FOTO: radiovadāmu automobiļu valdzinājums: kad lieli vīri spēlējas ar mašīnītēm

Kaut reizi dzīvē droši vien ikviens ir izmēģinājis roku radiovadāmas mašīnas vadīšanā, jo tādas var nopirkt jebkurā rotaļlietu veikalā. Taču ir ļaudis, kas neaprobežojas ar kompānijas sastādīšanu saviem bērniem, bet gan būvē paši savus radiovadāmos sacīkšu dampjus ar iekšdedzes dzinējiem un rīko sacensības. Ir arī radiovadāmi modelīši, kurus darbina uzlādējams akumulators (tieši tādi parasti redzami veikalu plauktos), taču nopietni piloti priekšroku dod iekšdedzes dzinējiem. Elektromotoriem gan ir viens pluss – iespaidīgais uzrāviens –, toties iekšdedzes dzinējs nodrošina ilgāku braukšanas laiku. Proti, elektromodelītim jau pēc desmit minūtēm akumulators ir tukšs, taču benzīna motoriņš ļauj braukt pusstundu.

80 kilometri stundā

Latvijā populārākie ir lielizmēra bagiji, ko iedala divās klasēs, kas atšķiras gan izmēru, gan konstrukcijas, gan cenas ziņā. Vienkāršākās mašīnītes maksā no 600 eiro, taču, ja vēlies augstākās klases braucamo, tad jārēķinās ar tēriņiem pat 2500 eiro apmērā. Citiem vārdiem sakot – labs radiovadāmais sacīkšu auto maksā apmēram tikpat, cik krietni braukts Volkswagen Golf. Taču brīnīties par to nevajadzētu, jo arī mazā mašīnīte sastāv no daudzām detaļām: motora, amortizatoriem, akumulatora, riepām, radiouztvērēja un pults, kā arī lēruma sīkāku nieku. Auto aprīkoti ar 26­–30 kubikcentimetru motoriņiem, kas iedarbināti rada diezgan nepārprotamu zāles pļāvēja skaņu. Noteikumi nosaka mašīnas platumu un minimālo svaru, taču tehniskos risinājumus katrs var meklēt pēc saviem ieskatiem. Tāpat kā “lielajās gonkās”, arī radiovadāmajiem modelīšiem ir trīs dažāda mīkstuma riepas, kas piemērotas atšķirīgiem trases un laika apstākļiem.

Vēl viena nianse – vēlams mašīnas virsbūvi izkrāsot pēc iespējas košāku, lai trasē jau pa gabalu varētu atšķirt savu braucamo no konkurentiem. Tas ir būtiski, jo sportists auto vada, stāvot uz paaugstinājuma trases malā, un mašīnai jābūt labi saredzamai pat laukuma otrā malā, kas atrodas vairākus desmitus metru tālāk. Sīkumu te nav, jo mazā mašīna pa trasi traucas sasodīti ātri – līdz pat 80 kilometriem stundā.

Latvijā ir ierīkotas trīs radiovadāmo bagiju trases – Krimuldā, Aizkrauklē un Talsos. Tās visas tapušas par entuziastu līdzekļiem. Trases būve ir diezgan sarežģīta, jo nevar vienkārši izgāzt un izlīdzināt kaudzi smilšu, vietām izveidojot uzkalniņus, kas mašīnītēm kalpos kā tramplīns. Jāmeklē optimālais seguma sastāvs, piejaucot klāt arī mālu, varbūt arī vietām iesējot zālīti. Ja ir vēlēšanās, var arī daļu trases noasfaltēt vai nobruģēt, lai būtu interesantāk.

Garāža zem gultas

Kāds velns dīda pieaugušus cilvēkus veltīt savu brīvo laiku it kā tik bērnišķīgam hobijam – rotaļām ar mašīnītēm? Uldis Kalējs, Latvijas čempions šāda veida sacensībās, piedalījies Lietuvas čempionātā, ar radiovadāmajiem modeļiem aizraujas jau desmit gadus un saka tā: “Draugs paņēma mani līdzi uz trasi, un, kā ieraudzīju sacensības, tā tajā pašā dienā arī pats nopirku savu pirmo bagiju. Šim hobijam pievērsos pēc tam, kad pieliku punktu iepriekšējam – motociklam. Man uz Salu tilta mašīna uztriecās virsū – moci sadalīja divās daļās. Tad pārmetu krustu un meklēju jaunu veidu, kā izklaidēties. Te, ja arī kaut ko salaužu, tad varu atvērt maku un sataisīt, taču nav jāriskē ar veselību.”

