Bez acu gaismas, bet ar skatu uz mērķi: kā neredzīgais Mārtiņš kļuva par masieri un sāka nodarboties ar karatē
Mārtiņš Vizulis it kā ne ar ko īpašu neatšķiras no citiem jauniem un enerģiskiem puišiem. Strādā savā profesijā par masieri, apguvis pirtnieka meistarību, ir ceļā uz karatē melno jostu. Kā pats saka – viss kā visiem normāliem cilvēkiem. Tikai, pēc Mārtiņa vārdiem, ir viena maza atlaidīte: braukšana sabiedriskajā transportā par brīvu, jo viņš ir neredzīgs.
Mārtiņam redze sāka pasliktināties skolas gados, līdz viņš to zaudēja pavisam. Protams, tas mainījis dzīves kvalitāti, un ne uz labāko pusi, bet nav bijis šķērslis, lai atmestu lielos dzīves sapņus un tos arī sasniegtu – Mārtiņš strādā par masieri "Veselības centrā 3" Maskavas forštatē.
Redze jums sāka pazust skolas gados?
Padsmitnieka gados staigāju ar brillēm, kas cītīgi tika mainītas reizi gadā. Šis jautājums visiem ir interesants: kā tas vispār var notikt? Pēkšņi viss pagriezās uz slikto pusi. To es diemžēl nevaru izskaidrot, jo cilvēka organisms, it sevišķi galva, ir tik sarežģīts veidojums, ka to var nosaukt par melno caurumu.
Varbūt kāds pārdzīvojums, kaut kas varbūt mana aktīvā dzīvesveida dēļ pasliktinājās. Tas arī man lika apsvērt profesijas izvēli, tā nu esmu nokļuvis tur, kur esmu. Visiem vislielākais jautājums ir – kā var tā būt, ka neredzīgs vai vājredzīgs cilvēks nodarbojas ar tik daudzām trakām lietām?
Un pirmām kārtām tas, protams, ir karatē?
Man ģimenē visi ir aktīva dzīvesveida piekritēji. Māte jaunībā, skolas gados, aizrāvās ar tautas dejām, daiļslidošanu. Brālis ar sportu ir uz tu jebkurā jomā. Arī man tas viss ir pats par sevi saprotams. Kad tikko sāku staigāt, mani iemācīja slēpot. Divritenis bija neatņemama ikdienas sastāvdaļa – kā jau visiem bērniem sākumā trīsritenis, tad parastais.
Līdz 11 gadu vecumam aizrāvos ar dauzīšanos ārpus mājas vairāk, nekā tas ir ļauts. Biju maziņš puika, kuram nekas netika aizliegts, protams, cik saprašana ļauj. Mamma ļoti daudz strādāja, lai varētu mūs ar brāli uzturēt, lai nebūtu tā, ka mums dzīvē kā trūktu. Līdz ar to es ļoti daudz draudzējos ar ielas puikām, biju maziņš burlaks.
Tad no Ķengaraga nācās pārcelties uz Maskavas forštati. Pazuda visi Ķengaraga draugi, uzradās ļoti daudz brīvā laika, kuru vajadzēja aizpildīt. Tajā laikā dzīvoju internātā, mājās biju tikai sestdienās un svētdienās. Lai šajās dienās būtu ar ko nodarboties, gājām ar ģimeni apstaigāt rajonu – lai izzinātu, kas te ir un kas nav. Un atradām bērnu un jauniešu centru "Daugmale".
Tur bija izlikts liels saraksts ar pulciņiem un nodarbībām – kas tik tur nebija… Brāli ieinteresēja dambrete, bet es: “O, ir iespēja izkauties!” – karatē nodarbības. Domāju, ka nu mani – ielas dauzoņu – iemācīs pareizi kauties.
