Zviedru spiegu lidmašīnu pārdrošie lidojumi virs Liepājas. Atklājas superslepens kara noslēpums
Pirms 63 gadiem – 1958. gada augustā virs PSRS karabāzēm padomju ietekmes zonas valstīs Baltijas jūras piekrastē, tostarp arī virs Latvijas, bīstami zemu, apmēram 50 metru augstumā, lidoja zviedru kara izlūklidmašīnas „Saab S29C”, lai iegūtu informāciju par PSRS bruņotajiem spēkiem, kuri tolaik draudēja uzbrukt Zviedrijai. Daudzus gadu desmitus šie spiegu lidojumi tika turēti lielā slepenībā. Nu šajā operācijā piedalījušies zviedru lidotāji zviedru laikrakstam „Dagens Nyheter” atklājuši kādreiz superslepenos spiegu stāstus.
Pēc 63 gadiem zviedru avīzei „Dagens Nyheter” zviedru militārie izlūki atklājuši kādas gadu desmitiem stingrā slepenībā turētas spiegošanas operācijas detaļas. Viņi lidojuši virs komunisma valstīm, tostarp arī Liepājas, un fotografējuši pretinieka militāros objektus. Līdz šim tika uzskatīts, ka neitrālā Zviedrija militāro izlūkošanu no gaisa pret PSRS pārtrauca 1950. gadā, bet nu izrādās, ka tā turpinājusies arī daudzus gadus vēlāk.
Zviedri satraucas par PSRS agresiju
84 gadus vecais kādreizējais zviedru kara lidotājs Jans Matsons „Dagens Nyheter” plaši izstāstījis, kā savulaik kopā ar saviem kolēģiem devies bīstamajos lidojumos. Viņš arī piebilst, ka nu vairs tas nav nekas diži slepens, jo divas no izspiegotajām valstīm - PSRS un Vācijas Demokrātiskā Republika - vairs nepastāv, bet Polija no pretinieces tagad kļuvusi par sabiedroto – NATO dalībvalsti. Viņš arī pastāstījis par savu visekstremālāko izlūklidojumu virs Liepājas.
1958. gada augusta beigās/septembra sākumā astoņi zviedru kaujas piloti veica vairāk nekā 30 izlūklidojumus Padomju Savienības militāro objektu teritorijā. Atklājot svešiniekus, PSRS pacēla gaisā savus MiG iznīcinātājus, bet zviedriem vienmēr izdevās aizbēgt.
Pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās Zviedrijā bija vieni no lielākajiem gaisa spēkiem pasaulē - līdz 1000 lidmašīnām. Un tur tika apmācīti arī jaunie izlūkošanas piloti, kuriem bija jābūt valsts aizsardzības priekšgalā lidojumos ar tolaik modernajiem reaktīvajiem iznīcinātājiem, Zviedrijā ražotajiem “Saab S29C”, kuri savas formas dēļ tika iesaukti par “lidojošajām mucām”. Izlūkošanas vajadzībām tika saražotas 76 šādas „Saab 29” izlūklidmašīnas, kurās ložmetēju vietā bija modernas fotokameras.
20. gadsimta otrajā pusē palielinājās aukstā kara spriedze starp Rietumiem un Austrumiem. PSRS 1956. gadā apspieda sacelšanos Ungārijā, bet gadu vēlāk kosmosā palaida pavadoni “Sputņik”. Līdz ar to Rietumvalstīs palielinājās bažas, ka padomju spēki pret tām varētu veikt kādu agresiju. Sevišķi satraukusies bija Zviedrija, jo tā bija priekšpostenis iespējamam padomju uzbrukumam rietumu virzienā.
Tādēļ zviedri nolēma tuvāk izpētīt jeb izspiegot padomju militāros objektus tiešā savas jūras robežas tuvumā – Baltijas jūras piekrastē. Zviedri nespētu ātri pretoties padomju armijai, bet tā uzbrukumu varētu aizkavēt, dodot triecienus no gaisa PSRS militārajām bāzēm.
