šobrīd klājas manai mātei un vai viņa vispār ir dzīva. Jebkāda veida kontaktēšanās ar radiem Afganistānā šobrīd ir neiespējama. Nespēju valdīt asaras! Visgrūtāk ir reliģisko svētku laikā - Ramadāna mēnesī,” par personiskajiem pārdzīvojumiem atklāti stāsta Šahīns.
Bailes atgriezties dzimtenē vairo arī fakts, ka Afganistānā teroristi ir visur.
“Taliban” biedri ir iefiltrējušies pat policijā. Ja es šķērsošu Afganistānas robežu, viņi to uzzinās ļoti ātri, jo tāda ir sistēma – korumpētie policisti ziņo grupējumam par katru interesējošu personu, kura ierodas valstī,” zviedru medijiem stāsta Šahīns.
Psiholoģiskā vardarbība atstājusi nedzīstošas rētas
Bēgļa stāstam gan joprojām netic Zviedrijas Migrācijas pārvalde, jo Šahīnam nav neapgāžamu pierādījumu, kas apstiprinātu viņa dzīvesstāsta patiesumu.
Savukārt skolā, kurā viņš gatavots “Taliban” kaujinieku rindām, no sākta gala izvērsta psiholoģiska iespaidošana – topošie rekrūši biedēti ar baisām sekām gadījumā, ja izvēlēsies atklāt, kur un kādam nolūkam apmācīti.
“Tādēļ man bija ļoti bail sākt runāt par šo visu, arī esot Zviedrijā. Sākumā ne vārda neteicu pat Migrācijas pārvaldei – daļēji ticēju, ka arī šajā iestādē ir kāds, kuram ir tiešie sakari ar “Taliban”, lai cik arī dumji tas izklausītos,” atzīstas puisis.
Specializējies AK-47 automāta lietošanā
Teroristu kontrolētajā madrasā Šahīns piespiedu kārtā apguvis cīņas taktiku un ieroču lietošanu.
“Mums bija nodarbības, kurās mācīja apieties ar karabīnēm un AK-47 Kalašņikova automātiem, kas ir tieši mana specializācija. Skolas vadītāji diendienā skandināja, ka mēs tiekam gatavoti amerikāņu, zviedru un vācu karavīru, kā arī nelojālo afgāņu slepkavošanai,” izstāsta Šahīns.
Izrādās, ka teroristu skolu apmeklējuši ļoti ietekmīgi “Taliban” pārstāvji, tostarp arī Mulla Mansūrs, kurš kļuva par radikāļu grupējuma līderi pēc Mullas Omāra nāves.
Laiku pa laikam uz madrasu vesti arī gūstekņi.
“Nekad neaizmirsīšu, kā viņus sasēja ar virvēm, sita un beigu beigās nogalināja. Arī pret mums skolā bieži vien tika pielietota vardarbība,” piebilst bēglis.
Aizbēg kravas automašīnā
Pagrieziena punkts Šahīna dzīvē bija apziņa, ka tuvojas 15 gadu jubileja.
“Šajā vecumā madrasas skolēnus sūta karā bez jebkādām iespējām izsprukt cauri. Es aizbēgu neilgi pirms 15 gadu vecuma sasniegšanas – joprojām nebiju gatavs un negribēju nevienu nogalināt,” stāsta puisis.
Bēgšanu Šahīns bija ļoti rūpīgi izplānojis. Kādu dienu pēc kopējās lūgšanas viņš ielēca kravas automašīnā, kas regulāri veda uz skolu pārtiku.
“Neesmu drošs par to, cik ilgu laiku pavadīju ceļā, bet, kad ieradāmies pie Pakistānas un Afganistānas robežpunkta, izlēcu no mašīnas un paslēpos blakus esošā konteinerā. Zināju, ka no šejienes atradīšu ceļu uz Džalalabadu,” atklāj Šahīns.
Liktenīgajā vakarā viņa mātes brālis uzticējis zēnu kādam nepazīstamam vīrietim, kurš mēneša laikā pamanījies nogādāt viņu Zviedrijā.
Bēgļu gaitās Šahīns ik pa laikam pievienojies lielākām afgāņu grupām, dienām dzīvojis bez pārtikas, ūdens un svaiga gaisa.
Prātu māc domas par pašnāvību
Saskaņā ar zviedru mediju "Thelocal", kad puiša advokāte vaicājusi Šahīnam, kādēļ viņš līdz šim klusējis par piedzīvoto, Šahīns atbildējis, ka uztraukuma lēkmēs vienkārši nespēj gana skaidri atcerēties pagātnes notikumus.
“Dažreiz, kad esmu viens, domāju par pašnāvību. Migrācijas pārvaldei esmu pateicis, ka daudz labprātāk gribētu nomirt šeit, pats sev atņemot dzīvību. Nonākot atpakaļ Afganistānā, nāve būs neizbēgama un neziņa par to, kā viņi [Taliban] mani nogalinās, vieš nepanesamas bailes,” izstāsta puisis.
Šahīns žurnālistiem apgalvo, ka no Zviedrijas valdības un cilvēkiem nevēlas neko citu – vien iespēju palikt valsts teritorijā: “Neskatoties uz visu, kas līdz šim ir noticis, man joprojām ir sapnis – es vēlos kļūt par zobārstu. Fantazēju par brīdi, kad varēšu sev klusībā pateikt, ka esmu sasniedzis savu mērķi par spīti visiem šķēršļiem.”
