Dūmi, stikli, sirojošu pusaudžu bandas. Stāsta Anglijas latvieši
Arī Londonā un Mančestrā dzīvojošie latvieši ir piedzīvojuši grautiņu sekas. Vieni baidās iziet uz ielas un sastapties ar trakojošo jauniešu bandām, citu īpašumam izdauzītas durvis un logi.
Nav ziņu, ka Latvijas valstspiederīgie grautiņu laikā būtu nopietni cietuši. Tomēr viņi ir bijuši un joprojām atrodas notikumu epicentrā un stāsta par pārdzīvoto.
„Nevēlos vairs dzīvot šajā pilsētā… viss likās tik briesmīgi”
Pēc jauki pavadītas nedēļas nogales kādā Anglijas dienvidu kūrortpilsētiņā, aptuveni trīs stundu braucienā no Londonas, Ringla devās atpakaļ uz Lielbritānijas galvaspilsētu, kur viņa dzīvo un strādā.
Anglijas latviešu portālā anglobalticnews.co.uk viņa stāsta par savām sajūtām. „Sēžot birojā, likās, ka nemieri izplatījās kā sēnes pēc lietus. Atkal un atkal jauni notikumi un sadursmes, jaunieši izsituši logus veikaliem, nozaguši drēbes un sadzīves tehniku, televizorus un mobilos telefonus, policija apmētāta ar ķieģeļiem, aizdedzināts veikals. Tas viss nelika justies ļoti omulīgi, zinot arī to, ka mēs dosimies mājās tikai pēc astoņām stundām un iespējams viss jau būs norimis. Tomēr mani pārņēma sajūta, ka nevēlos vairs dzīvot šajā pilsētā... viss likās tik briesmīgi.
Aptuveni pusstundu pirms došanās mājup ap pusnakti, uzzinājām, ka nemieri sākušies arī mūsu darba tuvumā, Kamdenā. Kāda zviedru kolēģe, uzzinājusi, ka sabiedriskais transports šobrīd nekursē, apzvanīja teju vai piecas takšu kompānijas, bet tās visas kā viena atteicās doties epicentra virzienā. Viņu pārņēma izmisums.
Kad aptuveni vienā laikā bija jādodas mājup vairākiem kolēģiem, tie kolektīvi devās ielās un meklēja drošāko ceļu mājup. Man nebija ne jausmas, kas īsti tur notiek un kā tikšu prom... bet zināju, ka ofisā es nepalikšu un esmu pietiekami drosmīga, kā vismaz sākumā likās, lai dotos mājup.
Padarījusi pēdējos uzdevumus un pārbaudījusi sabiedriskā transporta mājas lapu, devos mājup ap pulksten 00.30, manam autobusam, pēc visas informācijas bija jābūt 00.40.
Līdzko atrados uz ielas, mani pārņēma neomulīgums, tāds, kādu vienmēr esmu baidījusies sevī sajust. Galvai cauri izskrēja dažādas domas, labas sajūtas, ka fotoaparātu un skaidro naudu, kas bija makā, atstāju darbā.
Gāju savas autobusa pieturas virzienā, pretī man nāca jauniešu bariņš, ar aizsietām mutēm, kapucēm galvās un baltiem gumijas cimdiem rokās, par visu bija padomāts. Es nolēmu šķērsot ielu, lai negadītos tiem tieši pretī, līdzko biju pārgājusi ielu, ielas galā pamanīju vēl vienu tādu bariņu. Šoreiz nolēmu ceļu turpināt, jo lielas izvēles man nebija. Mirklī, kad gāju viņiem garām, tie bija pārāk aizņemti, spriežot, kādēļ viņi neielauzās veikalā, kas notika, vai viņi tikai padauzīja to autobusu. Turpat blakus piebrauca mašīnīte, no kuras izlēca vēl kādi pieci mazie laupītāji.
Kad sasniedzu autobusa pieturu, sirds nedaudz pārstāja sisties tik strauji, jo ieraudzīju tur vecu sievieti un kādu melnādainu vīrieti, kam pavisam drīz pievienojās vēl viens. Tā nu mēs tur stāvējām, stāvējām un stāvējām... autobusa nebija... ielas galā bija policijas automašīna, kas, likās, ir bloķējusi to un ik pa mirkli tur skrēja grupas ar jauniešiem, kam sekoja policisti, skaļas saniknotu suņu rejas. Ik minūti gar autobusa pieturu pabrauca policijas busiņš, tas devās uz iepirkumu ielas pusi, un ik reizi pēc tam pa citu ieliņu bēga jaunieši. Un tā visu laiku, tāds kā riņķa dancis. Ik pa laikam maskējušies jaunieši pagāja garām mūsu pieturai, pat nepievērsdami ne mazāko uzmanību mums.
