Divas dienas armijā: atskats, kā "Deviņvīri" devās Kājinieku skolā

Ko pusmūža vīrietim darīt laikā, kad tepat netālu plosās karš un nav nekādu garantiju, ka tas nepārkāps Ukrainas robežas? Tu labi saproti, ka tādā gadījumā diez vai izdosies palikt nomaļam vērotājam un vajadzētu kaut ko darīt, lai palīdzētu sargāt savu valsti. Taču dienestam armijā esmu par vecu un tas arī īsti nav mans aicinājums. Zemessardzei varbūt vēl varētu noderēt, taču diezgan labi apzinos, ka ar pusgadsimtu aiz muguras esmu sasniedzis to vecumu, kad, kā teikts kādā Raimonda Paula dziesmā, “atkal te dur un sāp”, tāpēc varu kļūt par apgrūtinājumu gados jaunākiem biedriem, jo marša laikā ar savu sāpošo muguru vienkārši netikšu viņiem līdzi. Taču ir vēl trešais variants – rezerves karavīra apmācību kurss, ko pāris reizes gadā piedāvā Nacionālie bruņotie spēki (NBS). Arī tam gan ir vecuma ierobežojums – 50 gadu,  bet izņēmuma gadījumā pāris gadus varot piemest klāt, taču pats kurss ir tikai trīs nedēļas garš, un varbūt tik ilgi es savus kaulus tomēr varētu saturēt kopā? Lai to noskaidrotu, kopā ar kolēģi Aldi Miesnieku, kurš ir par mani vēl pāris gadus vecāks, ar laipnu NBS atbalstu nolēmām eksperimentālā kārtā pamēģināt potenciālā rezervista ādā iejusties uz īsāku laiku – nieka divām dienām.

Rezerves meklējot

Tajās valstīs, kur pastāv obligātais dienests, speciāla rezervistu apmācības programma nav nepieciešama – pēc dienesta visi automātiski tiek ieskaitīti rezervistos, kuri var tikt atkal iesaukti dienestā krīzes situācijā vai arī uz papildu apmācībām. Latvijā jau labu laiku obligātais dienests nepastāv, un militāristi uz tā atjaunošanu raugās ar dalītām jūtām. No vienas puses, tas ļautu sagatavot apmācītus cilvēkus, ar kuriem varētu papildināt armijas rindas kara gadījumā. No otras puses, pastāv risks, ka daļa jauniešu, kuri negrib dienēt, emigrēs un Latvija viņus zaudēs uz visiem laikiem, turklāt obligātā dienesta nodrošināšana izmaksā diezgan dārgi. No šī viedokļa prātīgāk varbūt uzsvaru likt uz zemessardzi, kur cilvēki stājas patiešām brīvprātīgi un ir gatavi aizstāvēt savu zemi, nevis dara to piespiedu kārtā. Turklāt pēc teritoriālā principa veidotas vienības, kas sadarbību atstrādā regulārās mācībās visa gada garumā, ir efektīvākas nekā mobilizētie rezervisti, kuri ieroci rokās nav turējuši vairākus gadus. Un vēl paliek jautājums par to, kādam dienesta biedram es kā karavīrs varu vairāk uzticēties – zemessargam Jankam, kurš dzīvo turpat man kaimiņos un ar kuru laiku pa laikam esam kopā gājuši mācībās, vai mobilizētajam rezervistam Igoram no Bolderājas, kuru esmu saticis pirmo reizi dzīvē? Pilnīgi iespējams, ka arī Igors ir liels Latvijas patriots un lāga puisis, taču es viņu gluži vienkārši nepazīstu un kopā izlūkos vēl neesam gājuši. Vārdu sakot, obligātajam dienestam un uz tā bāzes veidotam rezervistu kopumam ir gan plusi, gan mīnusi.