Man nezinot, mamma aizgāja parunāt ar treneri, vai viņš vispār ņems pretī puisi, kas neredz tik labi kā pārējie jaunieši. Treneris teica: labi, lai nāk, skatīsimies, kas no tā visa sanāks. Tā tas sākās.
Un šobrīd?
Tagad, kā saka, esmu gaidībās. Pēc kovidpandēmijas atkal viss atļauts, nākamgad braukšu uz pasaules semināru, kur būs jākārto melnās jostas eksāmens, jo mūsu valstī ir iekārtots tā, ka tajā stilā, kurā es strādāju, melnās jostas eksāmenu kārto tikai pie japāņu meistariem, kuri arī organizē eksāmenus.
Daudziem cilvēkiem bez lielām redzes problēmām, protams, ir jautājums: kā akls cilvēks var nodarboties ar karatē? Kā sajust, uz kuru pusi izdarīt sitienu, kā atvairīt uzbrucēju?
Tas apslēpts tādā formātā… Aiztaisiet acis un vēlieties kustēties. Nu, kas tagad notiek?
Mēģinu… kaut kā sajust to, kas apkārt.
Jūs runājat par sajūtām, bet aizmirstat par maņām: par ožu, dzirdi, vibrācijām, visu, kas notiek apkārt. Katrai lietai, kustībai, katram procesam ir simt un viens fizikāls rādītājs. Ja jūs kustaties, jūs skanat: jums drēbes skan.
Tikko aiztaisām acis, dzirdam skaņu. Līdzko cilvēks sāk kustēties, it sevišķi, ja viņš kaut kam grib nodarīt pāri, viņam elpošana kļūst skaļāka, ātrāka un viss pārējais. Man ir iemācīts cīnoties paļauties uz maņām, jo treneris rēķinājās ar to, viņam treniņu gaitā bija uzreiz manāms, ka man redze pasliktinās. Līdz ar to man iemācīts kustēties ar aizsietām acīm jau tad, kad vēl redzēju.
Un kas ir jūsu pretinieki? Arī cilvēki ar redzes problēmām?
Nē. Es trenējos tādā pašā grupā kā visi normāli cilvēki, man nekādu atlaižu nav. Ar karatē nodarbojos kopš 2017. gada. Pāris reižu pamēģināju aizbraukt uz sacensībām, un izrādījās, ka man ļoti labi padodas, un kopš tā brīža esmu arī pusprofesionāls sportists. Kad tikko sāku trenēties un vēl nēsāju brilles, man bija frāzes: nemāku, nesanāk, nevaru. Man tas ļoti ātri tika izdzīts ārā, jo sporta zālē pat nedrīkstēja skanēt vārds nevaru.
Un kā nokļuvāt līdz masiera profesijai?
Strazdumuižas internātskolā, kurā mācījos, bija aktīva mācību daļas pārzine, kura piedāvāja Nodarbinātības valsts dienestā veselu dienu veltīt profesijas testēšanai. Bija tikšanās ar dažādiem speciālistiem, testi, lai noskaidrotu, kādas profesijas ir piemērotākās. Man visas bija saistītas ar inženieriju un celtniecību, bet viena no visām – ar medicīnu. Vēlāk, sēžot un domājot, ko es dzīvē gribu, apsvēru, ka visinteresantākā ir medicīna.
Bet bija maza problēma – medicīnā ir ļoti daudz novirzienu, un lielākais jautājums, ko no tā visa var darīt cilvēks ar redzes traucējumiem? Pēc 9. klases izlaiduma biju vasaras treniņnometnē, kur treneris izstāstīja, ka bijis ārzemēs un redzējis, kā cilvēki ar redzes traucējumiem strādā masāžā. Es par to sāku cītīgi interesēties.
Noskaidroju, ka pasaulē ir reāli neredzīgam cilvēkam apgūt masiera profesiju. Toreiz tuvākās izglītības vietas bija Lietuvā un Lielbritānijā. Lietuvā bija tikai kursu līmenī, bet Lielbritānijā ir vesela augstskola. Sāku cītīgi mācīties angļu valodu, lai pēc vidusskolas mēģinātu tajā iestāties.
