Vīru rotaļlietas: kā vecu žiguli pārtaisīt par šedevru

Visi man parasti prasa – kur tu dabū tādas dīvainas mašīnas? Patiesībā es mašīnas nemeklēju, tās pašas atrod mani. Viens draugs, kuram pašam ir žigulis, man teica – klausies, ir parādījusies viena interesanta mašīna! Es atbildēju, ka mani tie vecie vāģi tā īsti vairs neinteresē, gribu pārmaiņas pēc paņemt kaut ko mūsdienīgu, kādu parastu dīzelīti ikdienas braukšanai un ar veciem dzelžiem vairs nekrāmēties. Taču, kad ieraudzīju šo žigulīti, nespēju noturēties pretī un to paņēmu. Tas tomēr bija pārāk liels izaicinājums – izdomāt, kā šo mašīnu padarīt interesantu, kaut gan biju jau apņēmies likt šai nodarbei punktu.

Kaut kā uzreiz izdevās izdomāt vizuālo konceptu, kādai šai mašīnai vajadzētu būt. Jau kopš paša sākuma man bija skaidrs, kādiem diskiem tai vajadzētu būt – tādiem riktīgiem benzīngalvu diskiem! Krievijā pasūtījām jaunas arku uzlikas, lai mašīna labāk izskatītos, šā paša iemesla dēļ auto mazliet nosēdinājām, taču ne tik ļoti, lai tas kļūtu nepraktisks. Galu galā tas tomēr ir kravas auto.

Doma bija taisīt aizmugurē nevis kravas kasti, bet atklātu platformu, lai auto varētu izmantot kā evakuatoru un pārvadāt, teiksim, mopēdu vai zāles pļāvēju. Nevedīšu taču ar to ķieģeļus! Tiesa, nāksies tomēr uzlikt arī nelielus bortus, jo pēc dokumentiem šai mašīnai ir kravas kaste, nevis platforma, tāpēc tehniskajā apskatē var rasties jautājumi. Domāju, ka tie borti varētu būt noņemami, lai tos varētu izmantot kā laipas, uzstumjot, piemēram, motociklu. Man čomam ir padomju laika motorollers, varētu to pārvadāt! Pēc dokumentiem šā auto celtspēja ir 800 kilogrami.

Tehniskajā ziņā mašīnā nekas pārbūvēts nav – kāda tā rūpnīcā ir salikta, tāda ir. Jā, izpūtējs izskatās lielāks, taču patiesībā tam ir uzlikts tikai platāks gals, lai auto padarītu vizuāli interesantāku. Arī oriģinālā žigulim bija finiera grīda, mēs tikai uztaisījām to smukāku. Apakšā redzamajām benzīna kannām nav nekādas praktiskas nozīmes, vienkārši prasījās to caurumu kaut kā vizuāli aizpildīt. Otrā pusē to caurumu aizpildīju ar butaforisku benzīnbāku. Izmantojām tos materiālus, ko varējām atrast tepat darbnīcā. Restītes aizmugurējā logā bija jau oriģinālā, mēs tikai tās nokrāsojām spožas. Arī tie garie aizmugurējie lukturi ir oriģinālie, tie ņemti no GAZ.

Jau rūpnīcas komplektācijā šis auto ir tāds diezgan savārstīts. Jau pats modeļa nosaukums ārkārtīgi oriģināls – "VAZ-2345". Nez kādēļ nav "VAZ-1234"… Pamatā ir piektais žigulis, kuram uzlikts septītā žiguļa kapots, arī sēdekļi ir no septītā. Jau no dzemdību nama iznācis tāds kā jauktenis, kuram ne tēvs, ne māte īsti nav zināmi. Bastards, vārdu sakot!

