Ģirta Ozoliņa stāsts: no fizikas skolotāja līdz sintezatoru radīšanai pat pasaules rokzvaigznēm

Uzņēmuma epicentrs atrodas ļoti romantiskā vietā – ūdeņu ieskautā Andrejostas galā, kur novērojama aizdomīga šosejas motociklu un kāda stilīga retro "Dodge" pulcēšanās. Izrādās, ka gluži vienkārši uz darbu sabraukuši "Erica Synths" darbinieki. Gaisotne ir sajūtami radoša un pat dzīvespriecīga. Pēc sarunas ar Ģirtu paliek pārliecība, ka nekas tik tiešām nav pārprasts. "Erica Synths" ir sava veida ūnikums un viens no skaistajiem mūsdienu Latvijas veiksmes stāstiem.

Fizikas skolotāja vaļasprieks

Kas īsti ir "Erica Synths" sintezatori? Cik noprotams, runa īsti nav par sintezatoriem pieņemtajā izpratnē – ar melnbaltiem klaviertaustiņiem un saprogammētām skaņām un ritmiem...

Mēs pamazām arī nonākam līdz tam, ka piedāvājumā būs arī sintezatori ar klaviertaustiņiem, bet asociācija ar tādu vienkāršu klavierdēli liecina par to, ka liela daļa cilvēku gluži vienkārši nav iedziļinājušies tajā, kas vispār ir sintezators. Automašīnām arī visām ir kabīne un četri riteņi, bet ir ļoti daudz nianšu. Ja mēs vispārinām, tad sintezators ir jebkurš verķis, kas rada skaņu vai kaut kādā veidā to apstrādā. Tā sauktos masu sintezatorus jeb klaviatūras pēc būtības es pat nesauktu par sintezatoriem. Tu nospied podziņu, skan kā trombons, nospied citu podziņu, skan kā klavieres vai ērģeles. Sliktā mūzikas skolā vai kultūras namā ar to, protams, pilnīgi pietiek. Var spēlēt melodijas dažādos tembros. Bet sintezators patiesībā ir aparāts, ar kura palīdzību var skaņu gan ģenerēt, gan pieregulēt ļoti dažādas tās nianses. Vari izdomāt skaņu un to radīt. Gan tādu, kas atrodama dabā, gan tādu, ko tur neatrast. Tieši tas ir interesantākais – nevis censties atdarināt vijoles skaņas, bet radīt vēl nedzirdētas. Mēs primāri sākām ar modulārajiem sintezatoriem, kas ir atsevišķas skaņas apstrādes vienības. Paneļi ar elektroniskām shēmām apakšā. Ar vadiem slēdzot šādus moduļus kopā, var izveidot savas, unikālas skaņas. Iespējas, cik daudz veidos šādus moduļus var savstarpēji saslēgt, būtībā ir bezgalīgas.

Runa tātad ir par veidu, kā eksperimentēt un radoši izpausties. Jūsu produkciju ar lielu interesi iegādājas daudzi populāri mūziķi visā pasaulē, kuriem "Erica Synths" moduļi paver jaunus mākslinieciskos ceļus. Taču uzreiz saprast, kā jūsu produktus spēlēt, laikam nav nemaz tik vienkārši?

Ir jāmēģina un jāmācās. Piemēram, mana meita studē trešajā kursā Latvijas Mūzikas akadēmijā, jau no 3. klases apgūst klarnetes spēli, bet paralēli mācās arī modulāro sintezatoru spēlēšanu, pieslēdzot klasisko mūzikas instrumentu modulārajiem sintezatoriem. To visu var darīt un izdarīt. Tas, ka mēs šādus verķus neredzam popmūzikā, liecina tikai par to, ka pati popmūzika patiesībā ir ļoti mazs muzikālais lauciņš. Vispār modulārie sintezatori arvien vairāk tiek izmantoti gan uz skatuves, gan, jo īpaši, ierakstu studijās.

