Kā tika izskaitļots, iespējams, Krievijas baisākais maniaks - bijušais milicis Miša Popkovs. Izmeklētāju atmiņas

Portāls "Meduza.io" norāda, ka atkārtoti uzsāktās izmeklēšanas fakti tiek turēti noslēpumā, zināms ir vien tas, ka jaunās epizodes pastrādātas laika posmā no 1992.gada līdz 2010.gadam, lai gan iepriekš izmeklētāji uzskatīja, ka Popkovs slepkavoja laikā no 1994.gada līdz 2000.gadam. Tad, ja tiks pierādīta viņa vaina visās slepkavībās, Popkovs kļūs par pašu asiņaināko sērijveida slepkavu mūsdienu Krievijas vēsturē, jo bēdīgi slavenā maniaka Andreja Čikatilo lietā izdevās pierādīt 53 epizodes. 

"Meduza.io" no Angarskas vēstī, ka 90.gados pilsētas apkārtnē slējās neskaitāmi cietumi un daudzi ieslodzītie, iznākot brīvībā, tā arī palika šeit dzīvot - daži soda izciešanas laikā atrada sievas, bet citiem nebija, kurp iet. Tajos laikos Angarskā, līdzīgi kā citās Krievijas pilsētās, uzplauka kriminālie kari, kad dažādi noziedzīgie grupējumi cīnījās viens pret otru. Daudzas šo rēķinu kārtošanas sekas - slepkavības vai bruņotas laupīšanas - līdz pat šodienai nav atklātas. Iedzīvotāji tolaik vakaros baiļojās iet ārā, lai neiekristu noziedznieku nagos. Toreiz izsaukumi par atrastiem līķiem nebūt nepārsteidza milicijas darbiniekus. 

Miliči neesot daudz brīnījušies, kad Angarskas apkārtnes mežos sāka atrast izvarotu un zvērīgi nogalinātu sieviešu līķus. Sākotnēji tika uzskatīts, ka arī viņas kļuva par grupējumu izrēķināšanās karu upuriem. Neviens tolaik nepievērsa uzmanību tam, ka slepkavībām ir viens rokraksts (uz līķiem bija dūrienu pēdas un tie bija kaili). 

Miša-Smaids

90.gadu vidū Popkovs strādāja milicijā, kur viņu dēvēja par Mišu-Smaidu viņa labvēlīgās dabas dēļ. Viņš uz cilvēkiem esot atstājis labu iespaidu un kolektīvā viņu cienīja. Bijušais Popkova kolēģis Dmitrijs Hmilovskis "Meduza.io" pastāstījis, ka profesionālajā ziņā Popkovs bija galvas tiesu pārāks par saviem kolēģiem. 

Popkovam arī bija sieva Jeļena, kura strādāja ar savu vīru vienā iecirknī. Jeļena bija pasu nodaļas darbiniece. "Viņi vienmēr bija redzeslokā, radīja ideālas ģimenes iespaidu," stāsta kolēģis. Laika gaitā, jau pēc Angarskas maniaka aizturēšanas, gaismā nākuši dažādi tā laika apstākļi. Vienudien, pārnākot mājās, milicis atkritumos esot atradis izlietotus prezervatīvus. Bijušie kolēģi uzskata, ka tieši šis sānsolis pamudināja viņu uz pirmo slepkavību. Visticamāk, laulātā vairākkārt bijusi neuzticīga, tāpēc Popkovs apsvēra noslepkavot arī viņu, tomēr to nedarīja bērnu dēļ. Kādā no nopratināšanām viņš atzinās, ka katru rītu modās ar domu, vai naktī gadījumā nav nogalinājis Jeļenu. 

Sarunā ar "Meduza.io" Hmilovskis atsauc atmiņā, ka vienreiz abi kopā dežūrēja, kad pēkšņi tika saņemta operatīvā informācija par atrastu sievietes līķi. "Viņa pazuda novembrī, bet bija jau marts, atkusnis. Popkovs toreiz ļoti sīki izprašņāja, kur atrada līķi, paskaidrojot, ka grib uzreiz tikt skaidrībā, kur jāved grupa, lai tur nemaldītos. Vēlāk atklājas, ka viņa bija viena no upuriem un viņš, visticamāk, steidza pārbaudīt, vai neatstāja pēdas," stāsta kolēģis. 

