Gata Kreicberga ērmriteņu valstība Launkalnē
Gatis Kreicbergs ir labs piemērs tam, ka cilvēks var diezgan radikāli mainīt savu dzīvi. Ilgus gadus dzīvojis Rīgā, bet tad ...
FOTO, VIDEO: ciemos pie Gata Kreicberga ērmriteņu valstībā Launkalnē
Gatis Kreicbergs ir labs piemērs tam, ka cilvēks var diezgan radikāli mainīt savu dzīvi. Ilgus gadus dzīvojis Rīgā, bet tad nolēmis pārcelties uz laukiem – netālu no Smiltenes esošo Launkalni. Diplomēts galdnieks, kurš sadomājis pievērsties metālam un sācis ķimerēties ar dažādiem divriteņu braucamajiem, taisot gan ikdienā izmantojamus velosipēdus, gan arī mākslinieciskus ērmriteņus.
Jau iebraucot Gata nama pagalmā, acis izbrīnā ieplešas, jo tas ir kā nosēts ar visvisādiem dīvainiem braucamajiem, kurus vienu viena īpašība – tiem ir pedāļi. Milzīgs divstāvu velosipēds un pedāļauto, vairāki jokaini bērnu riteņi, kaut kāds pedāļots braucamais ar tādu kā ceļa rulli aizmugurējā riteņa vietā un tā tālāk. Ērmriteņi – šis nosaukums tādiem vellapēdiem liekas ļoti piemērots!
Riteņi jātaisa ziemā
Vispār jau ērmriteņi ir tikai vaļasprieks, jo ikdienā Gatis strādā pie nopietnāku braucamrīku projektiem. Ko tad viņam parasti pasūta? Lielākoties ne jau kaut ko māksliniecisku un dīvainu, bet visnotaļ praktiski izmantojamu, piemēram, bērnu velosipēdus, velorikšas vai kravas velosipēdus, arī elektriskos velosipēdus. Kravas velosipēdi parasti noder kafijas vai cukurvates tirgotājiem.
"Tad man jāveido pilnīgi viss iekārtojums ar plauktiem, viss jāsaliek un jānokrāso – un tas prasa kādu mēnesi. Parasti ar tādiem pasūtījumiem nodarbojos pa ziemu. Ja pie manis atnāks vasarā un teiks – klau, mums vajag sešas rikšas –, tad ātri nevarēšu palīdzēt, nāksies vien gaidīt rudeni, kamēr uztaisīšu. Neesmu jau tomēr rūpnīca. Tāpēc par nopietniem pasūtījumiem visiem iesaku domāt laikus, nevis pēdējā brīdī, kad sezona jau sākusies. Tas tomēr ir diezgan sarežģīti, jo vispirms ir jāuztaisa viens eksemplārs, lai saprastu, kā būvēt visus pārējos. Jāsāk ar maketēšanu, tad jātaisa šablons, lai pēc tā paša parauga var taisīt pārējos," sava darba pamatprincipus skaidro Gatis.
Vēl viens darbības virziens ir veco riteņu restaurācija, ieskaitot vecos Ērenpreisa ražojumus. Ar kājminamiem transportlīdzekļiem vien viss neaprobežojas, jo Gatis krāmējas arī ar mopēdiem un motocikliem. Piemēram, ja vajag atjaunot vecu mopēdu “Gauja”, tad droši var meklēt palīdzību pie viņa. Jautāts, cik tad riteņu – gan ērmīgu, gan praktisku – viņš savā mūžā ir uztaisījis, Kreicbergs saka, ka beidzis skaitīt jau pēc pirmajiem diviem gadiem, taču diezgan droši var teikt, ka kopējais skaits sniedzas simtos.
"Gribēju iemācīties metināt..."