Laikam tiešām var runāt par modulāro sintezatoru bumu pasaulē tieši pēdējo gadu laikā. Esat uz tā veiksmīgi trāpījuši, lai gan, visticamāk, neplānojāt nekur speciāli trāpīt...

Varētu jau glorificēti muldēt, ka mēs baigi izrēķinājām un tad mērķtiecīgi uz to gājām, taču tā, protams, nav. Skaidrs, ka jebkuram uzņēmumam, jebkurai idejai un darbībai ir arī kaut kāds veiksmes un sagadīšanās moments. Mūsu stāsts patiesībā sākās krietni senāk. Man tas sākās ar to, ka es 6. klasē fizikas kabineta laboratorijas bibliotēkā “aizņēmos” vienu grāmatu – "Jaunais radioamatieris". Sešdesmito gadu beigu izdevumu par detektoruztvērējiem un vienkāršiem lampu pastiprinātājiem. Sāku cītīgi lodēt, vidusskolā parādījās interese arī par elektronisko mūziku. Runa ir par astoņdesmito gadu vidu. Pasūtīju no Krievijas žurnālus "Radio" un "Modelist-Konstruktor". Abos tika stāstīts par dažādām jomām, bet bija arī sadaļa par mūzikas instrumentiem. Uztaisīju elektrisko ģitāru, jo vidusskolā gribējām dibināt pankroka grupu. Burtiski uztaisīju to ģitāru ar nazi, un mēs arī uzstājāmies žetonvakarā. Spēlējām dziesmu "Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme" pankroka izpildījumā, par ko visi ļoti apvainojās. Tad es mēģināju uztaisīt elektriskās ērģeles, tad ģitāru pedāļus. Kad mācījos Universitātē, es jau varēju uztaisīt tādu ģitārpedāli, kas izskatījās pēc ārzemēs ražota. Ieliku to komisijas veikalā un varēju samaksāt par kopmītni.

Mācījies fiziķos?

Jā, pēc tam biju arī fizikas pedagogs skolā. Bet lodēšanu vairs neturpināju, jo sākās neatkarība, atvērās tirgi, viss mainījās. Radioamatierisms kaut kā pēkšņi zaudēja jēgu. Visiem bija citas prioritātes. Taču pirm gadiem desmit izdomāju uztaisīt elektronisko konstruktoru savam dēlam. Salodēju kopā mazas kastītes, katrā bija slēdzītis, gaismas diode, motoriņš. Kad tās ar vadiem savienoja kopā, varēja skatīties, kā veidojas elektriskās ķēdes, ko drīkst darīt un ko nedrīkst. Tad izdomāju, ka jāuztaisa arī kaut kas, kas pīkst, un tad kaut kas, kam var regulēt arī pīkstēšanas frekvenci. Vēru vaļā interneta forumus un pēkšņi konstatēju, ka ir vesela DIY (Do It Yourself) jeb šajā gadījumā “salodē pats” scēna, kas veltīta dažādu verķu radīšanai. Uzzināju, ka ir tādi inženieri, kas izstrādā shēmas, uztaisa plates un par samērā saprātīgu naudu tās pārdod tiem, kas paši var tās tālāk salodēt. Aizrāvos un nākamo trīs četru gadu laikā savā jaunajā hobijā investēju kādus 10 000 eiro. Toreiz slavenākais šāds inženieris bija amerikānis Reimonds Vilsons, kurš paziņoja, ka viņam steidzami jāizdomā kaut kas jauns, jo Ģirts ir uzlodējis visu viņa piedāvājumu. Vienu manu uztaisīto instrumentu viņš nopublicēja arī savā grāmatā. Toreiz tik tiešām uztaisīju gandrīz visus DIY projektus, kas vien internetā bija pieejami. Tagad visus pieejamos DIY projektus ārpus darba nemaz nebūtu iespējams salodēt, jo modulāro sintezatoru scēna pēdējo piecu gadu laikā ir izaugusi par kaut ko milzīgu.

Un kas notika, kad visu biji salodējis?