Kādā nopratināšanā 2015.gadā Popkovs skaidroja, ka visas nogalinātās vainojamas tajā, ka pameta savus tuviniekus un vazājās apkārt. "Var taču izdarīt tā, lai tuvinieki nenojaustu [par to], lai nezinātu, un nesagādāt viņiem sāpes," viņš sacīja. 

Reizēs, kad Popkovs uz ceļa pamanīja iereibušas sievietes, kuras stopē mašīnas, viņš esot piestājis un piedāvājis aizvest mājās, taču pa ceļam ierosināja mazliet paturpināt vakaru kaut kur citus. Ja sieviete atteica, viņš viņu aizveda mājās, bet, ja piekrita, viņš tās īpaši cietsirdīgi nogalināja, liekot lietā nazi, cirvi, skrūvgriezi - visu, kas pagadījās pa rokai. 

Izmeklētājs, kurš pirmais pamanīja sērijveida slepkavas rokrakstu 

Izmeklētājs Nikolajs Kitajevs, kurš 20 gadu darba laikā "ticies" ar vismaz 600 līķiem, 1998.gadā tika nosūtīts uz Angarsku, kur pamanīja vienojošo elementu - apkārtnē atrastas desmitiem mirušas sievietes ar seksuālas vardarbības pēdām, turklāt visas dāmas bija visai izskatīgas, jaunības plaukumā, un nogalinātas vakarā vai vēlu naktī. Kitajevs bija pirmais, kuram izdevās pierādīt - pilsētā darbojas sērijveida slepkava. Izmeklēšanas laikā, veidojot aizdomās turēto loku, tajā tika iekļauti septiņi milicijas darbinieki. To vidū nebija Popkova, tomēr uzņemtais kurss bija pareizs. 

Dažādu iemeslu dēļ izmeklēšana apstājās uz pieciem gadiem, Kitajevs savas izmeklētāja gaitas pārtrauca un sāka strādāt par pasniedzēju universitātē.

Atsāk izmeklēšanu

Par asiņaināko laiku Popkova biogrāfijā uzskata 1997.-1998.gadu, kad vienā vietā atrasti pat vairāki līķi. Izbēgt no maniaka izdevās tikai divām sievietēm, taču ne Svetlana Misjavičus, ne Jevģēnija Protasova atpazīt noziedznieku nevarēja, jo abas uzbrukumā guva smagu galvas traumu. 

Visus 20 gadus noziedznieks rūpīgi slēpa pēdas - nedz pirkstu nospiedumi, nedz slepkavības ierocis notikuma vietā netika atrasts ne reizi. Viņš nepadomāja tikai par riepu nospiedumiem un to, ka viņu var izskaitļot ar DNS analīžu palīdzību. 

2002.gada martā laikrakstā "Moskovskij komsomoļec" tika publicēts raksts par sērijveida slepkavu Irkutskas apgabalā, kuru neviens nemeklē. Šis raksts nonāca uz Krievijas ģenerālprokurora Vladimira Ustinova un Iekšlietu ministra Borisa Grizlova darba galdiem, pēc kā tika izveidota operatīvā grupa, kuru vadīja izmeklētāji Jevģēnijs Kostarevs un Sergejs Deržavins. 

Deržavins stāsta, ka sākumā viņi, "viesi no Maskavas", saskārās ar Irkutskas apgabala kolēģu pretošanos. "Ar mums vispār neviens no vietējiem sākumā negribēja sarunāties. Neviens no viņiem negribēja atzīties, ka palaida garām šādu "sēriju"," līdz pat šai dienai sūkstās Deržavins. 

Kostareva un Deržavina grupām viss bija jāsāk no nulles. "Praktiski nevienā lietā nebija veiktas izmeklēšanas darbības, trešdaļa lietisko pierādījumu bija nozaudētas, neviens ne par ko neatbildēja," atceras Deržavins. Aiz muguras Maskavas izmeklētājiem čukstēja, ka atklāt 15 gadus senus noziegumus viņiem neizdosies. Arī nogalināto sieviešu ģimenes neticēja maskaviešiem un pat nevēlējās sniegt liecības. Kad grupa sāka "sēdināt" citu lietu noziedzniekus, ļaudis sāka uzticēties. "Radinieki taču neko nebija aizmirsuši. Gala rezultātā daudzi sniedza vērtīgas liecības, bieži runāja, ka iepriekš par daudz ko viņiem nemaz netika jautāts," stāstīja izmeklētājs. 