Bet kur sportisti glabā savus spēkratus? Kā nu kurš. Tie, kuriem ir garāža, atvēl tajās kādu stūrīti arī radiovadāmajam modelim un tā aprīkojumam. Citi improvizē. Piemēram, Uldis kādu laiku mēģinājis kasti ar mašīnu glabāt kastē zem gultas, taču sieva beigu beigās saodusi benzīna smaku un likusi meklēt citu “garāžu”. Iznākumā sacīkšu vāģim ierādīta vieta pirtiņā.

No viena grāvja otrā...

Radiovadāmo bagiju sacīkstes patiesībā ir nopietns hobijs gan finansiālo ieguldījumu, gan treniņiem atvēlētā laika ziņā. Lai to saprastu, Deviņvīriem pietika apmeklēt vienu no treniņiem Krimuldas trasē, arī pašiem iemēģinot roku bagija vadīšanā.

Te viss notiek kā lielajā autosportā – tikai mērogā 1:5. Katram sportistam trases malā ir ierādīta sava vieta, kur viņš var ierīkot improvizētus boksus – nolikt vienkārši galdiņu vai uzsliet nojumi. Un pēc tam te ķimerēties ar savu lolojumu, pieregulējot dažādus tehniskos parametrus. Interesanti, ka daļu no tiem var mainīt jau sacensību gaitā, izmantojot tālvadības pulti.

No malas bagija vadīšana izskatās ļoti vienkārša – turi vienā rokā pulti un ar rādītājpirkstu regulē gāzi vai bremzi, bet ar otru roku grozi ritentiņu, kas pilda stūres funkcijas. Taču, kad pats paņem pulti rokās, tad saproti, ka nekā vienkārša te nav. Stūre un gāze ir ļoti jutīgas, un pat ar vieglu pirkstu kustību automašīnu var vienā rāvienā pārlidināt pāri trases apmalei. Treniņos tā nav nekāda traģēdija, jo trasē atrodas īpašs cilvēks, kurš pāri nožogojumam pārlēkušās vai apgāzušās mašīnas noliek atpakaļ, lai sportists varētu traukties tālāk, taču sacensībās tā tiek zaudētas dārgās sekundes. Šo rindu autoram pat minūtes, jo mans bagijs pa trasi streipuļoja kā nelabojams alkoholiķis, ik pa brīdim pārveļoties pār apmali un izdarot dažādas nekoordinētas kustības. No desmit apļiem, ko izbraucu pa Krimuldas trasi, labi ja divi bija daudzmaz ciešami, taču, protams, nevarēja būt ne runas par to, lai mačotos ar pieredzējušajiem sportistiem, kuru bagiji man tikmēr “iekabināja” pa vairākiem apļiem.

Uldis Kalējs saka: lai iemanītos labā līmenī vadīt auto, ir jānobrauc vismaz desmit motori. Pārtulkojot parastajiem cilvēkiem saprotamā valodā – vismaz pieci gadi, jo vienā sezonā parasti tiek nobraukti divi dzinēji. Taču ar to vien, ka spēj ātri traukties pa trasi, ir par maz, lai būtu labs braucējs, jo tikai īsts meistars spēj paredzēt arī konkurentu manevrus un izvairīties no sadursmēm. Jo lielāka pieredze, jo mazāk avāriju. Tieši tāpat kā lielajā autosportā, arī radiovadāmo modeļu sacīkstēs sadursmes notiek, taču labā ziņa ir tā, ka tajās cieš tikai dzelži. Uldis saka, ka pilnībā sasist auto nevienam no Latvijas sportistiem vēl neesot gadījies, taču reiz viens braucējs esot pamanījies ielidināt savu spēkratu trasei blakus esošajā dīķī...

