Nacistu radītais nemirstīgais Minhauzens iekaro Latviju: 80 gadus senā kinošedevra vēsture. FOTO. VIDEO

Pirms 80 gadiem – 1943. gada oktobrī – uz Latvijas (un arī pārējās pasaules, protams, tās daļas, kura nebija antihitleriskajā koalīcijā) kinoekrāniem parādījās tā laika kinošedervs, Vācijas lielās kinostudijas “UFA” (“Universum Film AG”) 25 gadu jubilejai speciāli radītā krāsu lielfilma par slaveno dēkaini, baronu Minhauzenu.

Filma skatītājus pārsteidza ne tikai ar savu krāšņumu (pagājušā gadsimta četrdesmito gadu sākumā tikai savu slavas startu uz kinoekrāniem uzsāka krāsu filmas, tā izkonkurējot melnbalto kino), bet ar līdz tam neredzētām tehniskām un mākslinieciskām inovācijām.

Boļševiki aizstāv imperatori Katrīnu II

Tā laika prese rakstīja, ka UFAs “Minhauzens” pārspējis visus tā laika Holivudas un Maskavas lielkinoindustrijas ražojumus. Krāsaino spēlfilmu kā “trofejas filmu” izrādīja arī nacismu uzvarējušajās valstīs, izņemot Padomju Savienību, jo tajā bija nesimpātiski attēlota Sanktpēterburgas bazāra izdarības un krievu cariene Katrīna II laikā, kad viņu gultā vilka mīļākais – barons Minhauzens. Katrīna II bija attēlota kā ciniski baudkāra būtne.

1946. gada 23. februārī Vācijā iznākošais “dīpīšu” laikraksts “Apskats” rakstīja, ka padomju cenzūras ķetna iedragājusi pat Apvienotās Karalistes kultūras politiku: “Vācijas angļu zonā aizliegta UFAs filma “Minhauzens”, jo krievu militārā pārvalde norādījusi, ka šai filmā krievu tauta rādīta nepareizā gaismā”.

Gēbelsa lielpropagandas “balsts” – pacifists un antifašists

1943. gada “Minhauzens” ievērojams arī ar to, ka filma tapa pēc trešā Reiha propagandas ministra Jozefa Gēbelsa pasūtījuma un tajā nebija ne mazākās atsauces uz nacionālsociālisma ideoloģiju. Pie tam spēlfilmas scenārija autors bija 1933. gadā nacistu nežēlastībā kritušais slavenais vācu rakstnieks, “Divu Lotiņu” un “Emīla un Berlīnes zēnu” autors  Ērihs Kestners. Tiesa gan,  Ēriha Kestnera kā pacifista un nacionālsociālisma kritiķa vārdu neierakstīja filmas titros – tajos viņš ir ar pseidonīmu Bertolds Burgers.

Filmas sižets, protams, saistās arī ar Latviju, jo, kā zināms, barons Hieronīms Kārlis Frīdrihs fon Minhauzens (1720-1797) desmit gadus dzīvojis arī Rīgā, apprecējis vācbaltiešu muižnieka, Duntes muižas īpašnieka meitu Jakobīni fon Duntenu.

Tāpēc arī arī vācu rakstnieka Rūdolfa Ērika Raspes (1736–1794) izfantazētie brīnumanie stāsti par Minhauzena neticamajiem piedzīvojumiem ir saistīti arī Latviju, piemēram, ar pie Liepupes baznīcas torņa piesieto barona zirgu. Tomēr filma nav tapusi pēc Rūdolfa Ērika Raspes darba motīviem, bet gan cita autora – vācu dzejnieka Gotfrīda Augusta Burgera (1747-1797) pārstrādāta sacerējuma. Pie tam visai būtiski – Minhauzens ir ieguvis nemirstību jeb mūžīgo jaunību un savus dēkainos piedzīvojumus izstāsta kādā aristokrātiskā ballītē “reāllaikā” – pagājušā gadsimta četrdesmito gadu sākumā. Filmas beigās Hieronīms Kārlis Frīdrihs fon Minhauzens gan atsakās no mūžīgās jaunības un pievienojas “parastajiem mirstīgajiem”, jo grib novecot kopā ar savu mīļoto sievieti.

