Vēsturiskā Ļeņina aizvākšana no Sarkanā laukuma Tukumā. FOTO

Tukums ir viena no nedaudzām pilsētām pasaulē, kurā padomju laikā bija savs Sarkanais laukums. 1940. gadā pēc padomju okupācijas pilsētas centrālo – Brīvības laukumu pārcentīgie kolaboranti nosauca Sarkanajā vārdā, tā laikam cerot izpelnīties savu Maskavas priekšnieku labvēlību, domājot, ka tādejādi apliecina uzticību Staļina konstitūcijai.

Ļeņins “mūža mājas” iegūst sava niknākā ienaidnieka svētītā zemē

Padomju mitoloģija cilvēku prātus ir pamatīgi skalojusi, likdama domāt, ka viss “sarkanais” saistās ar komunismu. Kaut gan tā it nebūt nav. Par to uzskatāmi liecina Sarkanā laukuma nosaukums Maskavā, kuram nosaukumu deva nevis boļševiki, bet gan viens no viņu niknākajiem ienaidniekiem – Krievijas caru Romanovu dzimtas imperators.

Pēc padomju okupācijas 1940. gadā Tukums kļuva slavens ar to, ka tā bija viena no nedaudzajām pasaules pilsētām, kur okupanti un viņu līdzskrējēji tās centrālo - Brīvības laukumu pie svētās Trīsvienības luterāņu baznīcas nosauca par Sarkano laukumu. Tādu godu neizpelnījās daudzas pilsētas, jo Sarkanais laukums laikam bija tik liels svētums, ka neviens padomju ietekmes sfērā neatļāvās to kopēt. Tukuma boļševiki gan izrādīja pārcentību. Zīmīgi ir tas, ka atjaunotajā Latvijā pirmais Brīvības laukums arī parādījās tieši Tukumā (atguva savu iepriekšējo nosaukumu). Līdz ar to Tukums savā ziņā ir ne tikai Latvijas smukuma, bet arī ideoloģisko laukumu galvaspilsēta. Kaut gan tas savā ziņā ir viens un tas pats, jo Sarkanā laukuma vārds arī nozīmē to pašu smukumu.

17. gadsimtā krievu bajāri un kupči Maskavas centrālo laukumu, izmantojot krievisko vārdu spēli (krasivaja (skaistā) - krasnaja (sarkanā)) nosauca Sarkanajā vārdā. Šo vārdu Maskavas centrālajam laukumam oficiāli piešķīra cars Aleksejs I Romanovs (Aleksejs Mihailovičs). Kad 1940. gadā bijušajam Tukuma tirgus laukumam, kurš 1935. gadā bija ieguvis Brīvības vārdu, piešķīra Sarkano vārdu, nevienam Latvijas boļševiku līdzskrējējam, protams, pat prātā nebija ienācis, ka viņi pilsētas centram dod Romanovu dinastijas cara izvēlētu vārdu (uz dažiem gadiem, nacistu okupācijas laikā – no 1941. līdz 1944. gadam - laukums atkal atguva Brīvības vārdu). Viņi svēti ticēja, ka tādā veidā pagodina Maskavas boļševiku režīmu un mūžīgi dzīvo proletariāta vadoni Ļeņinu, kuram pēc 15 gadiem šajā laukuma uzcēla pieminekli.

Tukuma ļeninekļa īpašā vieta

Tukuma Ļeņina piemineklis padomju Latvijas ļeņinekļu historiogrāfijā ir ierakstīts zelta burtiem, jo tas bija pirmais Ļeņina piemineklis Latvijā, kuru trešās Atmodas laikā publiski nogāza no postamenta – nevis kā vairumu 1991. gada augustā pēc puča izgāšanās un neatkarības atjaunošanas, bet teju pusotru gadu ātrāk – 1990. gada 29. maijā. 