24 stundas trasē

Radiovadāmo modelīšu sacensības norisinās dažādos līmeņos – ir gan nacionālie čempionāti (tāds notiek arī Latvijā), gan starptautiskie. Par pasaules čempionātu gan nekas neesot dzirdēts, taču Eiropas čempionāts notiek regulāri. Tiesa, Latvijas sportisti pagaidām tajā vēl nav piedalījušies, taču kaimiņiem igauņiem pēdējos gados bijuši itin labi rezultāti, tāpat arī autosporta pasaulē labi zināmajiem somiem. Gan vieni, gan otri ir piedalījušies mačos arī Latvijā, un, kā atzīst Kalējs, cīnīties ar viņiem ir iespējams, taču, lai to darītu, jārēķinās ar nopietnām investīcijām tehnikā.

Dažiem Latvijas entuziastiem pērn bijis plāns piedalīties starptautiskās radiovadāmo modeļu sacensībās, kas līdzinās autosporta pasaulē labi zināmajām Lemānas 24 stundu sacensībām. Proti, komandā ir četri braucēji, kas 24 stundu garumā, mainoties ik pa pusstundai, vada vienu automašīnu. Te lielu lomu spēlē ne tik daudz ātrums, cik izturība, jo nav jēgas pirmajās piecās stundās traukties pa priekšu, lai sestajā “nokautu” motoru un izstātos. Jārēķinās arī ar pitstopiem, kas nepieciešami degvielas uzpildei; ja nebūsi pareizi noregulējis motoru, var gadīties, ka benzīns izbeidzas nelaikā un vāģis apstājas pusceļā. Jo sarežģītāk tas ir tāpēc, ka atšķirībā no īstas automašīnas te sportists neredz degvielas līmeņa rādījumu. Plāns par Latvijas delegācijas došanos uz šiem mačiem nav atcelts, tikai nav zināms, vai arī šogad tajā neieviesīs korekcijas dzīve Covid izskatā.

Sacensībās ir savi noteikumi, un, kā ienāk prātā, uzvesties trasē nedrīkst, jo par klajiem mēģinājumiem izsist no ierindas konkurentu tiesnesis var piespriest sodu – braucējam sava automašīna jāapstādina pie paaugstinājuma, un tikai pēc tam viņš drīkst turpināt braukt. Bet tikmēr konkurenti jau gabalā.

Starp citu, diezgan daudz sacensību laikā ir atkarīgs no cilvēka, kurš atliek atpakaļ trasē avarējušās automašīnas, jo viņš to var darīt ātri vai arī mazliet lēnāk. Un, ņemot vērā, ka parasti šis pienākums tiek uzticēts sportistiem, kuri paši tobrīd nebrauc, starptautiskos mačos ir bijuši gadījumi, kad “avārijas brigādes” vīrs vairāk cenšas palīdzēt savējiem, bet konkurentu braucamos vietā noliek mazliet lēnīgāk… Taču jebkurā gadījumā 30 sekundes šāda avārija droši vien prasīs.

Starptautiska kustība

Radiovadāmo modelīšu sacensību pirmsākumi meklējami pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad Amerikas Savienotajās Valstīs pāris uzņēmumi sāka ražot šāda veida mašīnītes, un drīz vien radās entuziasti, kuri vēlējās sacensties to vadīšanā, taču par globāla mēroga pasākumu tas viss izvērtās septiņdesmito gadu beigās, kad modelīšu ražošanai pievērsās vairākas Japānas kompānijas, ļaujot tos padarīt lētākus un pieejamākus.

Mūsdienās starptautiskus mačus rīko vairākas organizācijas. Eiropā nopietnākā ir Eiropas Radiovadāmo modeļu federācija, kurā apvienojušies vairāk nekā 20 valstu sportisti. Latvijas atšķirībā no Igaunijas šajā sarakstā pagaidām nav. Taču nav šaubu, ka brīdī, kad mūsējie beidzot nolems piedalīties Eiropas čempionātā, arī Latvija iestāsies šajā federācijā.