Tad nolēmu, ka jāsāk dot kādu pienesumu arī pašam. Redzēju lietas, kas Rietumu pasaulē vēl nav uztaisītas. Piemēram, krieviem bija tāds "Polivoks" sintezators, par ko Rietumos runāja kā par kaut ko īpašu, neparasti skanošu. "Latgalītes" krāmu tirgū atradu specifiskās mikroshēmas un uztaisīju pirmās plates ar DIY komplektu. Specifisko mikreņu krājumi "Latgalītē" beidzās dažu mēnešu laikā...

Labs signāls, ka šis varētu kļūt par reālu biznesu...

Mans uzņēmums burtiski sākās guļamistabā. Pie gultas bija rakstāmgalds, kur viss arī notika. Tostarp pasūtījumu iepakošana.

Pēc pedagoga darba pievērsies reklāmas biznesam. Noteikti, ka šīs pagātnes iemaņas krietni palīdzēja arī jaunajā hobijā, kas acīmredzami pārvērtās par biznesu?

Noteikti. Bet lēmums pamest darbu skolā deviņdesmito gadu vidū bija ļoti sāpīgs, jo man tur riktīgi patika. Mani bijušie audzināmie joprojām mani aicina uz klases vakariem. Taču mans bijušais klasesbiedrs gatavojās taisīt reklāmas aģentūru, un es aizgāju strādāt šajā jomā. Esmu strādājis trīs aģentūrās, pēdējo pats arī vadīju. Tam laikam tas bija ļoti interesanti. Sāku vairākus interesantus pētījumus, ar reklāmu arī viss labi sanāca, un lielais pienesums galu galā bija tāds, ka sapratu – visu var saorganizēt, un visu var izdarīt!

Motociklistu komanda

Cik strauji ir attīstījies tavs tagadējais uzņēmums?

Pirmie rūpnīcā saražotie moduļi tika radīti 2014. gadā. Tos bija uztaisījis mūsu inženieris Jānis, kuru es zināju no laika, kad viņš mācījās 1. ģimnāzijā. Viņš lodēja jau kopš bērnības, bet daudz nopietnāk – jau ar inženierisko piegājienu. Tad vajadzēja filmēt demo klipus, safilmēju pats mājās, bet tad nolēmu uztaisīt vienu klasiskā sintezatora versiju, kam vajadzēja klaviatūru. Iepazinos ar Raivo, jo viņš Madonā tirgoja krievu elektriskās ērģeles, ko bija atradis skolā, velkot vadus. Mazliet parunājāmies, un viņš piedāvāja uzfilmēt demo jau nopietnāk. Tad viņš pārvācās uz Rīgu, Jānim savukārt beidzās darba līgums Atomfizikas un spektroskopijas institūtā, un tā 2015. gada 1. septembrī oficiāli tika nodibināts "Erica Synths". Mūsu pamatkomanda joprojām ir ļoti kompakta. Tagad tajā ir septiņi cilvēki. Pārējais notiek ārpakalpojumā – gan dizaina izveide, gan ražošana, gan pasūtījumu izsūtīšana. Uz vietas Andrejsalā nodarbojamies ar izpēti, izstrādi, instrumentu testēšanu, demonstrāciju video filmēšanu, pārdošanu un mārketingu.

Viens no "Erica Synths" veiksmes stāsta pamatiem laikam jau ir jūsu pašu dažādība – katrs pienes kopējai idejai kaut ko savu. Lasītājiem varam paskaidrot, ka Raivo ir arī viens no Latvijas vadošajiem elektroniskās mūzikas producentiem ar skatuves vārdu "Kodek".

