Kurpniekmeistars Jānis savā mūžā salabojis miljonu apavu
Liepājas centrā, Ausekļa ielā, līdzās mūzikas vidusskolai savā kurpniekdarbnīcā saimnieko meistars Jānis Pickēns (66). “Es esmu dzimis laukos, netālajos Otaņķos, un tur arī dzīvoju. Pēc profesijas traktorists, bet jau apmēram 48 gadus mans amats ir kurpnieks,” saka Jānis.
Viņš ir beidzis Cīravas lauksaimniecības skolu, taču traktorista gaitas pārtrauca nelaimes gadījums: “Es apmēram 20 stundas nogulēju kanālā, ūdenī, un pēc tam nācās noņemt kāju. Tad iepazinos ar vienu Liepājas kurpnieku, kurš mani ievadīja šajā arodā, atklāja profesijas noslēpumus, un tālāk jau paša pieredze. Man šis darbs ļoti iepatikās. Vispirms divas nedēļas biju māceklis toreizējā Liepājas Sadzīves pakalpojumu kombinātā, kur pēc tam sāku strādāt kā meistars, visu ātri apguvu, un man gāja no rokas,” par sevi “Kas Jauns Avīzei” atklāj Jāņa kungs.
Negrib tikai mājās sēdēt
“Savā mūžā esmu salabojis miljonu apavu, kādreiz dienā pat 20 līdz 30 pārus, tas bija 70. gados. Tagad vairs nevaru tik daudz. Nes arī stipri saplēstus, un daudz jālabo. Vecie apavi cilvēkiem ir mīļi, un viņi tos negrib izmest, bieži atnes uz darbnīcu gandrīz nesataisāmus, sāk arī vairāk naudu skaitīt,” stāsta kurpnieks.
Viņš ir pensijā, bet trīs dienas nedēļā vēl strādā savā arodā, jo nevarot mājās nosēdēt. Un liels prieks par to, ka klienti ļoti bieži saka pateicības vārdus.
Kādreiz nolika priekšā lielu kurpju kaudzi, apmēram 20 pārus, un tie visi dienas gaitā bija jāsalabo. “Agrākos gados jau no pulksten 8 pie darbnīcas durvīm stāvēja rindas, lai nodotu apavus labošanā. Tolaik apavi veikalos bija diezgan liels deficīts un cilvēki nesa labot. Darba bija daudz, mēs bijām trīs kurpnieki. Tagad visbiežāk jāpieliek jaunas zoles, jāiešuj slēdzēji, reizēm zoles ir ļoti grūti piešūt, var jau arī pielīmēt, bet ir arī jāšuj, un tas ir visai smags darbs. Man pat tāpēc reizēm rokas sāp. Cilvēki apavus nereti atnes ļoti sliktā stāvoklī,” ievērojis meistars.
Pirmajos darba gados apavus uz remontu vairāk nesa sievietes, tagad arī vīrieši. Tolaik daiļais dzimums bieži nesa labot ballēs nodancotas kurpes, jo modē bija spici papēži, un lika no metāla. “Es pat ņēmu apavus līdzi uz mājām labot, un darbs bija gandrīz līdz rītam. No rīta atkal devos uz darbu, ar jau salabotiem,” atceras kurpnieks.
Vēl pirms apmēram desmit gadiem darbnīca vienmēr bijusi pilna ar apaviem, bet tagad vairs neesot tik daudz. Iemesls – cilvēki vairāk brauc ar auto un staigā lielākoties ar krosenēm, kas tik ātri neplīst. Un kad pavisam nojūk, vienkārši izmet.
Nāk mātes, meitas un mazmeitas
“Pašlaik man visvairāk labošanā ir ziemas zābaki, vīriešu ziemas kurpes, sieviešu balles kurpes, tautas deju kurpes, bieži noplīst zoles un papēži. Kādreiz mani gribēja pielikt pie jaunu kurpju gatavošanas, bet man labāk patīk remontēt. Kad cilvēki atnes apavus, allaž aprunājamies, viņi man visu ko pastāsta, arī savus dzīvesstāstus. Nāca mātes, tagad arī meitas un mazmeitas jau pazīstu – veselas trīs paaudzes, un katrai citādas kurpes,” stāsta Jānis.
Apavu modē šo gadu gaitā nekas daudz neesot mainījies, vienīgi, piemēram, vīriešu kurpju formas. “Kādreiz modē vairāk bija spicās formas, ziemas apaviem bija vairāk šņoru, slēdzēju, bet sieviešu kurpes, kādas bija agrāk, lielākoties tādas ir arī tagad. Agrāk sievietes vairāk staigāja uz papēžkurpēm, tagad visbiežāk lieto ērtus apavus bez papēžiem, tāpēc arī kurpniekiem mazāk darba. To gan atzīstu, ka agrākos gados bija daudz kvalitatīvāki apavi, tagad ļoti daudz ķīniešu ražojumu,” saka meistars.
Ved labot pat no Rīgas
Slēdzējus varot salabot vienas dienas laikā, papēžus arī ātri, bet lielus darbus kurpnieks ņem uz ilgāku laiku. Klienti atstāj savus telefonu numurus, un Jāņa kungs viņiem zvana, kad darbs padarīts.
“Otaņķnieki man kurpes ved uz mājām vai piezvana, lai es piebraucu paņemt. Cilvēki ved kurpes labot no daudzām vietām, pat no Rīgas, kur ļoti saplīsušas neviens meistars neņēma labot. Ved no Durbes, Vaiņodes, Priekules, Kuldīgas, Nīcas, Bārtas, Rucavas, Grobiņas, arī studenti, kad brauc mājās no Rīgas. Liepājā bez manis vēl tikai četri vai pieci kurpniekmeistari palikuši,” zina teikt Jāņa kungs.
“Šogad cilvēki vecos apavus velk ārā no skapjiem, un tas tā notiek pirmo gadu. Pērn tā nebija, tad vienkārši izmeta laukā. Es daudz apavu esmu arī labojis par velti vai paņemu simbolisku naudu par savu darbu, jo var jau redzēt, ka cilvēks ir trūcīgs.”
Ja vajag, var arī nopucēt
Un nav taisnība teicienam – kurpnieks bez kurpēm. Meistars nav baskājis, kad vajag, pats savas kurpes labo, tāpat arī meitai, znotam un viņu abiem puikām. Mazbērni gan ne īpaši plēšot kurpes, lielākoties jānomaina lipekļi.
Par to, kā cilvēki rūpējas par saviem apaviem, kurpnieks teic – kā nu kurš. Cits pat prasot, lai meistars nopucē kurpes, bet neesot jau grūti to izdarīt. “Jāpucē, protams, ar kurpju smēri, un man ir arī bišu vasks, kas dod spīdumu un nelaiž cauri ūdeni,” saka Jānis.
Viņam šis esot arī mīlestības darbs. Skumdina tikai, ka vismaz Liepājā kurpniekiem nav pēctecības, jo jaunie puiši šo arodu vairs nevēlas apgūt, nav vairs īsti prestiža profesija.