Nacistiskā propaganda un Kurzemes hercogiste

Tomēr atsauces uz Latvijas teritoriju filmā ir. Pie tam latviešu skatītājiem taču ir ar ko salīdzināt, jo latviešu teātrī ar panākumiem vācu okupācijas laikā tiek izrādīta 1941. gadā tapusī Mārtiņa Zīverta luga “Minhauzena precības” (tāpēc arī latviešu presē kinoapskatniekiem nav daudz jālauza galva, lai izdomātu kādu virsrakstu liktu reklāmrakstam par UFAs lielražojumu – “Minhauzens atgriežas Rīgā”, “Minhauzens atkal Ventspilī”... un tamlīdzīgi).

Nedēļas žurnāls “Laikmets” raksta: “Šoreiz viņa (Minhauzena) piedzīvojumus kā „Ufa filmas” 25 gadu jubilejas ražojumu skatām uz ekrāna. Pagājuši jau gandrīz divi gadu simti kopš šos dīvainos stāstus rīdziniekiem te vēstījis pats Minhhauzens. Viņš tos stāstījis kā jautrus jokus, bet nav piedēvējis sev” (1943. gada 15. oktobris).

Bet laikraksts”Ventas Balss” 1944. gada 29. februārī vēsta: “Ventspilniekiem beidzot pienākusi sengaidītā izdevība skatīt “Ufas” 25 gadu jubilejas filmu “Minhauzens”, kas jau citās pilsētās ieguvusi nedalītu skatītāju atsaucību, un ne bez dibināta iemesla. “Minhauzens” ir krāsaino filmu šedevrs, pats beidzamais sasniegums. Tiešām “Ufa” nav taupījusi līdzekļus un darbu, lai kā savu jubilejas filmu radītu kaut ko sevišķu. Tas pilnā mērā arī izdevies”. 

Pāris epizodēs, kad Minhauzens dodas dienestā un mīlas dēkās uz Katrīnas II galmu, izskan arī mums pazīstami ģeogrāfiski nosaukumi – kādā krodziņā Minhauzens sicīliešu avantūristu, mistiķi, dziednieku un pareģi, grāfu Kaliostro mēģina pierunāt doties uz Mītavu (Jelgavas vāciskais nosaukums) un kļūt par Kurzemes hercogistes valdnieku.

Melkuļa pieturas – Pēterburga, Venēcija, Konstantinopole un Mēness

Filmas galvenās darbības notiek Krievijas carienes Katrīnas II galmā, turku sultāna apartamentos Konstantinopolē, uz Mēness un pie Venēcijas aristokrātiem (uz Turciju Minhauzens nokļūst aizlidojot uz lielgabala lodes, bet uz Mēnesi ar gaisa balonu, bēgot no itāļu nelabvēļiem).

Skatītājus pārsteidz arī tam laikam nepieredzēti masu skati un specefekti. Par to, cik tie varētu būt grandiozi, “padomju laika bērni” var gūt priekšstatu pēc tā, ka pēc kara UFAs kinostudija nokļuva padomju ietekmes sfērā un pārtapa par sociālisma lēģera vienu no spožākajām kinoindustrijām – Austrumvācijas “DEFA”.