Deržavins un Kostarevs panāca, ka tiek veikta ģenētiskā ekspertīze. No trīs nogalināto sieviešu ķermeņiem tika iegūts spermas paraugs, pēc kā atlika tikai ņemt asinis un salīdzināt, jo citu pierādījumu, ar kuriem operēt, tikpat kā nebija. Līdz 2008.gadam DNS testus veica tikai Maskavā, turklāt izmaksas bija ārkārtīgi augstas, tāpēc gada laikā varēja veikt ne vairāk kā piecus šādus testus.  Deržavins uzskata - ja DNS testus varētu veikt ātrāk un vienkāršāk, Popkovs jau sen būtu izskaitļots. Izmeklētājs stāsta, ka Popkovs jau bija nonācis uzmanības lokā, taču pierādījumu nebija, turklāt viņa raksturojums bija pozitīvs, tāpēc nekādas apsūdzības izvirzīt nebija iespējams. 

Bija vēl kāds faktors, kas ļoti traucēja izmeklēšanai - informācijas noplūde. "Visas ziņas noplūda acumirklī. Lai arī es aizliedzu kontaktēties ar vietējiem darbiniekiem," sacīja Deržavins. Toreiz gan viņi nezināja, ka strādā vienā ēkā ar Popkova sievu, caur kuru tika kārtoti daudzi operatīvie jautājumi. Tieši tādā veidā bijušais milicis, kurš jau sen bija pametis šo darbu, bija informēts par noziegumu izmeklēšanas gaitu. 

2000.gados izmeklētājiem šķita, ka noziedznieks pārtraucis darboties. Izskanēja versijas, ka viņš ir miris, kļuvis par invalīdu vai kāda cita nozieguma dēļ nonācis cietumā, taču izmeklēšanā, kas notiek šobrīd, atklājās, ka tā nav tiesa, tomēr pagaidām visas detaļas tiek turētas noslēpumā - zināms tikai tas, ka Popkovs vienkārši mainīja rokrakstu un apkārtni, kur meklēja savus upurus. 

Maniaka noķeršana

2009.gadā Deržavina vietā izmeklētāju grupu sāka vadīt Artjoms Dubinins. Tolaik par maniaku bija zināms maz: bija aptuvena nojausma par viņa dzīvesvietas vai darba adresi, bija genotips, bija zināma asinsgrupa un tas, ka viņš brauca ar automašīnu "Ņiva". Bija izveidots vienots saraksts ar personām, kuras atbilda vismaz vienai pazīmei, pēc kā tika atlasīti 30 tūkstoši cilvēku, vēlāk atlasīja tos, kuri atbilda divām vai vairāk pazīmēm. Tā izdevās tikt pie 600 vārdiem, kurus sarindoja alfabētiskā secībā un 2010.gadā sāka pārbaudīt. Tolaik Irkutskā jau darbojās ekspertīžu centrs un DNS testu varēja veikt uz vietas, turklāt izmaksas bija sarukušas, bet temps audzis. Gada laikā izdevās pārbaudīt 400 cilvēkus, bet līdz "P" burtam izmeklētāji tika 2012.gada martā, kad Popkovs arī saņēma pavēsti. 

Pie izmeklētājiem Popkovs ieradās noteiktajā laikā, atbildēja uz visiem jautājumiem, apstiprināja, ka viņam ir "Ņiva” un trešā asinsgrupa, un labprātīgi nodeva DNS paraugu, kuru uzreiz nosūtīja uz laboratoriju. Todien gan nebija nekāda iemesla viņu aizturēt, tāpēc Popkovs palaists mājās. 

Vēlāk tapa zināms, ka drīz pēc tikšanās ar izmeklētājiem Popkovs aizgāja no apsarga darba, nopirka vilciena biļeti un devās uz Ļipeckas apgabalu pie mātes. Pēc nedēļas viņš atgriezās Angarskā, bet tad devās uz Vladivostoku, lai peļņas nolūkos nopirktu un pārdotu automašīnu. 2012.gada maijā viņš atkal atgriezās Angarskā. 