Vienā brīdī pie autobusa pieturas apstājās trīs jaunietes. Meitenes aptuveni 16 gadu vecas, tērpušās tradicionālajās musulmaņu drānās, garos brunčos un galvas apsegtas ar lakatiem, nelikās no ļoti sliktām aprindām, jo viss bija glīts un tīrs, seju klāja glīti uzlikta kosmētika, garas skropstas, lakoti nagi. Viņas nevarēja izlemt, uz kuru mobilo telefonu veikalu iet, un, kad pamanīja mūsu skatienus, sāka smieties un pajautāja: „Ko? Jūs negribat Blackberrijus par brīvu?” Iesmiedamās tās devās prom. Tas bija kā joks. Viņiem visiem tas bija kā joks, kā jauns brīvā laika pavadīšanas veids. Tajā mirklī es biju gatava viņas nožmiegt vienu pēc otras. Manī pamodās niknums. Iemācieties kaut ko nopelnīt, nevis paņemt par brīvu kaut ko, kas pieder citiem.
Pēc aptuveni pusstundas sāka kursēt autobusi, bet nemieri turpinājās. Līdz ko biju ieraususies autobusa sēdeklī, jutos droši, un man gribējās raudāt, tik ļoti kā bērnībā.”
Īrijas latviešu portāls baltic-ireland.ie sazinājās ar kaimiņvalstī dzīvojošajiem latviešiem, lai uzzinātu viņu viedokli par notiekošo. Lūk, ko viņi pastāstīja.
„Pirmdien visu dienu darbā klausījos ziņas – vienā rajonā kaut kas nodedzināts, uz mūsu pusi visas ielas slēgtas, viss pilns ar policiju, autobusi nekursē, visi veikali slēgti, jo grautiņi virzoties uz mūsu pusi. Pēc darba mājās ar autobusu netiku, jo visas ielas slēgtas, un, tā kā bija jau nakts, kolēģis veda mani ar mašīnu… Skats bija interesants – visur policija, sirēnas kauc, stikli izdauzīti, kaut kur kaut kas deg, pa vidam vēl izskrien kādi cilvēki maskās, bet nu tas lielākais trakums jau bija pāri.
Otrdien ar draudzeni izgājām apskatīties, kas notiek „mūsu ielā”.
It kā nekas ļoti traks, bet tāda geto sajūta pārņēma… Visiem veikaliem izsisti stikli, logi vai nu aiznagloti, vai režģi aizvilkti priekšā. Ja vienmēr uz Peckham High Street ir pilns ar cilvēkiem un autobusiem, nu tāds „čum un mudž” visu laiku, tad tagad iela ir izmirusi. Daļa ielas ir slēgta, policija tur nelaiž klāt, tā kā neko īsti nevar saprast, kas tur tāds ir noticis, bet arī tajā daļā, kas ir vaļā, skats tāds interesants – viss ir apstājies, vienīgā dzīvība ir policija, mediji un cilvēki, kas skatās uz to visu un apspriež. Nu, mazliet pārņem tāda „zudušās pilsētas” sajūta. Cerams, ka ilgi tas viss trakums te neturpināsies, sajūta tomēr nav visai patīkama.”
„Es dzīvoju apmēram 20 minūšu brauciena attālumā no centra, tāpēc pie mums viss it kā mierīgi.
Bet centrā nepatīkamāk, šonakt esot atkal apzaguši veikalus, Mark&Spencer izdemolēts. Tirgotāji „guļamrajonos” tirdzniecības vietas slēdz ciet agrāk nekā parasti.
Vietējie iedzīvotāji ir ļoti dusmīgi un nemiera izraisītājus uzskata par salašņām, kas visu izlaupa tāpēc, ka viņiem nav darba. Galvenokārt grautiņos piedalās melnādaino cilvēku grupas, tas redzams arī videosižetos. Ļoti sašutuši ir musulmaņi – par to, ka policija nav ieradusies laikus un ir izdemolētas ielas, kur dzīvo pārsvarā šīs kopienas pārstāvji.
Varas iestādes aizbildinās ar faktu, ka vandaļi ir bērni 14-16 gadu vecumā, un norāda, ka vecākiem būtu jāskatās, kur viņu bērni atrodas.”
Latviešu veikalam Mančestrā izsisti durvju stikli un skatlogs
Ielu grautiņos cietis latviešu veikals – salons „AIKO Tech”, kas nodarbojas ar datortehnikas dizainu un remontu, kā arī mazumtirdzniecību Mančestrā, raksta db.lv.