Tādēļ pagaidām kā kompromisa variants pastāv brīvprātīgo rezerves karavīru apmācība, kurai var pieteikties ikviens gribētājs, ja vien veselība ļauj. Lai pieteiktos šādam apmācības kursam, jāiziet veselības pārbaude un jāizpilda psiholoģiskais tests, nedrīkst būt sodāmība par tīšu noziegumu. Vēl pērn īpašas intereses par rezervistu apmācību nebija, un pērn pa visu gadu bija pieteicies nepilns simts pretendentu, kas apmācības izgāja vairākās grupās, taču šogad, sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, aina būtiski mainījās un gribētāju skaits strauji auga. Tikai uz maijā izsludināto apmācību kursu vien pieteicies apmēram simts gribētāju, taču diez vai tas būs vienīgais kurss šogad. Līdzīgs cilvēku pieplūdums notiek arī zemessardzē.

Taču ar visu šo Ukrainas kara izraisīto uzrāvienu ir par maz, lai aizpildītu visas  apmācāmo vakances, ko spēj piedāvāt Kājnieku skola. Gadā tā var apmācīt 650 karavīru – gan profesionālā dienesta pamatkursu, gan Aizsardzības akadēmijas kadetu pretendentus, gan rezervistus –, taču tik daudz gribētāju nesalasās.

“Profesionālo dienestu nepieciešams padarīt arvien atraktīvāku, lai piesaistītu cilvēkus. Diemžēl iedzīvotāju skaits ir tāds, kā ir, un katrs to sedziņu velk uz savu pusi – armija, policija, robežsardze un tā tālāk. Gadās arī tā, ka atnāk pie mums cilvēks, pavada skolā nedēļu un saprot, ka militārā vide nav domāta viņam. Taču stāsti ir dažādi, piemēram, iepriekšējā kadetu izlaidumā labākais bija kungs, kuram ir mazliet virs 30 gadiem, ģimene un bērns. Iepriekš viņš bija strādājis privātajā biznesā un saņēmis labu atalgojumu, taču lielāko daļu aploksnē. Un tagad nospriedis, ka vēlas stabilitāti un sociālās garantijas, ko spēj piedāvāt valsts dienests, tādēļ nolēmis pievērsties militārajai karjerai. Ir tādi, kas nāk uz armiju 27–30 gadu vecumā, bet ir arī tādi, kas uzreiz pēc skolas beigšanas. Bija arī gadījums, kad kursā pati labākā bija divu bērnu mamma,” stāsta Kājnieku skolas komandieris pulkvežleitnants Raimonds Kublickis.

Nebūs lielgabalu gaļa

Ko tad tāds rezervists, kurš izgājis triju nedēļu apmācību kursu (agrāk tas ilga piecas nedēļas), kara gadījumā var darīt? Kad tikko bija izsludināta pirmo rezervistu pieteikšanās, skeptiķi jau sāka skandināt, ka Aizsardzības ministrija gatavo lielgabalu gaļu, jo nekāda nopietnā apmācība dažu nedēļu laikā nevar notikt. Par to, ka dažās nedēļās no vidusmēra cilvēka kiborgu neuztaisīt, skeptiķiem ir taisnība, taču rezerves karavīru sagatavošanai arī nav tāda mērķa. Būsim reāli – pusmūža vīri un sievas, kuri veido diezgan būtisku brīvprātīgo rezervistu daļu, visticamāk, neskraidīs pa kaujas lauku, nedosies nakts reidos ienaidnieka aizmugurē un nepiedalīsies desantoperācijās. Tas arī nav vajadzīgs, jo jebkuras valsts armijā reālā karadarbībā parasti piedalās labi ja puse personālsastāva, kamēr otra puse nodrošina visu nepieciešamo karadarbības vešanai. Piemēram, piegādā munīciju un pārtiku, apsargā komunikācijas un infrastruktūru. Tieši šos pienākumus tad arī varētu uzticēt rezervistiem. 

Lai varētu darīt ko vairāk, uzsver Kublickis, ir jāiziet garāka apmācības programma: “Rezerves karavīra apmācību kursā cilvēks apgūst minimālo pamata programmu un spēj pildīt vienkāršus atbalsta uzdevumus. Lai varētu iekļauties sauszemes spēku manevra vienībās un darboties kaujas laukā, būtu nepieciešama jau nopietnāka apmācība. Izejot 14 nedēļu kājnieku pamatkursu, jau tiek apgūta nopietnāka programma, piemēram, pretinieka ugunspunktu iznīcināšana, slēpņu ierīkošana, dažādu ieroču izmantošana, ieskaitot prettanku ieročus.  Šie cilvēki tad pēc tam aiziet vai nu uz regulārā karaspēka vienībām, vai zemessardzi, kur turpina padziļinātu apmācību.”

