Liels vīrs ar lielu sirdi - ar spēkavīra Didža Zariņa atbalstu top dzejas krājums

“Ievai 30. septembrī ir dzimšanas diena, paliks 33 gadi. Viņas lielais sapnis ir, lai dzejas krājums iznāk šajā nozīmīgajā datumā,” priecājas Didzis, ar kura atbalstu savākti izdošanai nepieciešamie apmēram 1500 eiro.

Rokas un kājas neklausa...

“Ar Ievu iepazinos pagājušajā gadā, kad iesaistījos Madonas novada Kalsnavas pagasta dienas aprūpes centra Veseta pasākumā. Tur bija vairāki cilvēki ar īpašām vajadzībām, bet Ievu es pēc tam vēlreiz uzmeklēju. Iepriekš biju palīdzējis citai meitenei no tā paša pagasta ar līdzekļu piesaisti. Ievai kopš dzimšanas ir bērnu cerebrālā trieka, esmu pie viņas pēc tam ciemojies divas reizes privāti. Ievas tētis ir aizgājis mūžībā, viņa dzīvo kopā ar mammu Intu un vecomāti, kura ir uz gultas,” Kas Jauns Avīzei atklāj Didzis.

Ieva runā, tikai esot ļoti grūti saprast teikto. “Kad pirmoreiz biju aizbraucis pie viņas ciemos un palikām divatā, man bija ļoti jāsaspringst, lai saprastu, ko Ieva saka. Ja ikdienā biežāk ar viņu tiktos, būtu pielāgojies. Ja Ieva, piemēram, par kaut ko sapriecājas, parādās arī spazmas. Viņa sevi nespēj aprūpēt, pārsvarā rokas un kājas neklausa. Visu laiku ir ratiņos,” stāsta Didzis.

Pirms vairākiem gadiem labdarības maratonā Dod pieci Ieva dabūja speciālo ratiņkrēslu un tagad pati ar zoda palīdzību var nedaudz pabraukāt.

Ar dzejas rakstīšanu Ieva aizrāvās, kad vecmamma vēl bija pie labas veselības un pierakstīja mazmeitas radošās domas. Sapnis par grāmatas izdošanu tapa jau pirms diviem gadiem, šim mērķim krāta nauda, taču to vajadzēja izmantot citām, sadzīviskām vajadzībām.

Raksta ar zodu planšetē

“Izteikties runājot viņai sagādā lielu piepūli, bet savu radošo dvēseli Ieva izliek uz planšetes dzejas rindās ar zoda un deguna palīdzību. Apbrīnojami! Ieva man teica, ka grāmatai varētu būt ap astoņdesmit lappušu. Pārsvarā tēmas ir skumīgas, bet ir arī kas pozitīvs. Jo dzīvespriecīgāk rakstīs, jo pašai būs pozitīvāks skats uz dzīvi. Ieva tomēr vairāk ir tendēta uz  skumjām, jo ikdienā ir piekalta pie ratiņkrēsla, bet prāts viņai strādā diezgan labi. Feisbukā viņa spēj sarakstīties, lasot viņas uzrakstīto, otrā pusē nepateiksi, ka to dara cilvēks ar īpašām vajadzībām. Garākai atbildei viņai, protams, vajadzīgs ilgāks laiks, bet Ieva noteikti atbildēs sakarīgi,” ievērojis Didzis.

Kaut ratiņkrēslā, bet visai aizņemta

“Ieva grāmatu vēlas izdot krāsainu, ievietot savus zīmējumus, viņa man atsūtīja, kādu vēlētos redzēt vāku – tur pārsvarā bija krāsainas līnijas. Zīmēšana arī ir Ievas nodarbe jau kopš bērnības. Var teikt, ka viņai pat īsti nav brīvā laika – visu laiku aizņemta, darbojas, raksta dzeju, zīmē. Ieva ir apbrīnojama, jo parasti, ja cilvēks ir piekalts pie ratiņkrēsla, tas ir viss, vairs nekas nenotiek. Taču Ieva arī dodas uz pilsētu, kur notiek rehabilitācijas procedūras. Viņai visvairāk palīdz mamma, tikai retu reizi piesaista samariešus.  Mammu vienkārši var apbrīnot, kā viņa ar visu spēj tikt galā, piedevām uz viņas pleciem ir lauku darbi,” Intas kundzi paslavē spēkavīrs.