Minhauzens “lido” pie turku sultāna:

Pie tam “Minhauzenā” filmējās tā laika vācu kinoaktieru zvaigžņu plejāde. Piemēram, Minhauzenu tēloja Hanss Alberss, kurš, starp citu, nebija atbilstošs “rasu tīrības” priekšrakstiem, jo viņa mīļotā bija ebrejiete (1939. gadā, izmantojot savu kinozvaigznes statusu, viņš spēja savu mīļoto sievieti caur Šveici aizgādāt uz Angliju; abi atkal tikās pēc septiņiem gadiem – 1946. gadā). Zīmīgi arī tas, ka Hanss Alberss spēja izvairīties saņemt augstāko kinoapbalvojumu no Jozefa Gēbelsa rokām. Minhauzena lomas tēlotāja attieksme pret nacionālsociālismu gan bija visai divejāda – no vienas puses viņš norobežojās no nacistu ideoloģijas, bet no otras puses saņēma lielus honorārus par filmēšanos Trešā Reiha filmās.

Ar sieviešu krūtīm remdē Staļingradas zaudējuma sēras

Katrā ziņā 1943. gadā Potsdamas Bābelsbergā esošajā UFAs kinostudijā uzņemtā krāsu lielfilma “Minhauzens” ir ne tikai Trešā Reiha kinošedervs, bet arī liek uzdot vairākus jautājumus par nacistu ideoloģijas “atkāpēm” – scenāriju rakstījis pacifists, nacionālsociālisma aizliegtais autors; galvenajā lomā filmējies vīrietis, kurš sava mūža mīlestību saistījis ar ebrejieti.

Tāpat filmas sakarā izgaismojās arī nacistiskā fīrera Ādolfa Hitlera un propagandas ministra Jozefa Gēbelsa pretrunas. Abiem bija atšķirīgi viedokļi par propagandas īstenošanas metodēm. Piemēram, pēc filmas noskatīšanās Ādolfs Hitlers atkārtoti izdeva striktu norādījumu vairs “nevāciskās literatūras” pārstāvi  Ērihu Kestneru nepielaist pie nekādiem darbiem un publicēšanās. Ja Jozefs Gēbelss uzskatīja, ka Ērihs Kestners savulaik tika “degradēts” tikai dēļ pārāk lielas aizraušanās ar “amorālu” dzīvesveidu un alkoholu, tad Ādolfs Hitlers viņā saskatīja daudz lielāku vainu – “rasu tīrības” normu pārkāpumu, kas jau bija daudz lielāks nāves grēks.

Minhauzens Venēcijā:

Tai pašā laikā viens no galvenajiem “Minhauzena” šedevra tapšanas iemesliem bija arī dot vācu tautai atelpu ar krāšņu izrādi un mierinājumu pēc smagā zaudējuma Staļingradas kaujā. Un šāda gandrīz divu stundu ilgā izklaide savā ziņā arī īslaicīgi palīdzēja. Un tā arī palīdzēja celt vērmahta karavīru potenci un ilgas pēc daiļā dzimuma. Spēlfilmas kadros no turku sultāna Konstantinopoles galma bija pieļauta tiem laikiem visnotaļ liela “neķītrības vaļība”. Sultāna harēmā bija baseins, kurā bez aizspriedumiem plunčājās pusplikas daiļavas, ar kailām krūtīm defilējot šurpu turpu. Ne velti vēlāk filmas kadrus ar šīm pusplikajām dāmām publicēja vērmahta frontes laikrakstos pa veselām lappusēm. Sieviešu kailajām krūtīm vajadzēja iedvesmot karavīrus uz jauniem varoņdarbiem kaujaslaukā!

Pēc visa spriežot, nacistu cenzūra gan kādus pārāk pikantus kadrus no filmas ir izgriezusi. Jo tās sākotnējā versija bija 133 minūšu gara, bet beigās palika tikai 118 minūtes.

Vācijas mākslas filmas “Minhauzens” mūzika (1943. gads):

Bet kā lai arī tur nebūtu, ievērojamais mūsdienu kinovēsturnieks, Hārvardas (ASV) universitātes profesors Ēriks Rentšlers 1943. gada UFAs “Minhauzenu” atzinis par “visu laiku lieliskāko vācu krāsaino filmu” ("The Ministry of  Illusion: Nazi Cinema and Its Afterlife", “Film Quarterly”, nr. 52/1996.).