Apmēram ar to mēs, Deviņvīru redaktori, arī bijām rēķinājušies, dodoties uz Kājnieku skolu – noliktavu vai tiltu mēs varētu sargāt, varbūt arī putru uzvārīt un aizvest priekšējo līniju karotājiem. Tagad atliek noskaidrot, kas mūs gaida aiz skolas vārtiem.

No zābakiem līdz gultai

Ierodoties skolā, mūs sagaida kapteinis Mārtiņš Kaparšmits, kurš tad šajās divās dienās kļūs par mūsu komandieri. Pirmais darbs – saņemt uniformu. Ejam uz noliktavu, kur izpalīdzīgās darbinieces mums izsniedz ziemas zābakus (ērti, divās dienās kājas tā arī nenoberza), bikses, frenci (ļoti ērts un praktisks, to labprāt būtu paturējis), ziemas cepuri (jāatceras, ka vienmēr jāvelk tā, lai saulītes emblēma būtu priekšpusē), ķiveri (smaga, velns!), uzkabi (tādu kā vesti ar daudzām kabatiņām munīcijai, dzēriena blašķēm utt.), cimdus un maisu, kurā visu salikt. Ja esat redzējuši filmas par Rembo pirmo daļu, tad sākuma ainās Stalone tieši ar tādu somu slāj pa ceļu – izrādās, ir lietas, kas nav mainījušās kopš Vjetnamas kara laikiem.

Kad esam pārģērbušies un ieguvuši kareivīgāku izskatu, dodamies uz kazarmu. Būtībā tā ir liela kopmītne, kas sadalīta divos sektoros – vienā spārnā mīt pārdesmit puiši un meitenes, kas iziet apmācību pamatkursu, lai dienētu profesionālajā armijā, bet otrais ir pilnībā atvēlēts mums, jo citu iemītnieku patlaban nav. Varam pat izvēlēties gultas un izlozēt, kurš gulēs apakšā, kurš augšā. Labi, patiesībā gan augšā nevienam nav vajadzības gulēt, vietas ir atliku likām. Tikai viena problēma – vispirms tiekam nodoti kaprāļa rokās, kurš mūs pārdesmit minūtes dīda, mācot pareizi saklāt gultu. Izrādās, gultas kults nekur nav pazudis arī Latvijas armijā – tai jābūt ideāli saklātai pēc visiem priekšrakstiem, un bargais kaprālis mūsu meistardarbu liek izjaukt kā standartam neatbilstošu. Ja nu ir kāda lieta, kas armijā mani varētu novest līdz nervu sabrukumam, tad tā droši vien būtu šī maniakālā gultas klāšana...

Nākamais vingrinājums – uzkabes sakārtošana. Tā ir jau pieminētā veste ar daudzajām kabatiņām, taču kabatiņas mums pašiem ir jāpiestiprina ar diezgan komplicētas siksniņu sistēmas palīdzību. Samērā sarežģīti rokdarbi, taču ar tiem tikt galā ir vieglāk nekā ar gultu, īpaši jau tad, ja pie lietas ķeras divatā.

Atšķirībā no topošajiem profesionālajiem karavīriem, kuri mīt kazarmu otrā spārnā, mums nav izsniegta personīgā triecienšautene, kas visu laiku jāstaipa līdzi. Sākumā tas droši vien liekas aizraujoši, taču pieņemu, ka pēc pāris dienām ierocis, kas jāņem līdzi pat uz tualeti, sāk kļūt par apgrūtinājumu. Bet vēl pēc kādas nedēļas gan jau pierodi tiktāl, ka uzskati to par neatņemamu sevis sastāvdaļu.

