Amerikāņu puisis Eidens Konefrijs par sportu vispār nedomāja un kļuva par dejotāju pēc paša gribas

Izvēle bez izvēles

Dzirdējām, ka tu esot palicis bez smārtfona?

Jā, iepriekšējais izbeidzās, un tobrīd man nebija pietiekami līdzekļu, lai nopirktu jaunu, bet pēc kāda laika, sapratu, ka bez telefona man paliek daudz vairāk laika īstajai dzīvei un cilvēkiem, nevis visu laiku sēdēt instagramā un feisbukā. Iepriekš tur ik dienu iegrimu pa četrām un vairāk stundām.

Tu esi uzaudzis Amerikas rietumkrastā ne īpaši lielā pilsētā?

Jā, Edmondsā. Ja es atminos pareizi (Eidens saka – ar taisnību), tur dzīvo kādi divsimt tūkstoši – nu, ļoti vidēja pilsēta.

Latvijā tā būtu otra lielākā pilsēta!

Latvijā – jā! Bet es ļoti mīlu savu dzimto pilsētu, jo tur, ASV, ir tāda sajūta, ka mēs patiesībā dzīvojam daudz mazākā pilsētā – visi ir it kā viena ģimene.

Tev kā īstam amerikāņu puikam taču vajadzēja patikt futbolam, basketbolam, beisbolam, hokejam... No kurienes interese par baletu?

Jā, es atvainojos – jo jūs taču esat no vīriešu žurnāla –, bet mani nekad nav interesējis sports. Vienreiz gadā, teikšu tā, man nācās vērot "Super Bowl", tad mājās bija ballīte, bet ikdienā par sportu es vispār nedomāju.

Bet balets jau no sporta īpaši neatšķiras – arī te vajadzīga fiziskā sagatavotība un pastāvīga treniņslodze!

Jā, protams, mums jābūt formā – stipriem, izturīgiem, ļoti lokaniem un koordinētiem.

Kāds sezonas laikā ir tavs dienas režīms?

Parasti deju stundas sākas vienpadsmitos no rīta. Noslodze ir, skatoties no tā, kādas izrādes mums ir priekšā. Ja gatavojamies pirmizrādei, tad varētu būt līdz pat deviņiem vakarā, bet parasti ne ilgāk par sešiem. Treniņstunda pie stangas, lai izstaipītu un iesildītu saites un muskuļus, jāklausās mūzika, lai ne tikai ķermenis, bet arī smadzenes būtu tonusā. Un tad mēs, kā saka, dzenam cauri visu izrādi!

Nav noslēpums, ka sievietēm balerīnām ir visai svarīgi sekot līdzi dienas režīmam, diētām, kalorijām. Kā ir vīriešiem?

Nu, es teikšu tā – ja ir labi gēni, neko nevajag.

Var arī uzpīpēt?

Mums ir daži dejotāji, kuriem ļoti patīk pīpēt. Bet, par diētām runājot, es visu laiku esmu zem sava normālā svara un man jādomā – kā to pielikt? Jo pašreiz sveru 70 kilogramus, bet augums man ir 185 centimetri.

Vai tas nenozīmē, ka baleta standartiem tu esi par garu?

Nē, nē, solistu grupā esmu kaut kur pa vidu – daži ir teju divi metri, bet ir arī divi puikas no Itālijas, kuri ir stipri īsāki.

Cik vidēji sver meitenes, kuras tev ir jāceļ? Kāds būtu viņu optimālais svars, lai varētu pacelt?

Nūūū, nezinu... nevajadzētu būt vairāk par 60 kilogramiem. Tas būtu ideāli.

Labi, ka tev nav operas prīmas jācilā, jo dziedātājas parasti ir kuplākas!

Tas būtu grūti. Bet meitenes jau pašas var palīdzēt: gan ar uzlēcienu, gan sapratni, pieredzi un koordināciju – kā labāk turēties! Jo ir bijušas reizes, kad man būtu bijis labāk strādāt ar smagāku meiteni, bet kura māk labāk dejot un saprot partneri.

Lai cilātu dāmas, tev droši vien ir jāstrādā arī ar stieni, svariem?

Jā, es katru rītu vēl pirms iesildīšanās arī ar tiem pastrādāju.