Noteikti tā arī ir. Pamatkomanda ir neliela, bet katram ir fundamentāla nozīme kopējā rezultātā. Arī, piemēram, Martai, kura lieliski tiek galā ar ražošanas un piegādes procesu. Uz citu populāru moduļu ražotāju produkciju ir diezgan ilgi jāgaida, taču mēs lielākajā daļā gadījumu katru no saviem nu jau 200 modulārajiem sintezatoriem varam piegādāt uzreiz. Modulāro sintezatoru jomā daudzi moduļi ir ļoti tieši konkrētā inženiera personības un domāšanas veida atspoguļojums. Momentāni var noteikt, ja kāda moduļa radītājs ir bijis nevis mūziķis, bet inženieris. Līdz ar to tam bieži ir maz sakara ar ērtu un jēgpilnu konkrētā instrumenta spēlēšanu. Tāpēc mums ir svarīgi, ka ir Raivo, kurš var pateikt – šo pogu vajag lielāku un centrālāku, bet to tālāk no blakus pogām, lai neķeras pirksti. Viens no mūsu galvenajiem principiem ir tas, ka instrumentam ir jābūt intuitīvam un viegli spēlējamam. Piemēram, pilnīgi objektīvi esam uztaisījuši labāko sekvenceru, kāds modulārajā jomā tapis. Tas saucas "Black Sequencer", un to var spēlēt arī neredzīgs cilvēks. Es to domāju burtiski, jo mums ir arī draugs Mario, kurš tik tiešām ir neredzīgs un arī testē mūsu instrumentus.

Jums komandā ir vēl viens Latvijā pazīstams elektroniskās mūzikas producents "Multilux". Vai tu pats vēl neesi kļuvis par mūziķi?

(Garām skrienot, uz brīdi pievienojas arī "Kodek", kurš, izdzirdējis jautājumu, momentāni saka: “Ir, ir!”)

Mums ir vairākas lietas, kas šeit ir jādara obligāti. Palaikam ir jāspēlē modulārie sintezatori, un ir jānokārto motocikla vadīšanas tiesības. Mācību kursus mēs pat apmaksājam. Attiecībā uz spēlēšanu es uzskatu, ka labas lietas var uztaisīt tikai tad, ja pats reāli māki ar tām apieties. Un tā rodas arī unikāls saturs.

Unikalitāte, visticamāk, rada interesi par jūsu produkciju arī visā pasaulē pazīstamiem mūziķiem. Jūsu klienti ir gan Žans Mišels Žārs, gan Martins Gors no "Depeche Mode", gan "Aphex Twin", gan Ruiči Sakamoto, Hanss Cimmers un vēl citi. Vai ir arī atgriezeniskā saite, kādi ieteikumi no viņiem?

("Kodek" uzreiz piebilst, ka visbiežāk savus ieteikumus atsūtījis britu producents "Aphex Twin" jeb Ričards Deivids Džeimss, kurš esot visīstākais modulāro sintezatoru nerds.)

Jā, bet cilvēkiem ir arī diezgan trakas idejas. Ja mēs mestos realizēt visu, kas ienāk prātā, tad rastos daudzi tādi produkti, kuriem patiesībā nevajadzētu būt.

Zināms, ka tu esi arī "Motörhead" un vispār klasiskās smagās rokmūzikas fans. Vai tev nav bijusi doma arī par ģitārpedāļu ražošanu, kā to jau veiksmīgi dara kolēģi kaut vai tepat Latvijā?

Smago roku kādreiz klausījos daudz vairāk. "Motörhead" līderis Lemmijs man patika kā personība. Sāksim arī pūļa finansējuma kampaņu, lai Andrejsalā uzstādītu viņa pieminekli! Bet par ģitārpedāļiem – mums ir dažas indikācijas, ka labāk tomēr ir fokusēties uz kaut ko vienu. Mums ir veiksmīgs sadarbības projekts ar "Gamechanger Audio". Viņu ģitāras efektu pedāļa "Plasma Pedal" risinājumu esam pārtaisījuši kā moduli un papildinājuši ar iespējām lietošanai modulārajā sistēmā. Taču secinājām, ka foršāk katram ir rakt jomā, kuru pārzinām vislabāk.

Šī ir interesanta nianse, ko var uzsvērt vēlreiz. Tu jau minēji, ka tava meita spēlē klarneti un izmanto jūsu ražotos moduļus skaņas sintezēšanai...