Salīdzinot ar citiem Latvijas ļeninekļiem, lēmums par Tukuma pieminekļa nogāšanu, ja tā varētu teikt, nāca “nesāpīgāk”. Jau padomju varas pēdējos gados vairāk vai mazāk atklāti tika runāts, ka piemineklis ir sliktā tehniskā stāvoklī, vienkāršoti runājot – tas bija sācis pamazām drupt. Tāpēc arī komunisti un Ļeņina cienītāji bija nākuši pie slēdziena, ka piemineklis ir jādemontē, tiesa gan ar atrunu, ka tā vietā vajadzētu pamatīgāku pieminekli. Ja šī nodoma pirmā puse tika īstenota, tad otrā gan ne.

Tāpat Tukuma Ļeņina piemineklis arī nebija nekāds tēlniecības šedervs vai vismaz oriģināls darbs. Tas bija veidots pēc pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Krievijā radīta tipveida šablona, kādu 20. gadsimta 30-jos, 40-jos un 50-jos gados izmantoja visas varenplašās padomijas malās – no Klusā okeāna līdz Baltijas jūrai.

Interesanti ir ieskatīties 1988. gada 7. novembra Tukuma laikraksta “Komunisma Rīts” numurā (no 1989. gada tas jau iznāca ar citu, savu iepriekšējo nosaukumu – “Tukuma Ziņotājs”), kas bija veltīts Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas (LOSR) jeb boļševiku apvērsuma 71. gadadienai. Pirmajā lappusē Tukuma komunistu “partkoma” apsveikums LOSR jubilejā “Revolūcija turpinās”, bet pēdējā – lasītāju vēstules, ka pienācis laiks no pilsētas centrālā laukuma novākt LOSR iedvesmotāja pieminekli.

Ļeņineklis uz somiem atņemtā postamenta

Lūk, ko 1988. gadā rakstīja “Komunisma Rīts”: “Pieminekļa noņemšana Tukumā ir pārkārtošanās laika objektīvs nosacījums un savā būtībā satur nepieciešamību attīrīt leņinisma teoriju un praksi no idejiskiem sārņiem, ārišķībām. Kam šodien ir vajadzīgs Tukumā Ļeņina piemineklis? Vai tā izpalikšana apdraudēs padomju varas eksistenci? Tieši otrādi! Partijas ideologiem? Ja tie citādi nespēj tuvoties ļeņinisma idejām kā tikai caur portretisko līdzību, tad taču nav liegta iespēja darba kabinetos uz galdiem vai pie sienām turēt Ļeņina portrejas”.

Vai: “Ļeņina piemineklis Tukumā ir novecojis kā morāli, tā arī fiziski. Ir arī tīri ētiski iemesli pieminekļa noņemšanai”.

Par pieminekļa ētiski-morālo “piemērotību” liecināja arī tā postaments, kas bija atņemts citam piemineklim, kas bija uzstādīts I pasaules karā kritušo somu jēgeru brāļu kapos Klapkalnciemā, netālu no Tukuma. Jāatgādina, ka somu jēgeri ar laiku kļuva par Somijas brīvības cīnītājiem pret Ļeņina vadītājiem sarkanajiem spēkiem un 1918. gadā izcīnīja Somijas neatkarību. Tāpat kā latvju streļķi (ne sarkanie strēlnieki) Brīvības cīņās karoja par Latvijas brīvību. Bijušās cariskās Krievijas armijas karavīri – somi Liepājā zvērēja uzticību Somijas valdībai un no turienes devās cīnīties par savas valsts neatkarību, viņu ceļš pirms tam veda cauri arī Klapkalnciemam, kur pirmās Latvijas brīvvalsts laikā tika uzstādīts piemineklis viņu brāļu kapos. Padomju okupanti šo memoriālu, protams, sagrāva un tā pamatnes plāksnes izmantoja Tukuma ļeninekļa postamentam.

Tagad Klapkalnciemā, vietā, kur no 1916. gada augusta līdz decembrim cīnījās somu jēgeri, 1997. gadā uzstādīts jauns piemineklis – no akmeņa, kas atvests no Somijas dienvidaustrumiem.