Bet, kad beidzu vidusskolu, Latvijas Neredzīgo biedrība uzrakstīja projektu, kurā bija daudzi un dažādi pasākumi. Un viens no lielajiem pasākumiem bija profesionālās izglītības līmenī apgūt masiera profesiju Latvijas Universitātes Rīgas medicīnas koledžā. Kāpēc man braukt uz ārzemēm, ja tāda iespēja ir tepat? Pēc divarpus gadiem ieguvu laba līmeņa izglītību, sapratu, ka tas ir mans aicinājums.
Kā bija atklāt savu masāžas kabinetu?
Šeit ["Veselības centrā 3"] esmu jau trīs gadus. Kad beidzu universitāti, sapratu, ka darba tirgus šajā profesijā ātri attīstās, un nobijos, ka man nebūs darba. Rīgas 1. slimnīcā, kur gāju praksē, man piedāvāja pēc tam nākt pie viņiem atpakaļ, bet tas palika karājamies gaisā.
Mēnesi pirms izlaiduma aizskrēju mācīties par pirtnieku, jo viena pasniedzēja izstāstīja, ka ir tāda profesija. Bet tad viss salikās kopā. Atradās ģimenes daktere, kura Vecrīgā bija atvērusi savu privātpraksi, viņa mani pieņēma darbā pie sevis. Varēju mācīties pirtsskolā un strādāt arī pilnvērtīgu atalgotu darbu. Ieguvu vidējās profesionālās izglītības līmeni kursā par latviešu pirti, pirts rituāliem un tradīcijām.
Kā jūtas cilvēks ar redzes problēmām Latvijas sabiedrībā? Vai redzīgie viņu saprot?
Agrākos laikos invalīdu (man gan šis formulējums nepatīk) nebija. Padomju laikos visi invalīdi tika likti pansionātos, ciematos, lai viņi visi dzīvo vienkopus un būtu salikti kādos rāmjos.
Tagad sabiedrība mūsu modernā laikmeta, izglītošanās un ceļošanas dēļ mainījusi uzskatus. Bet ir arī cilvēku daļa, kas joprojām nepieņem, ka tādi kā es vai ratiņkrēslā ar kustību traucējumiem iet ielās, cenšas ar kaut ko nodarboties. Ir cilvēki, kas pieņem, bet viņiem ir nesaprašana. Viņi it kā mūs uztver normāli, bet ir nesaprašanā, kā ar mums apieties – vai pienākt klāt pajautāt, vajag vai nevajag palīdzību?
Agrāk, kad tikko sāka bojāties redze, man pašam bija problēma pieiet cilvēkam klāt un pajautāt palīdzību tikai tāpēc, ka zināju, ka desmit mani nolamās no galvas līdz kājām par to, ka es viņus traucēju telefonā rakāties, kafiju dzert vai vēl ko citu, bet tikai vienpadsmitais, redzot, ka man ir baltais spieķis, pienāks bez prasīšanas, pateiks, kāds numurs ir trolejbusam vai autobusam, aizvedīs, kur vajag.
Šobrīd tas viss ir mazliet citādi. Šodien gāju uz darbu, pie pārejas notiek remontdarbi, stāvēja liela smagā mašīna. Puisis, kas regulēja, kā tai mašīnai iebraukt, ieraugot mani ar balto spieķi, uzreiz bija gatavs bez teikšanas un prasīšanas palīdzēt to visu apiet.
Sabiedrība, vismaz lielākā daļa, šobrīd ir ļoti pretimnākoša. It sevišķi, ja redz balto spieķi vai manu pavadoni – suni Romeo, cilvēki uzreiz cenšas vismaz uzvesties adekvāti.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Mūsējie” saturu atbild SIA “Izdevniecība Rīgas Viļņi”.