Lai noskaidrotu iespējamos bumbošanas mērķus, tika arī īstenoti “lidojošo mucu” pārdrošie izlūklidojumi uz padomju militārajām bāzēm. Zviedrija nebija un arī pašlaik nav NATO dalībvalsts, bet viss liecina, ka 1958. gadā īstenotā operācija bija saskaņota ar NATO vadību.
„Vajag sasodīti labas bildes!” Un viss...
Reaktīvajām izlūklidmašīnām tika dots, var teikt, pat nereāls uzdevums – padomju militārās bāzes, tostarp arī Liepājas Karostā bāzēto PSRS kara flotes bāzi, pārlidot 20-50 metru augstumā un nofotografēt (reaktīvās izlūklidmašīnas bija aprīkotas ar kamerām, kas varēja uzņemt astoņus kadrus sekundē). Šis lidojums ilgtu ļoti īsu brīdi, un pēc uzdevuma izpildes “lidojošā muca” ātri vien nokļūtu atpakaļ savā bāzē. Tik zems lidojuma augstums bija izvēlēts speciāli, lai lidmašīnu nespētu nopeilēt padomju radari.
Matisons “Dagens Nyheter” atminas, kādu pavēli viņam tolaik deva komandieris – “lidojums virs jūras nelielā augstumā, fotografējot ārvalstu krastus”: “Viņš teica, ka viss, ko mēs dzirdam, redzam un viss, kas ar mums notiks tuvākajās dienās, ir stingrs militārais noslēpums. Mums par to nevajag runāt ne ar mehāniķiem lidostā, ne ar ģimenes locekļiem, ne ar kādu citu.” Izlūkiem vajadzēja fiksēt, cik un kāds potenciālā ienaidnieka bruņojums ir tiešā Zviedrijas krastu tuvumā:
“Bija nepieciešams lidot nelielā augstumā, lai neiekļūtu padomju radaru darbības zonā - vispirms netālu no valsts robežām, un tad pilotam pašam nācās izlemt, vai tur uzņemto attēlu ir pietiekami, un vai ir vajadzīgs turpināt lidojumu vai atgriezties atpakaļ.”
Kāds no pilotiem komandierim uzdeva jautājumu: “Vai būs jāpārkāpj PSRS robeža?” Skaidru atbildi viņš nesniedza, tikai atteica: “Man vajag dažas sasodīti labas bildes! Nekas cits mani neinteresē!”. No tā var secināt, ka augstākā militārā vadība pēc būtības pavēlēja pārkāpt robežu, bet skaidrā tekstā to nepateica.
Par to, ka lidmašīnām būs jāielido pretējās nometnes gaisa telpā, liecināja arī tas, ka lidojumam paredzētās “Saab S29C” nebija apzīmētas ar atšķirības zīmēm – uz tā borta bija uzkrāsota liela tumša josla, kas vizuāli no attāluma zemu virs jūras līmeņa lidojošo lidmašīnu varētu likt noturēt par jūras bangu.
Draudīgā padomju flote
Zviedrijas Karaliskās kara akadēmijas profesors Vilhelms Agrels par šādu gandrīz 60 gadu militāro stratēģu plānu saka: “Zviedrijas aizsardzības problēma bija tāda, ka karavīru mobilizācija un militārā apmācība prasītu ilgu laiku, lai viņi spētu “cīnīties, līdz ieradīsies papildspēki” (tas ir, palīdzība no citām Rietumvalstīm). Tāpēc izlūkdienesti koncentrējās uz spēju aizkavēt padomju karaspēka došanos pāri Baltijas jūrai uz Zviedrijas piekrasti.
Labākais veids, kā to apturēt, būtu pretuzbrukums, kurā mūsu kara lidmašīnas uzbrūk pretinieka ostām un bāzēm. Tādēļ bija nepieciešama pēc iespējas detalizētāka informācija par ostām: piestātņu lielums, transporta jauda, pretgaisa aizsardzības sistēmas, gaisa spēku uzbrukuma spējas .
No pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidus padomju kara flote pārvērtās par draudošu apdraudējumu, tai bija visas iespējas sākt uzbrukumu Zviedrijai.”
Virs Liepājas kā ellē
Matisons atminas savu izlūklidojumu virs Liepājas: „Ne visi lidojumi notika skaidrā laikā. Atceros, ka pēdējā izlūklidojuma rītā plosījās vētra, vējš sasniedza 20-25 metrus sekundē. Mūs pamodināja agri no rīta, lai sūtītu fotografēt kara flotes bāzi padomju Latvijā – Liepājā.
Lietus gāza kā no spaiņiem, neko lāgā nevarēja saredzēt. Pilotam bija jāorientējas, izmantojot kompasu un pulksteni. Mēs lidojām līdz Liepājai, bija pienācis laiks nolaisties.
Mani pārsteidza skats, kādu līdz tam nebiju redzējis – šausmīgas jūras bangas un lieli viļņi. Lietus mitējās, bet vējš neapstājās un pūta kā ellē, jūras bangas sitās pret lidmašīnas vējstiklu.
Bet viss beidzās labi. Mēs ieradāmies tur, kur vajadzēja. Pagriezos un lidoju uz ostas rajoniem. Fotografējām no neliela augstuma. Atgriezāmies bāzē ar labām bildēm.”
Savukārt Matisona kolēģi todien lidoja fotografēt PSRS kara aviācijas bāzes Igaunijas salās – Sāremā un Hijumā.
Neiedomājams risks
“Šīs 1958. gadā uzņemtās fotogrāfijas ir vienkārši unikālas”, rezumē izlūks un teic, ka vairāki no viņa biedriem par to laiku vairs neko nevar pastāstīt. Viņi ar neizpaužamo noslēpumu tā arī ir aizgājuši no šīs pasaules, nevienam par šo slepeno misiju neizpaužot ne pušplēstu vārdu, jo šo seno notikumu kaut vai nejauša pieminēšana sarunā tika uzskatīta par “nāves grēku”.
Kur pašlaik atrodas 1958. gada slepenajā izlūkošanas misijā iegūtās fotogrāfijas, Matisons nezina. Kādreizējais Zviedrijas Gaisa spēku izlūkošanas skolas vadītājs Larss Olofs Johansons „Dagens Nyheter” teica, ka tās viņš reiz redzējis kādā Zviedrijas Gaisa kara spēku slepenajā seifā, bet, kad 1976. gadā atkal tajā ielūkojies, tās tur vairs neesot bijušas.
Profesots Vilhelms Agrels uzskata, ka savulaik šīs fotogrāfijas bija zelta vērtē – nenovērtējama valūta NATO valstu vidū:
“Aukstā kara laikā Zviedrijas izlūkdienests darīja lietas, kas vēlāk izrādījās pārsteidzoši riskantas. Šī taktika ar lidojumiem nelielā augstumā! To varētu izmantot karadarbības gadījumā, bet miera laikā neviens par to nedomāja, tāpēc krievi arī negaidīja šādus lidojumus tuvu savām robežām minimālā augstumā. Tāpēc zviedriem toreiz paveicās.”
Matisons atklāj, kāpēc beidzot nolēmis pastāstīt par šo superslepeno operāciju: “Tagad pēc 63 gadiem sabiedrībai ir pienācis laiks uzzināt patiesību. Mēs ļoti nopietni uztvērām slepenību, līdz šim ne ar vienu par to neesam runājuši. Bet ne Padomju Savienības, ne VDR vairs nav, un Polija tagad ir NATO dalībvalsts. Tāpēc mums ir unikāla iespēja pastāstīt, kā mēs rīkojāmies savas aizsardzības labā, par ko neviens neko nezināja. Zviedrijas pilsoņi par to samaksāja, un viņiem ir tiesības zināt, kā tas bija.”