Ļeņinu slepus pārkrāso naktīs

Lai arī 1955. gadā uzstādītais Tukuma ļenineklis pēc pāris desmitgadēm jau bija pamatīgi satrūdējis. Tā “svētais rituāls un glītums” tika uzturēts paslepen no tautas, lai tā neredzētu, kā tas vārda tiešā nozīmē tiek ārišķīgi piepucēts. Šī gada februārī laikraksts “Neatkarīgās Tukuma Ziņas” atskatījās uz pieminekļa padomjlaika vēsturi:

“(Pieminekļa) laukums kļuva par pilsētas ideoloģisko centru, kur notika karaspēka parādes, kā arī bērnu, skolēnu un darba ļaužu gājieni un mītiņi. PSRS valsts svētkos piedalīšanās tajos bijusi obligāta.

Piemineklis bijis rūpnieciski gatavots, bez mākslinieciskas vērtības un tā tehniskais stāvoklis gadu gaitā pasliktinājies. Katru pavasari to nācies pārkrāsot un māksliniekiem bijis uzdots labošanas darbus veikt naktī, lai cilvēki to neredzētu”.

Zīmīgu notikumu Tukuma ļenineklis piedzīvoja LOSR 50. gadadienā, kad tā pakājē 1967. gada 3. novembrī iemūrēja svētku kapsulu. Pirms četriem gadiem to beidzot atvēra Tukuma muzeja speciālisti, kuri tajā uzgāja “vēstījumu nākamajām paaudzēm ar Tukuma rajona darbaļaužu rezultātiem un norādi kapsulu atvērt pēc 50 gadiem 2017. gadā”. Muzejs informēja:

“Kapsulā atradies laikraksts “Cīņa”, 20 eksemplāri Tukuma rajona laikraksta “Komunisma Rīts” un žurnāls “Zvaigzne”, kas datēts ar 1967. gada 20. oktobri. Tāpat kapsulā savulaik ielikts vēstījums nākamajām paaudzēm un apkopojums par to, kas paveikts Tukumu rajonā - statistika par uzbūvētajiem dzīvokļiem, skolām, ražotnēm. Visi dokumenti bija ievietoti stikla burkā un metāla kastē, kuru atmetināt nebija viegli”. 

Kapsulā bija norādes “turēt svētu un tīru Oktobra pacelto karogu, kā arī cīnīties par cilvēces visgaišāko sapni – komunismu”. Cīnīšanās par komunismu un svētā pieminekļa godā turēšana gan šodien vairs nevienam nav prātā. Kaut vai tādēļ, ka Ļeņina pieminekļa gali vistiešākajā nozīmē ir pazuduši ūdenī. Tā kādreizējā vietā Tukuma centrālajā laukumā atrodas 1995. gadā ierīkotā strūklaka.

Asinīm slacītā Tukuma rajona zeme

Tukuma pilsētas vēstures muzejs “Pils tornis” publicējis pilnu Ļeņina pieminekļa pakājē 1967. gadā ievietotās kapsulas tekstu, kas bija jāizlasa LOSR 100. gadadienas svinētājiem. Boļševiku apvērsuma simto jubileju Latvijā tā arī neviens nesvinēja, bet gods, kam gods, muzejnieki 2017. gadā izpildīja Tukuma komunistu novēlējumu un pēc 50 gadiem tautai darīja zināmu viņu sacerējumu:

“Paaudzēm, kas svinēs Lielās Oktobra Sociālistiskās revolūcijas 100. gadadienu.

No Oktobra revolūcijas 50. gadskārtas virsotnēm partija un padomju tauta pārdomā noieto ceļu, lai vēl labāk risinātu nākotnes uzdevumus. Šodien, svinot pirmās pasaulē sociālistiskās valsts 50. gadadienu, mēs, Tukuma rajona darbaļaudis, gribam jums 21. gadsimta paaudzēm atstāt savus novēlējumus, lai Lielās Oktobra Sociālistiskās revolūcijas 100–jā gadadienā Jūs tos saņemtu un nodotu tālāk.

Ar asinīm mūsu vectēvi izcīnīja Padomju varu, mūsu tēvi un brāļi to nosargāja Pilsoņu karā un Lielā Tēvijas kara dienās. Uz mūsu nelielās Tukuma rajona teritorijas 37 kritušo kapos atdusas ap 10 tūkstošu dažādu tautību cīnītāju.