„AIKO Tech” ir cietis salīdzinoši nelielus finansiālus zaudējumus, jo tika izdauzīts veikala ārējais skatlogs un durvju stikli, skaidroja „AIKO Tech” direktors Oskars Daubergs. Veikala vadība uzskata, ka zaudējumi varējuši būt daudz lielāki, ja nebūtu apkārtējo uzņēmēju saliedētības, kas bija palikuši vakarā aizstāvēt savu īpašumu.
Pirmās ziņas par grautiņiem pilsētā tika saņemtas no kaimiņu uzņēmējiem, kuri brīdināja par iespējamām problēmām. Dienas gaitā tika sekots Mančestras policijas paziņojumiem un dienas notikumiem, paralēli uzņēmums mēģināja informēt apkārtnes iedzīvotājus sociālajos tīklos.
Savukārt pie „Daugavas Vanagu” Fonda (DVF) Londonas latviešu nama lielas nekārtības nav notikušas, vienīgi tuvākās apkaimes veikaliem ir izsisti stikli, vēsta db.lv. „Šobrīd situācija liekas mierīga un mēs ceram, ka tā tas arī būs turpmāk,” sacīja DVF Londonas nama administrators Māris Tučs, vienlaikus piebilstot, ka arī policija joprojām pastiprināti pievērš uzmanību drošības nodrošināšanai. Šobrīd DVF Londonas namā neviens no latviešiem pēc palīdzības nav vērsies.
Mančestrā dzīvojošā Linda radiem un draugiem Latvijā blogā mierszemsaules.wordpress.com ziņo:
„Tad nu vakar izbaudījām, ko tas nozīmē – tieši zem mūsu logiem! Ap kādiem trijiem pēcpusdienā zālienā aiz loga uzradās kādi 50 par kosmonautiem pārģērbušies policisti, kuri – kā to sapratu tikai pēc kādas stundas – pa rajonu sāka trenkāt tīneidžeru bandu, kas viņiem cītīgi svieda ar akmentiņiem. Tas tā – metam, metam akmentiņus un skatāmies, kā smuki būkšķ pret poliču vairogiem.
Tad vienā brīdī poliči sāk skriet sīkajiem virsū un sīkie spiegdami metas bēgt. Pa vidu metējiem arī gaisīgi tērptas, viegli iereibušas jaunas dāmas, kas varonīgajiem cīnītājiem noslauka sviedrus, kad izdodas noslēpties kādā pagalmā. Tad vēl bēdzēju pulkā kāda saujiņa 12-gadnieku uz velosipēdiem. Un šito kompāniju poliču armija trenkāja stundas četras.
Vakaram nākot, jaunākās paaudzes cīnītājiem pievienojās gados vecāki papildspēki un sākās mašīnu un miskastu dedzināšana. Mūsu mājas apkaimē nosvilināja vismaz kādus divus auto. Dūmi bija jaudīgi un smukā, mellā krāsā. Logus vaļā nevērām.
Tad vēl, tumsiņai iestājoties, sāka šaudīties ar raķetēm. Uz ielas pie mājas tika sagāztas un aizdedzinātas miskastes, un ap kādiem četriem rītā, pēc vismaz pusstundu ilgām pūlēm, jauniešiem izdevās uzlauzt visnotaļ nožēlojamo mūsu mājas pirmā stāva avīžkioskveidīgo veikaliņu un izstiept no tā divas pakas alus un kaut kādas šokolādes. Izskatījās tas apmēram tā, ka kādi divi, trīs puiši mēģina dabūt veikalu vaļā un kāds 50 cilvēku liels, samērā miermīlīgs pūlis viņus atbalsta ar sajūsmas pilniem kliedzieniem. Viņu vidū jau minētās jaunkundzītes un blakus mājas „urlu” kundzītes – tā ap 50 gadus jaunas. Tās, neganti lamājoties, palīdzēja. Ik pa brīdim kāds nobļāvās „Policija!” un tad viss pūlis spiegdams un smiedamies metās bēgt. Bet šķiet, ka policijai tajā brīdī bija darīšanas citur un viņi pēc minūtes atkal salasījās atpakaļ. Pēc kādas stundas poliči atnāca ar suņiem un trīsstāvīgā formā pateica kundzītēm, ko par viņām domā. Kundzītes atbildēja sešstāvīgi.
Izskatās, ka šodien varēsim arī iziet no mājas pēc pārtikas. Vispār neesam bijuši ārā jau divas dienas.”
Vardarbība Londonā nerimst
Londonas ziemeļos Haknijā dedzina automašīnas
Sociālajos tīklos britus aicina identificēt grautiņu dalībniekus
Grautiņi Londonā
Rīts Londonā pēc grautiņiem
Kasjauns.lv / Foto: AFP/LETA, EPA/LETA