Kravas kaste tam ir bijusi jau pa dzimšanai – tāda neglīta būda aizmugurē. To noņēmām nost un atstājām vienkārši platformu. Cik zinu, Latvijā esot reģistrēti divi tādi kravas žiguļi. Lai gan varētu likties, ka šis auto ir būvēts kaut kad astoņdesmitajos, patiesībā tas ir salīdzinoši jauns – 1999. gads. Sākotnēji Toljati rūpnīca pati savām vajadzībām taisīja ceturtos žiguļus ar nogrieztu aizmugurējo daļu – ģeneratoru un dažādu detaļu pārvadāšanai no viena ceha uz otru. Bet pēc tam to pašu ceturto žiguli uztaisīja kā sērijveida pikapu, jo moskvičam jau agrāk bija līdzīgi pikapiņi, saukti par kablukiem. Interesanti, ka kravas kaste ir pacelta augstāk nekā kabīne.

Oriģinālā auto bija gaiši zils, tāds ne pārāk pievilcīgs. Ienāca prātā, ka varētu to nokrāsot olīvzaļā krāsā. Sākumā es pamēģināju tādā krāsā nokrāsot mājās skapīti un sapratu, ka tā derētu arī mašīnai. Čomi gan teica – kas tā par krāsu, vajag melnu vai sarkanu! Fū, zaļā krāsa mašīnai neder! Sākumā gan zaļi bija tikai diski, taču izrādījās, ka arī kopskatu zaļā krāsa nemaz nebojā. Kad pēc visiem darbiem izbraucu mašīnu no ceha, tepat blakus strādājošie veči prasīja – ā, dabūji jaunu mašīnu, ja? Bet kur tas zilais vāģis palika? Ko, tas ir tas pats? Ja tādā krāsā nokrāsotu garāžas durvis, tad droši vien iespaids nebūtu labs, taču automašīnai, ja vēl piestrādā pie detaļām, ir pavisam cits efekts..

Cik daudz laika mēs mašīnas pārbūvei veltījām? Piecas dienas. Vienā nedēļā trīs dienas, otrā divas. Plus vēl uz pāris dienām iedevu meistaram savest kārtībā visas tehniskās lietas – gultņus, sveces, sajūgu un tā tālāk. Tagad var braukt kā ar jaunu auto!

Pieredze rāda, ka labākie ir tie projekti, kam ātri ķeries klāt un sataisi bez garas domāšanas. Saņemies, liecies klāt, dažas dienas intensīvi pastrādā – un gatavs! Vizuālās izmaiņas var panākt ātri, ilgāk iet tehniskās lietas. Ja projekts ievelkas ilgāk, tad es pats sāku par to zaudēt interesi, un beigās viss pamatīgi ievelkas. Mums garāžā stāv viens interesants plimuts, kam izgājām tehnisko skati, saposāmies pārkrāsot melnu, mazliet uzlabot, un tad jau varēs braukt. Tas bija pirms diviem gadiem... Tā šis auto vēl tagad stāv un gaida savu kārtu, nevarēju vien saņemties un pieķerties klāt. Tagad sataisījām žiguli, un radās vēlme kaut ko darīt arī ar plimutu.

Ko es ar šo mašīnu darīšu? Priecēšu cilvēkus un pats priecāšos! Man gan zvanīja viens vācietis, kurš piedāvājās šo žigulīti nopirkt, vajagot tikai vācu CSDD noskaidrot, vai Vācijā vispār var piereģistrēt 1999. gada mašīnu ar 1,5 litru karburatora dzinēju. Vecākas var, taču par 1999. gadu var rasties jautājumi, jo civilizētā pasaulē tajā laikā neko tādu vairs neražoja. Taču pagaidām žigulītis kalpo kā ripojoša mana uzņēmuma reklāma.

Laikam jau tā slimība – vēlme padarīt autiņus interesantākus – ir neārstējama. Es it kā gribēju tikt no tās vaļā, taču nav tādu dakteru, kas varētu palīdzēt. Mani draugi arī ir no tās pašas palātas un, ieraugot šo žigulīti, sagaidīja to ar ovācijām. Ja tevi tā iedvesmo, kā gan metīsi visu pie malas?