Es viņu īpaši motivēju, lai viņa to darītu pēc iespējas vairāk. Ar to nopietni aizrāvies arī saksofonists Deniss Paškevičs, kurš tādos gadījumos darbojas ar skatuves vārdu Ten Ka. Lai kļūtu atšķirīgs, galvenais ir radoša pieeja. Ir ķīniešu bērni, kuri jau kopš četru gadu vecuma tiek audzināti par virtuoziem un beigu beigās arī nospēlē dažādus skaņdarbus nevainojami. Bet nu jau arī roboti spēlē instrumentus nevainojami. Mūsdienās tevi drīzāk pamanīs, ja pratīsi spēlēt savu instrumentu netradicionālākos veidos. Tālāk, protams, jautājums ir par attīstību un sevis realizēšanu.

Mūzika neredzīgajiem

Jūs esat radījuši interneta platformu fenestra.lv, ar kuras palīdzību cilvēki visā pasaulē var ziedot instrumentus neredzīgajiem mūziķiem.

Ir labi, ka bizness attīstās, bet vajag arī dalīties. Tāda ir mana dzīves pārliecība. Mēs arī veidojam produktu demo, kas domāti tieši neredzīgajiem mūziķiem; ir neredzīgie mūziķi, kurus mēs atbalstām un kuri uzstājas tieši ar mūsu sintezatoriem. Fenestra.lv ir arī platforma, kurā viņi var izteikties un dalīties savā pieredzē. Cenšamies viņus padarīt vairāk redzamus. Vēl mums ir "Garāža", kurā popularizējam dažādu elektronisko mūziku. Aicinām mūziķus, filmējam viņu uzstāšanos un publicējam to savos interneta kanālos. Tas pārauga festivālā Kontaktor. Trešais festivāls šogad atkal nevar notikt, bet ceru, ka noteikti būs nākamgad. Ar šo festivālu gribam parādīt, ka elektronisko mūziku var arī reāli izpildīt uz skatuves, nevis tikai dot dīdžejiem atspēlēt. Patiesībā tajā ir liela improvizācijas klātbūtne, un ir ieguldīts milzīgs darbs, lai to radītu. Vēlamies mainīt priekšstatu arī par to, kāda vispār ir elektroniskā mūzika, jo meinstrīmā šis priekšstats ir stipri deformēts. Mēs varam atļauties noorganizēt šādu festivālu, jo mums ar to nav jānopelna. Neesam festivālu organizētājfirma ar biznesa modeli – organizēju festivālu un ceru ar to nopelnīt. Mēs arī varam uzaicināt ļoti labus mūziķus, jo varam viņiem daļu honorāra samaksāt mūzikas instrumentos. Protams, ka pirmais festivāls mums naudas ziņā bija milzīga investīcija, taču nevienu brīdi neesmu to nožēlojis. Starp citu, mūsu pamatbiznesā iet labi arī tāpēc, ka Latvijā, manuprāt, ir labākā infrastruktūra pasaulē elektronikas ražošanai. Var ražot mazās tirāžās, var ražot ļoti sarežģītas lietas, var ražot pietiekami lielās tirāžās. Mums ir laba loģistika un vairākas nepieciešamās rūpnīcas.

Kā jūsu biznesu skāra pandēmijas laiks?

Varētu šķist, ka cilvēkiem ir mazāk naudas, bet pārdošanas dati uzrāda citu ainu. Mājās sēdēšanas dēļ aktualizējušies dažādi hobiji. Elektroniskie mūzikas instrumenti neprasa tik lielu piepūli to darbības apguvē kā, piemēram, ģitāras. Skaņas sāk parādīties uzreiz. Jautājums, protams, ir par kvalitāti. Taču arī labas ģitāras un citus kvalitatīvus instrumentus šobrīd nemaz tik vienkārši nevar nopirkt. Mēs tagad attīstām vienu bungu sintezatoru, un mums nepieciešami elektronisko bungu padi. Pasūtījām "Yamaha" produkciju, bet gaidām jau vairākus mēnešus.

Kāds ir tavs vizionāra skatījums tālāk nākotnē?

