Daudziem bērnības atmiņas: ciemojamies retro mopēdu ballītē

Retro mopēdu cienītāju pulks ir apbrīnojami plašs – to sapratām, kad maija sākumā apmeklējām seno spēkratu kolekcionāra Jāņa Liņķa (par viņa kolekciju savulaik jau rakstījām "Deviņvīros") rīkoto saietu, kas pulcēja trīs desmitus ļaužu ar motorizētiem divriteņu braucamajiem, kam ir vismaz 30 gadu. Taču ir arī pa kādam, kas vecāki par pusgadsimtu.

Kas mūsdienās liek cilvēkam kāpt seglos mazjaudīgam un drusciņ smieklīga izskata braucamajam, ko vēl tā ziedu laikos dēvēja ne pārāk daiļos vārdos – par plirkšķi, pļerdaku vai šperiņu? Laikam jau nostalģija pēc vecajiem laikiem, kad zāle bija zaļāka un benzīns lētāks. Vairumam mopēds, lielākoties kāds no Rīgas sērijas, ir jaunības dienu braucamais, kas, sasniedzot pusmūža vecumu, ļauj vismaz uz brīdi atgriezties pagātnē. Taču gadās arī pa kādam, kam jaunībā mopēdu lietas nav bijušas aktuālas un apgaismība par plirkšķa svarīgo lomu dzīvē ir nākusi jau labu brīdi vēlāk.

Ir arī īpaša kategorija – kolekcionāri. Viņi var stundām ilgi apspriest, kāds motors bijis kuras sērijas mopēdam, un sajūsmināties par īpaši retu eksemplāru, kuram savulaik eksperimentālā kārtā uzstādīts nestandarta dzinējs. Protams, neizpaliek arī diskusijas par tehniskiem jautājumiem un remonta lietām. Ņemot vērā, ka mopēdam nav īpaši daudz detaļu, tik garas un izvērstas kā retro automobiļu restauratoriem šīs sarunas nav, taču šo to jaunu par trosītēm un virzuļiem kolekcionāru kompānijā var uzzināt.

Piedāvājam arī jums nelielu ieskatu retro mopēdu un motociklu pasaulē – kas zina, varbūt kādu tas iedvesmo izrevidēt šķūnīti un sameklēt tur savu veco Rīga 13. Vai arī sakrāt dažus simtus eiro un nopirkt kādu no sludinājumos piedāvātajiem ar aprakstu – “diezgan labā stāvoklī, rūc un brauc”. Jo skaidrs, ka skrūvēt un ķīlēt nāksies šā vai tā – tā taču ir mopēda saimnieka ikdiena!

Jānis un "Delta" ar vācu motoru

Retro mopēdu un motociklu kolekcionārs, kā arī šī pasākuma organizators Jānis Liņķis var palepoties ar unikālu mopēdu Delta – tas ir īpašs ar tajā uzstādīto Austrumvācijas firmas IFA ražoto motoru. “Interesanti, ka pirms Otrā pasaules kara koncerns IFA ražoja arī pistoles un tikai vēlāk pārgāja uz automašīnām un motoriem. Sarkanā zvaigzne bija iegādājusies licenci IFA mopēdu motoru ražošanai, taču ar Maskavas rīkojumu nācās motoru ražošanu nodot Vjatkas rūpnīcai, kas bija specializējusies motorolleru būvē. Tur gan arī tos motorus tā arī īsti nesāka ražot. Tomēr Sarkanā zvaigzne, domājot, ka tiks pie šiem motoriem, četrus tādus bija iegādājusies, lai uzbūvētu paraugam dažus konceptmopēdus. Šis ir viens no tiem četriem mopēdiem. Man nav ziņu, ka būtu saglabājies vēl kāds. Pats to dabūju pirms gada, iepriekš tas 23 gadus bija nostāvējis šķūnītī. Centos to atjaunot tā, lai saglabātu tādā stāvoklī, kāds tas bija sākumā.”

Klāvs un minimokiks Rīga Mini

“Savulaik tieši tādu tētis bija nopircis manam vecākajam brālim, no kura tad es to dabūju mantojumā. Taču vēlāk gribējās nopirkt čipsus, limonādi un citus kārumus, tādēļ es to mokiku pārdevu. Pēc kāda laika mēģināju sadzīt pēdas, tomēr tā arī neatradu, kur tas bija palicis. Tādēļ nopirku citu – tieši tādā pašā komplektācijā. Atradu arī meistaru, kurš sataisīja motoru. Spidometru gan vēl neesmu atradis, taču, ja ticam telefona GPS, tad var izspiest 48–49 kilometrus stundā. Pagaidām gan esmu nobraucis tikai kādus desmit kilometrus.

Ķivere? Nē, tā nav mantota, arī to tagad nopirku. Taču jaka gan ir mantota no vectēva – viņš bija mežzinis! Īstos veco laiku motobraucēja cimdus vēl neesmu atradis, tādēļ nopirku metinātāja cimdus.”