Vēl mazliet par kazarmām un gulēšanu. Raugoties no izlutināta civilista viedokļa, gulta ir pašaura un matracis paciets, taču esmu pilnīgi pārliecināts, ka pēc intensīvām nodarbībām visas dienas garumā tas viss man liktos mazsvarīgs – galvenais, lai ir iespēja pagulēt un atgūt spēkus.

Izjaukt un salikt

Protams, mūsu apmācība ne tuvu nav tik intensīva kā īstajiem rezerves karavīriem, kuri šajās kazarmās apmetīsies uz trijām nedēļām. Mēs būtībā tikai apostījām gaisu, gūstot diezgan virspusēju ieskatu karavīra ikdienā. Tomēr Heckler & Koch triecienšautenes G36 izjaukšanas un salikšanas īsais kurss kapteiņa Mārtiņa vadībā arī mums negāja secen. Abi ar kolēģi Miesnieku jaunībā esam mācījušies preparēt Kalašņikova automātu, tāpēc ieroča uzbūve mums nav kaut kas pavisam jauns un nezināms, tomēr drīz vien nākas atzīt, ka G36 ir sarežģītāks (un kaujas laukā arī krietni precīzāks) ierocis, ar kuru noņemšanās ir mazliet lielāka. Taču nekāda augstākā matemātika tā nav, un pēc stundas ar trešo vai ceturto piegājienu mums jau sanāk tīri tā neko. Īpašs gandarījums par to, ka man jaukšana un salikšana padodas pat mazliet ātrāk nekā Miesniekam, kurš atšķirībā no manis divus gadus ir dienējis armijā, tiesa, padomju.

Otrajā dienā seko saldais ēdiens – brauciens uz poligonu un šaušanas treniņš. Biju jau iztēlojies, kā eleganti raidīšu mērķī vienu lodi pēc otras, taču realitāte mazliet atšķīrās. Kad esi uzvilcis uzkabi un bruņucepuri, tad kļūsti smagnējāks un neveiklāks  un, ieņemot pozīciju šaušanai guļus, saproti, ka ķivere slīd uz acīm, bet brilles sīkajā lietutiņā, kas līņā šautuvē, noraso un apgrūtina redzamību. Labi, ka dzīvi atvieglo sarkanā punkta jeb kolimatora tēmēklis, kas ļauj nemocīties, mēģinot savienot graudu ar tēmēkli – te pietiek sarkano punktu novirzīt tieši mērķī un šaut, kas ir ievērojami vienkāršāk. Daļu mērķu izdevās “noguldīt”, tādēļ var teikt, ka pavisam kaunā nekritām. Taču tas ir fakts, ka šaušana komfortablā šautuvē krietni atšķiras no šaušanas sniegotā poligonā uzkabē un ķiverē. Izmēģinot to, es ar pavisam citām acīm skatīšos uz karavīriem, kuri pilnā uzkabē piedalās reālās kaujās.

Viegli nebūtu

Ja man, apkopojot divu dienu piedzīvojumus, būtu jāatbild uz jautājumu – kā tad ir, vai esi gatavs pilnam rezerves karavīra apmācību kursam? – tad laikam jau tomēr nāktos sev atzīt, ka neesmu vis. Turklāt atzīt ar nelielu nožēlu, jo redzētais Kājnieku skolā ļauj domāt, ka apmācību process te varētu būt interesants un aizraujošs. Ja vien varētu nomest kādus desmit gadus no kopējās vecuma nastas, es pat būtu gatavs nopietni apsvērt šādus kursus vai pat stāšanos zemessardzē, jo pašreizējie Latvijas bruņotie spēki ir mūsdienīgi un tik cilvēcīgi, cik nu vispār militāra struktūra tāda var būt. Ja, kā izrādās, var iztikt bez trulās un bieži vien bezjēdzīgās dresūras, kas bija raksturīga padomju armijai, tad dienests vairs nav tik neciešams un kaitinošs. Tiesa, mums ar Miesnieku gan laikam būtu vajadzīgs katram savs pastāvīgais fizioterapeits, lai katras dienas vakarā saliktu vietā visus kaulus un muskuļus...