Kad tika saņemts bioloģiskā parauga testa rezultāts, tika nolemts Popkovu aizturēt. Dienu pirms tam viņš atkal devās uz Vladivostoku, lai nopirktu kārtējo automašīnu. Izmeklētāji ar lidmašīnu devās uz Krievijas Tālajiem Austrumiem, lai notvertu viņu vēl vilcienā. 

Par aizturēšanu Dubinins runā bez īpašām emocijām: "Divas stacijas pirms Vladivostokas mēs iegājām vilcienā un aizturējām Popkovu. Pretošanos viņš neizrādīja, tā arī aizbraucām līdz pilsētai, kur mūs gaidīja vietējie operatīvie darbinieki. Es paskaidroju viņa tiesības, sastādīju aizturēšanas protokolu, bija plkst.15. Pēc tam mēs pa taisno devāmies uz lidostu, nopirkām biļetes uz tuvāko lidojumu un konvojējām viņu uz Irkutskas apgabalu," sacīja Dubinins, kur, runājot par pirmajiem iespaidiem, satiekoties ar noziedznieku, sacīja: "Pēc viņa nepateiksi, ka viņš ir sērijveida slepkava, ka viņam ir tik daudz līķu. Sēž onkulītis, runā. Tikai acis viņam specifiskas, ja ieskatās tajās, kļūst baisi."

"Atradām, sanāk, adatu siena kaudzē. Bez novērošanas kameru ierakstiem un mobilo zvanu sarakstiem noskaidrot šādu personību ir teju neiespējami. Turklāt vairāk nekā desmit gadus vēlāk. Vienkārši sistēma, kas bija izveidota 2002.gadā, labi nostrādāja 2012.gadā," lepojas izmeklētājs. Viens no šīs "sistēmas" radītājiem Sergejs Deržavins atceras, cik ļoti priecājās, kad viņam piezvanīja Dubinins, sakot: "Mēs viņu noķērām!" "Tātad ne velti sitāmies. Žēl tikai, ka maniaks izrādījās milicijas darbinieks," noteica Deržavins. 

2015.gadā Irkutskas apgabala tiesa piesprieda Popkovam mūža ieslodzījumu īpaši stingrā soda izciešanas vietā, apsūdzot vīrieti 22 slepkavībās un divos slepkavības mēģinājumos, tomēr izmeklēšana turpinājās. 

Vēlāk Popkovs pamazām sāka atzīties arī citās slepkavībā – kopumā 59 epizodēs. Tāpat ir noskaidrots noziegumu patiesais motīvs un apstākļi, tomēr izmeklēšanas interesēs netiek atklāts - kas tas ir. Tikmēr psihiatri nāca pie slēdziena, ka Popkovs sirgst ar psihiska rakstura traucējumiem, kamēr seksologs secināja, ka viņam ir nosliece uz slepkavošanu ar sadistiskiem elementiem. 

Maniaka fenomenālā atmiņa palīdz

Dubinins paskaidroja, ka regulāri turpina tikties ar Popkovu, kuram esot fenomenāla atmiņa. Tā palīdzot izmeklētājiem, jo Popkovs sniedz precīzas norādes, nosaucot laika periodu, kurā slepkavība paveikta, automašīnu, ar kuru todien brauca, vietu, kur satika upuri, nogalinātās izskatu, apģērbu, kopā izdzertos grādīgos, nozieguma vietu un ieroci. 

Izmeklētājs atklāj - maniaks cer, ka kādreiz viņš uzrakstīs apžēlošanas lūgumu prezidentam un varēs iznākt brīvībā. Dubinins to sauc par "fantastiku", tomēr piebilst: "Kamēr cilvēks cer, viņš dzīvo."

Pēc sprieduma pasludināšanas Popkova sieva, ar kuru viņš aizvien ir precējies, un meita pārvācās uz citu Sibīrijas pilsētu un kopš tā laika nav manītas. Popkovam dažreiz ļauj piezvanīt ģimenei un, ieslēdzot skaļruņus, parunāties policistu klātbūtnē.

Kasjauns.lv/Foto: Facebook