Puiku deficīts

Kā tu izlēmi kļūt par profesionālu baleta dejotāju?

Zināt, es pat īsti par to nedomāju. Sāku trenēties baletā no trīspadsmit gadiem, taču tā – ne pa īstam, jo tikai divas reizes nedēļā gāju uz vietējo studiju. Bet vēl pēc trim gadiem pārcēlos uz Filadelfiju un tur sāku ļoti nopietni strādāt.

Kā no Amerikas nokļuvi Eiropā? Amerikā taču arī vajadzētu būt labām baleta skolām?

Mums nav tādu baleta skolu kā Eiropā. Mums ir baleta studijas, un tajās kvalitāte var mainīties, turklāt par visu jāmaksā. Es mācījos Filadelfijā, un tur man bija ļoti labs pasniedzējs no Francijas. Viņš tur pasniedza vienu gadu, bet pēc tam pārcēlās uz baleta skolu Šveicē, uz kurieni, ja tā var teikt, paņēma mani līdzi. Tur, tāpat kā šeit, skolu finansē valsts, tādēļ finansiāli tas ir ļoti izdevīgi.

Ir jau visādas dejas – ne tikai balets, bet arī modernās un tautas, piemēram, īru, kuras savulaik popularizēja Maikls Fletlijs... Starp citu, tevī nav īru sakņu?

Jā, man ir puse no Francijas, puse – no Īrijas. Bet Amerikā par nekādām citām dejām man intereses nebija. Tagad jau visos pasaules baletos ir divu deju veidi – klasiskais balets un modernais jeb laikmetīgais balets. Kopš esmu Latvijā, vismaz viena izrāde sezonā ir modernais balets.

Kurš tev ir tuvāks?

Klasiskais, bet domāju, ka manas prasmes un talanti vairāk ir piemēroti modernajam baletam.

Uz skatuves tu esi bijis gan karalis, gan princis, gan vampīrs. Visu taču nevar dejot vienā stilistikā!

Nē, personāžos ir jāiedzīvojas... Bet vispār šeit, Rīgā, mēs esam ļoti maza trupa – mums ļoti pietrūkst puiku. Jā, dažās izrādēs esmu solists, bet citās – viens no kordebaleta. Sezonas sākumā man tas pat patīk, jo es gribu dejot visu laiku, bet beigās, kad ir uzkrājies nogurums, tad viss sāp, pat smadzenes – tad būtu labāk, ja mums būtu vairāk džeku.

Kā tu nonāci Latvijas Nacionālajā operā?

Mums te ir lieliska baletmeistare un repetitore Aiša Sila, kura bija strādājusi ar manu pirmo skolotāju Amerikā – Edmondsā. Viņi bija kolēģi, kopā dejojuši Eiropā, arī Krievijā, ja nekļūdos. Un, lūk, viņi sarakstās, un Aiša saka – mums vajag puišus! Viņš atbild – man patlaban nav, bet zinu, ka viens no maniem bijušajiem studentiem tūlīt absolvēs Šveices skolu Bāzelē. Tā ar mani sazinājās, es aizsūtīju video un CV Aivaram Leimanim – Latvijas Nacionālās operas galvenajam artist director, manam tagadējam priekšniekam. Viņš raksta – atbrauciet, parādiet, ko mākat! Atbraucu, parādīju, ļoti mierīgi viss pagāja.

Pirms cik gadiem tas bija?

2017. gadā. Nu jau man šeit sākas sestā sezona.

Dzīvojot Bāzelē, kas ir Šveices pašos ziemeļos, tu droši vien izlīdzējies ar franču valodu?

Nē, tur viņi runāja vācu, drīzāk ļoti specifiskā senvācu valodā. Tur uz ielām tā skan pilnīgi citādi nekā Vācijā.

Un kā tev gāja ar latviešu valodu?

Kā iemācīties latviešu valodu? Obligāti ir jāpaņem skolotājs! Sākumā es mēģināju pats, bet tas nebija nopietni – vienas nesaprašanas un kļūdas. Bet tad nāca kovidlaiks, sāku online kursus, visu no paša sākuma. Ļoti lēni un pamazām sāku apgūt pamatprasmes, vārdu krājumu.

Kā tev patīk latviešu valoda?