Vienmēr ir robežas, ko pats sev uzliec. Ja tu ražo modulāros sintezatorus, tad var palikt modulārajā jomā, bet var arī skatīties papildu lauciņus. Mēs paplašināsimies citu elektronisko mūzikas instrumentu jomās. Pagājušogad diezgan veiksmīgi sākām ieiet arī atsevišķi esošo sintezatoru lauciņā, lai arī tur tirgus ir būtiski lielāks.

Vai tu arī redzi uzņēmuma paplašināšanos līdz vairākiem simtiem cilvēku?

Ar kolēģiem esam vienojušies, ka jāpaliek pie šā kodola. Nav nepieciešams paplašināties, ja ir sakārtoti visi darbības procesi. Es ticu, ka ar šo pašu cilvēku skaitu varam palielināt apgrozījuma un produkcijas apjomu vēl vismaz divas reizes. Visas rutīnas lietas esam izvietojuši ārpakalpojumā. Paši paliekam pie izgudrošanas, produktu attīstīšanas, testēšanas, popularizēšanas un procesu vadības. Ar dizaina izstrādi, ražošanu un loģistiku nodarbojas sadarbības partneri. Popularizējam Latvijas ražošanas infrastruktūru arī ārzemju kolēģiem. Piemēram, vairāki mūsu draudzīgie konkurenti jau pārcēluši savu ražošanu no Ķīnas uz Latviju. Viens no mūsu ražotājiem – Rīgas pusvadītāju rūpnīca "Alfa" – pēc mūsu iedvesmas izstrādāja specifiskas sintezatoru mikroshēmas, kuras citi ražotāji pērk un veido instrumentus uz šo mikroshēmu bāzes. Tas, ka mēs esam maza komanda, nenozīmē, ka mūsu instrumentu ražošanā iesaistīts maz cilvēku. "Alfai" un rūpnīcai "SMD Baltic" Daugavpilī mēs nodrošinām lielu daļu no ražošanas. Mūsu atsevišķo sintezatoru "Syntrx" šobrīd ražo pasākumu tehniskā nodrošinājuma kompānija NA Mārupē. Bet mēs paši esam tāds diezgan traks kodols, visi esam atraduši savu īsto vietu dzīvē, kur sevi viskvalitatīvāk realizēt. Es tam tiešām ticu. Esam arī uzbūvējuši elektrisko motociklu. Ideju un iespēju ir daudz, bet daudz kas var nerealizēties, ja nākotnē nebūs speciālistu. Tāpēc – sūtiet bērnus mācīties fiziku un eksaktās zinības! Es esmu arī LETERA jeb Latvijas Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācijas valdē, un tur joks par darbaspēku ir tāds, ka lielo uzņēmumu vadītāji jau zina nosaukt vārdā un uzvārdā katru studentu, kurš nokārtojis fizikas eksāmenus. Pieprasījums pēc speciālistiem ir milzīgs.

Ģirts Ozoliņš

Dzimis 1972. gada 23. februārī Aizputē.

Mācījies Dunalkas pamatskolā, Liepājas 1. vidusskolā, studējis fizikas didaktiku Latvijas Universitātē.

Strādājis par fizikas skolotāju Rīgas Centra daiļamatniecības pamatskolā, Latvijas Starptautiskajā skolā, strādājis reklāmas aģentūrās "Base Baltic", "Garage 4 x 4", vadījis reklāmas aģentūru "IDEA Riga", bijis lektors Rīgas Stradiņa universitātē, kopš 2015. gada vada vienu no pasaulē vadošajiem modulāro sintezatoru ražošanas uzņēmumiem "Erica Synths".

Divu bērnu tēvs – meita studē klarnetes spēli Latvijas Mūzikas akadēmijā, dēls šogad pabeigs vidusskolu un tēvam par lielu prieku gatavojas sākt fizikas studijas Latvijas Universitātē.

Interesentiem par modulārajiem sintezatoriem iesaka ielūkoties ne tikai "Erica Synths" mājas lapā ericasynths.lv, bet arī tā sauktajā feisbukā modulārajiem sintezatoriem – modulargrid.net.