Ieva kļuvusi par Mārtiņa Freimaņa sūtni

Viņa raksta: "2011. gada 27. janvāris manu dzīvi pagrieza par 157 grādiem. Bija jauks ziemas rīts. Laukā valdīja nežēlīgs aukstums, tādēļ nebija jāiet uz skolu, un es varēju pagulēt ilgāk.

Kad pamodos, nemaz nenojautu, ka mana dzīve pēc mirkļa pārmainīsies. Mamma paziņoja, ka miris Mārtiņš Freimanis. Tajā mirklī manī kaut kas salūza. Lai gan es nebiju kaislīga viņa atbalstītāja, tomēr aiziešana šādā vecumā nevar palikt nepamanīta.

Vēl ilgi pēc tam es sev jautāju, kāda ir mana misija šajā pasaulē? Tā paša gada novembrī man nāca atskārsme. Man ir jābūt Mārtiņa Freimaņa sūtnim uz šīs zemes. Man ir jāstāsta pārējiem cilvēkiem, kā viņam klājas tagad, debesu valstībā.

Es nolēmu, ka tas būtu jādara visiem saprotamā valodā. Šāda valoda ir dzeja. Tā paša gada Mārtiņos es uzrakstīju savu pirmo dzejoli par Mārtiņu. Es to rakstīju savā mobilajā telefonā ar zoda palīdzību, jo arī rokas man nestrādā. Tās kustas savā vaļā. Diemžēl es savas rokas nespēju kontrolēt. Vairākas reizes viņas ir nometušas no galda ēdienu vai saplēsušas kādu trauku un pat brilles.

Par nožēlu, tur neko nevar darīt. Esmu jau pieņēmusi sevi tādu, kāda esmu. Nav jau jēgas sūdzēties un gausties, jo tāpat nekas nemainīsies. Man patīk mūzika! Īpaši Mārtiņa Freimaņa dziesmas. Diemžēl es tās visas nespēju izdziedāt, jo man ir runas traucējumi.

2015. gada nogalē liktenis mani saveda ar jauku mūzikas terapeiti un lielisku sava darba lietpratēju. Mēs abas kopā sakomponējām melodijas maniem tekstiem. Man tuva ir Jāņa Poruka daiļrade. Varbūt arī tāpēc vairākums manu dzejoļu ir par nāvi, kapiem un mīlestību.

Starp citu, tāpat kā Mārtiņam, arī man ļoti patīk dzīvnieki. Ļoti ceru, ka jums patiks mana daiļrade."

Raksta Ieva Ivkina (Margarita)

Lietus līst un lāses logā krīt

Tās ir Dieva asaras

Par to ka cilvēku vidū pazūd ticība cerība mīlestība

Par to ka pazūd savstarpējā cieņa vienam pret otru

Tā vietā ir iestājusies mantkārība nežēlība un varaskāre

Cilvēks valda pār zemi nedomājot par ļaunumu ko tas tai nodara

Viņam vairs neeksistē mīlestība pret pasauli zvēriem kokiem augiem un pret dzīvības sulu – ūdeni

Cilvēki piemēslo zemi ar savām iegribām, untumiem un kaprīzēm

Bet Dievam sāp

Vai tādēļ viņš mūs radīja?

Vai tādēļ viņš radīja šo pasauli, ūdeni un gaisu?

Viņš mūs ielaida zemē lai mēs to saudzētu apkoptu un pilnveidotu

Nevis lai to postītu

Cilvēki apdomājiet par savu rīcību

Padomājiet ko jūs dariet

Padomājiet par saviem bērniem

Kādā pasaulē dzīvos viņi?

Atcerieties par savu radītāju!

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Mūsējie saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.