Tā ir sena un ļoti reta – viena no divām pēdējām dzīvajām baltu valodām pasaulē. Runāt latviešu valodā – tas ir būt vienā mazā un prestižā, un ļoti ekskluzīvā klubā!

Latvija ar dillēm un bez asumiņa

Pastāsti, kāds tev liekas vidēji statistiskais latvietis!

Latvietis.... Nu, viņam patīk makšķerēt...

Tevi latviešu makšķernieki neņem līdzi?

Esmu bijis līdzi! Divas reizes – un nenoķēru neko! Sēdēju laivā kādas astoņas stundas kopumā: visi apkārt kaut ko ķēra, bet es – neko! Te manas prasmes izbeidzas!

Latviešiem ir vēl viena aizraušanās – sēņošana!

Nekad neesmu bijis sēnēs! Un man ir diezgan lielas bailes, jo Amerikā, manā pusē, aug ļoti daudz indīgu sēņu. Mamma man visulaik brīdināja – neēd neko, kur ir sēnes!

Latviešu gastronomija tevi ir ar kaut ko pārsteigusi?

Vispār jau nē. Bet kāpēc jūs tik daudz lietojat dilles? Dille nav garšviela! Visu laiku! Dilles klāt kartupeļiem, zivīm, gaļai – visu laiku! Kad jūs kaut ko gatavosiet – lūdzu, nelietojiet dilles! Apsoliet to man!

Un vēl. Šeit ēdieniem trūkst asuma. Nu, vispār nav! Kad šeit ierados, jau sapratu, ka viss būs citādāk. Ēdiens nebūs kā mājās, tas ir skaidrs, biju tam gatavs. Un ļoti ātri es sapratu, ka es te nevaru atrast asu ēdienu, tāpēc visu laiku pasūtīju visasāko ēdienu, ko vien varēju atrast kafejnīcās vai restorānos. Nu, pilnīgi garām! Un tad, pirms diviem gadiem, mēs ar Jeti  (Jete Lakuča – baleta soliste un Eidena draudzene – red.) bijām tirgū, un tur varēja nopirkt svaigus mazos pipariņus – kaut kādus čili.

Tev vajadzēja meklēt trakāko pasaules piparu – ''Carolina Reaper"! To gan Latvijā būs grūti atrast...

Mēs ķersimies pie tā klāt! Nu, jā, un tad tai tirdziņā starp visiem zaļajiem pa vidu es ieraugu vienu oranžāku. Labi, nopirkšu! Apēdu  piparu ar visām sēkliņām – un pēc piecām minūtēm biju dušā, raudāju un turpat karotēm ēdu skābu krējumu. Domāju, tas bija "Scotch Bonnet" – viens no trim pasaulē asākajiem pipariem. Tagad Latvijā esmu kļuvis uzmanīgāks ar pipariem.

Tātad iznāk, ka mēs tevi tomēr pārsteidzām! Ko tu dari starpsezonā – kad neej makšķerēt, protams?

Mums ar Jeti patīk ceļot, un Latviju izbraukājām visapkārt. Nokārtoju šeit tiesības, un jau nākamajā dienā braucām uz Daugavpili. Četras stundas, naktī, ziemā... Jums ir ļoti barga ziema. Pirmajā gadā bija pāris nedēļas tuvu mīnus trīsdesmit grādiem – tās bija neaprakstāmas šausmas!

Izklausās, ka tu Aļaskā neesi bijis!

Nē, bet mani vecāki un brālis tur ir bijuši.

Bet Latvijā arī viņi ir bijuši?

Jā, vismaz sešas reizes! Pārsvarā uz pirmizrādēm – uz Trīs musketieriem, Ņižinski. Domāju, ka baletu Latvijā viņi ir redzējuši vairāk nekā Amerikā.

Tev ikdienā Amerikas nepietrūkst?

Nē. Esmu cilvēks, kurš varētu dzīvot jebkurā valstī. Tikai jābūt nedaudz hameleonam – jāpielāgojas un jāsaprot, ko tu vari. Jāintegrējas sabiedrībā – tā laikam būs pareizi.

Projektu finansē “Mediju atbalsta fonds” no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta “Mūsējie” saturu atbild SIA Izdevniecība “Rīgas Viļņi”.