Uldis un šķūnītī atrastā "Delta"

“Šis mopēds pavisam nejauši atradās sievastēva garāžā. Esmu ar sievu precējies vairāk nekā 20 gadu, taču pat nezināju, ka viņu dzimtas īpašumā tāds ir! Aizpagājšgad izjaucām, visu savedām kārtībā un nokrāsojām. Pērn mēģināju braukt vienā pasākumā, taču tiku tikai līdz pulcēšanās vietai... Izrādījās, ka bija izlēcis laukā sprostgredzens un iesprūdis starp virzuli un cilindru. Arī aizdedzi nācās nomainīt, nocīnījos visu pagājušo vasaru. Tagad kādus pāris tūkstošus kilometrus jau būšu nobraucis. Cimdi ir mana tēva motobraukšanas cimdi – viņš gribēja nogriezt augšdaļu, lai iznāktu parasti cimdi, taču labi, ka to neizdarīja. Tādi cieti un pastīvi ir, taču braukt var.”

Kristaps un motorollers "Tula"

“Motorolleru 1981. gadā mans tēvs nopirka Saulkrastu universālveikalā. Es tad vēl nebiju pat piedzimis. Īsti pat nezinu, kādēļ viņš izvēlējās tieši šo braucamo – varbūt tādēļ, ka tas bija pirmais ar elektrisko starteri, ko tēvs īpaši uzsvēra. Vēlāk iemācījos ar to braukt, tādēļ var teikt, ka man tā ir bērnības trauma. (Smaida.) Ilgus gadus motorollers bija nomētājies kaut kur kūtī, kamēr beidzot saņēmos izvilkt ārā, uzfrišināt un pārkrāsot. Tālu braukt, godīgi sakot, gan ir drusku bail...”

Imants, Ineta un motocikls "Dņepr"

“Patiesībā šis motocikls ir salikts no dažādu modeļu detaļām un mazliet modernizēts, lai būtu vieglāk piedalīties ikdienas satiksmē, piemēram, uzliku tam elektrisko aizdedzi un vēl šo to,” stāsta Imants.

“Aizmugurē sēdēt ir diezgan ērti, amortizatori ir labi, un bedres ar muguru nejūt. Arī sēdekļi ir pietiekami ērti. Šim mocim pie stūres gan pati nesēžos, man ir sava Honda – tā ir vieglāka,” papildina Ineta.

Solvita un "Verhovina"

“Verhovinu ražoja Ukrainā. Īstenībā tas ir mana brāļa mopēds, taču man ar to ļoti patīk braukt. Esmu ar to veikusi maršrutu no Jūrmalas uz Cēsīm, tālāk uz Valmieru, tad augšā uz Ainažiem un atpakaļ uz Jūrmalu. Braucām trīs dienas. Patiešām uzticams mopēds! Visas tehniskās lietas gan kārtībā saved brālis, es māku tikai braukt. Man pašai ir arī savs mopēds – uzticamais draugs Rīga 13, taču patlaban vēl tam tiek likts kopā motors. Aizpērn ar to aizbraucu no Baldones līdz Daugavpilij un atpakaļ.

Mums ir pašiem sava komanda ar nosaukumu Jūrmalas mopēdistu banda, un mēs cenšamies ik gadu augustā doties triju dienu izbraukumā. Mana aizraušanās ar mopēdiem sākās 2016. gadā, kad redzēju, kā brālis ar saviem draugiem braukā ar mopēdiem. Teicu, ka es arī gribu – un tā tiku pie Rīga 13. Vēlāk iemācījos braukt arī ar motociklu, jo mums ir arī savs Jawa braucēju pulciņš. Iznākumā man tagad ir arī vairāki motocikli.”

Māris un "Rīga 1"

“1967. gadā ražoto Rīga 1 nopirku Igaunijā. Ārzemēs var daudz ko atrast, piemēram, motocikla Minsk pirmo modeli es nopirku Helsinkos. Latvijā bieži vien tādi pirkumi sanāk dārgāki nekā citur. Neko īpaši šai Rīgai neesmu uzlabojis, tikai motoru mazliet pieķīlēju. Nācās arī pārkrāsot, tāpēc tagad pa gabalu izskatās ļoti labi. Kā ripo? Labi ripo – ja vien neizregulējas ātrumi! Šorīt nācās drusku paķimerēties un bija drusku stress, taču beigās jau galā tikām.”

Rolands un vācu NSU

“Šis laikam ir vecākais mopēds šajā pasākumā – ražots 1958. gadā. Es to pavisam nejauši atradu Stokholmā, un zvaigznes kaut kā sakrita tā, ka pēc nedēļas tas mopēds jau bija pie manis Rīgā. Kopš tā brīža nu jau būs pagājuši desmit gadi. Neko īpaši neesmu darījis, tikai šādus tādus sīkumus pielabojis. Sameklēju oriģinālo zvaniņu, arī oriģinālo bagāžnieku. Sēdeklis gan taisīts no jauna, taču tieši tāds pats, kā bija. Krāsojums ir oriģinālais. Braukt ar šo mopēdu ir ļoti viegli un patīkami.

Tas man ir vienīgais mopēds, kurš brauc vienmēr – kaut gan to laikam nedrīkst skaļi teikt... Vispār jau šodien biju domājis braukt uz pasākumu ar Rīga 1, taču tam gadījās ķibele, tādēļ nācās no šķūnīša izvilkt šo te. Šis mopēds ir mans pensijas fonds – kaut kad vēlāk varbūt to samainīšu pret mašīnu! Pirms diviem gadiem izstādē Vācijā redzēju vācieti, kurš bija dabūjis tādu pašu, tikai pamatīgi sarūsējušu – un viņš bija laimīgs, ka to dabūjis par 850 eiro.”

Šis raksts un daudz kas cits interesants žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.