Cilvēk, apstājies, uz brīdi noliec galvu! Viņi visi mirstot par tautu kļuva nemirstīgi.

Šodien uz asinīm slacītās zemes uzplaukusi jauna, bagāta dzīve, to paveica mūsu paaudze. Līdz nepazīšanai izmainījies mūsu Tukuma rajons, izaudzis jauns darba cilvēks. Par visu, kas padara mūsu dzīvi krāšņāku, par visu, ar ko mēs šodien lepojamies, mums jāpateicas Komunistiskajai partijai, Lielā Oktobra Sociālistiskajai revolūcijai, Padomju varai, ļeņiniskajai nacionālajai politikai un Padomju Sociālistisko republiku Savienības tautu draudzībai.

Mēs nododam mūsu mantojumu Jums - nākošajām paaudzēm, strādājiet, vairojiet mūsu Dzimtenes bagātības, priecājieties, atpūšaties, mācieties mīlēt un cīnīties par labo un patieso. Esiet cienīgi savu tēvu tēvu lietai, turiet svētu un tīru Oktobra pacelto karogu. Cīnieties par cilvēces visgaišāko sapni – komunismu!”

Šo vēstījumu parakstījuši Tukuma Komunistiskās partijas spice, Tukuma rajona Tautas deputātu padomes un izpildkomitejas vadība, kolhozu priekšnieki, LOSR veterāni un okupācijas armijas pārstāvji.

Tukuma Ļeņins mūžībā aiziet ar Raimonda Paula svētību

Par Ļeņina pieminekļa nogāšanu Tukumā 1990. gada 5. jūnijā reportēja Latvijas Tautas frontes laikraksts “Atmoda”: “29. maijā no Tukuma centra pazudis Ļeņina piemineklis. Tas noņemts no postamenta ar celtņu palīdzību. Ceļot gan gadījās kļūme – piemineklim nolūza kāja. “Ceremonijas” laikā kāds virsnieks nocēla savu cepuri. Tā kā Ļeņins ir laika gaitā krietni apdrupis tas vairāk nav citur uzstādāms un droši vien tiks pelnīti guldīts zemes klēpī. Otrā dienā pēc nojaukšanas kāda pavecāka kundze, vērojot tukšo vietu laukumā, noteica: “Ļeņins aizgājis mājās!””

Starp citu, ļeninekli jau gribēja novākt ātrāk, bet to nobremzēja padomju armijnieki. Dažas dienas pirms šī vēsturiskā notikuma “Atmoda” rakstīja: ““Atmoda” jau ziņoja, ka Tukumā plānots demontēt Ļeņina pieminekli un ka to savā teritorijā grib uzstādīt Tukuma garnizons. Pieminekļa demontāža tika plānota apmēram uz 10. maiju. Taču tagad radies konflikts - armija grib pieminekli uzstādīt militārajā pilsētiņā, kas atrodas Tukuma teritorijā. Bet pilsētas varas iestādes tam nepiekrīt, prasot, lai pieminekli novieto garnizonā. Tādējādi pagaidām piemineklis vēl ir vecajā vietā un joprojām gaida savu demontāžu”.

Jāteic, ka Tukuma Ļeņina pieminekli Tukuma vietvara nenojauca pati uz savu galvu. Tā atļauju prasīja maestro Raimonda Paula vadītajai institūcijai, kura to atļāva. 1990. gadā Raimonds Pauls bija kultūras ministrs un, kā raksta tā laika prese: “Latvijas Kultūras ministrijas monumentālās mākslas komisija noteica Ļeņina pieminekļa Tukumā vērtību. Statuja it kā ir republikas nozīmes mākslas piemineklis, tomēr komisija atzina Tukuma Ļeņinu par mākslinieciski bezvērtīgu. Atjaunojot Brīvības (bij. Sarkanā) laukuma apbūvi, acīmredzot Ļeņina statujai vieta neatradīsies. Ministrijas komisija uzskata, ka tas ir jānoraksta. Tuvējās armijas daļas pārstāvji izteikuši gatavību pieminekli uzstādīt savā daļā. Noskaidrots, ka pieminekļa pamati ir Klapkalnciema somu karavīru kapavietu granīta plāksnes”.