Pēc izglītības Gatis vispār ir galdnieks. Tātad nekā kopēja ar dzelžiem. Līdz tiem viņš nonācis, intereses dzīts: "Sākās viss ar to, ka tīri sevis attīstīšanai gribēju iemācīties metināt. Pa rokai bija velosipēda detaļas, no kurām mācību procesā uztaisīju čoperi, ar kuru gan nevarēja pabraukt. Tad sāku domāt – kādēļ tā, kas par vainu? Tā pamazām izpētīju, kā viss darbojas – un iznākumā nu jau vismaz desmit gadus taisu riteņus. Vienkārši gribēju iemācīties kaut ko jaunu, un tā tas viss aizgāja."
Un aizgāja pārsteidzoši labi, jo Gata izdomas spējas var tikai apbrīnot – nu kā var veca padomjlaiku ielas apgaismes staba plafonā saskatīt blakusvāģi, ko pievienot bērnu ritenim? Vai iedomāties uzbūvēt drifta velosipēdu? Idejas parasti atnākot pašas: "Kad ieraugu kaut ko interesantu, tad galvā rodas ideja, ko no tā varētu uztaisīt. Nekādas skices parasti nezīmēju. Cita lieta, ja uzrodas klients, kurš vēlas, lai kaut ko uzbūvēju tieši viņam, piemēram, rikšu. Tad gan uzzīmēju skici, lai viņš saprastu, kā apmēram rezultāts izskatīsies." Izejmateriālus saviem ērmriteņiem meistars parasti atrod metāllūžņos, šo to atved arī draugi un paziņas, kuri zina par Kreicberga aizraušanos.
Uz laukiem!
Kā kārtīgam māksliniekam pieklājas, Kreicbergs nu jau vairākus gadus dzīvo ārpus metropoles, priekšroku dodot lauku klusumam un dabai. Ar zināmu risku šī pārcelšanās bija saistīta, taču bažas par to, ka pazudīs klientūra, tomēr nepiepildījās.
"Visi darbi un pasūtītāji man bija Rīgā. Kad pārvācos uz Launkalni, klusi cerēju, ka varbūt visi tomēr nepazudīs, taču izrādījās, ka te ir vēl labāk, jo vairs netraucē dīkdieņi: "Oi, jāiebrauc pie Gata iedzert aliņu un paskatīties, ko viņš dara!" Tādu dēļ es reizēm tikai ap divpadsmitiem naktī varēju sākt strādāt. Te, vairāk nekā 100 kilometru no Rīgas, tādu problēmu nav. Te varu gan koncentrēties darbam, gan atpūsties, gan pavadīt laiku ar ģimeni. Bet klienti tāpat brauc – tiem, kuriem tiešām ir kāda nopietna vajadzība, tie 100 kilometri nav šķērslis. Toties vairs mani netraucē sīkumu dēļ, jo ritenim ķēdi nomainīt var arī jebkurā Rīgas servisā," stāsta Gatis.
Laukos arī paveras lielākas iespējas vaļaspriekiem. Piemēram, mopēdiem, ar kuriem viņš kādu brīdi esot aizrāvies: "Tīņa gados visiem draugiem bija mopēdi, bet man nebija, kaut gan ļoti gribējās. Toties tad tēvs no kāda drauga bija dabūjis lielo Ural motociklu, turklāt bez blakusvāģa. Tas bija tik smags, ka, ja apgāzās, es to no zemes piecelt nevarēju. Tā bija mana pirmā tehnika. Un varbūt pat labi, ka man nebija mopēda, jo citādi ar to būtu noskrūvējies tiktāl, ka pazustu interese par tādām lietām. Tā nu es sāku ar lielo tehniku, bet pie mopēdiem nonācu jau apzinīgā vecumā, kad radās interese – kā būtu bijis, ja man savulaik tāds būtu. Drusku pabraukāju, bet tā arī man tie tagad sagādātie mopēdi stāv darbnīcā." Nez kādēļ liekas, ka gan jau Gatis izdomās, ko ar tiem iesākt...
