Alkohols, bet ne dzeršanai: kad pudele kļūst par milzu investīciju

Vai atceries, kāds ir dārgākais dzēriens, ko esi nogaršojis? Es labi atceros. Tas bija konjaks "Hennessy Richard". Maksā mazliet virs 3000 eiro pudelē. Skaidrs, ka ne jau par savu naudu to pirku un ne jau tējas glāzēm strēbu, vienkārši gadījās būt īstajā laikā un īstajā vietā, lai piedalītos smalkā dzēriena degustācijā un pagaršotu apmēram 50 gramus. Ja pārrēķinātu naudā, tad šie 50 grami maksāja vismaz 220 eiro... Citiem vārdiem sakot, dārgāk nekā vesela pudele nebūt ne lētā "Hennessy XO", kas atrodams arī parastos veikalos. Iespaidi? Jā, burvīgs konjaks, taču es neņemšos apgalvot, ka desmit reizes gardāks par jau pieminēto XO, kā tam it kā vajadzētu būt, ja ņemam vērā cenu atšķirību. Patiesībā jau to nemaz arī nevar noteikt. Taču, ja kādam liekas, ka 3000 eiro par pudeli konjaka ir bezdievīgi dārgi, tad jāteic, ka tie ne tuvu nav griesti. Jo ir pasaulē dzērieni, kas maksā desmitus un simtus tūkstošu eiro...

Visvisvisdārgākie

Par tiem simtiem tūkstošu tiešām nav melots – cenas rekords alkoholisko dzērienu pasaulē pieder konjakam "Henri IV Dudognon". Viena tā pudele maksā 1,5 miljonus eiro. Tik astronomiski tas ir tāpēc, ka konjaks ir izturēts mucās vismaz 100 gadus; tātad cilvēki, kas to ir pildījuši šajās mucās (īpaši tiek uzsvērts, ka šo dzērienu gatavo Francijas karaļa Anrī IV tiešie pēcteči; šis fakts vien ļauj pierakstīt pie rēķina dažus desmitus tūkstošus klāt), jau sen ir viņsaulē. Būtiski arī tas, ka konjaka pudele ir taisīta no zelta un apdarināta ar dārgakmeņiem; arī tas ceļ kopīgo vērtību.

Dārdzības ziņā tuvākie sekotāji, kas pieejami dzērienu tirgū, pamatīgi atpaliek, jo otrs dārgākais konjaks – "Hennessy Beaute du Siecle" – maksā desmit reizes lētāk, “tikai” 155 000 eiro. Tas darināts no konjaka spirtiem, kas izturēti no 47 līdz 100 gadiem, un pavisam izlaistas tikai 100 šā dzēriena pudeles. Komplektā iekļauta īpaša no alumīnija un bronzas darināta paplāte. Trešā vieta konjaka pasaulē atpaliek vēl vairāk, jo "Remy Martin Black Pearl Louis XIII" maksā 43 000 eiro. Tajā izmantoti 1200 dažādi konjaka spirti, izturēti no 40 līdz 100 gadiem. Tālākās vietas aplūkot vairs pat neliekas aizraujoši, jo tām cenas jau noslīd zem 10 000 eiro. Starp citu, sākumā pieminētais "Hennessy Richard" pirmajā desmitniekā vispār neiekļūst.

Runājot par konjaku, vārds “vecākais” nav sinonīms vārdam “dārgākais”. Vecākais pasaulē zināmais konjaks ir 1762. gada "Gautier" – tātad gandrīz 260 gadus vecs. Līdz mūsdienām bija saglabājušās tikai trīs pudeles šā senā dzēriena. Viena vēl šobaltdien glabājas "Gautier" konjaka nama muzejā, otru 2014. gadā par 50 000 eiro izsolē iegādājās poļu kompānija "Wealth Solutions". Poļi, kuri specializējas retu dzērienu un antikvariāta tirdzniecībā, savu pudeli nevis noglabāja seifā, lai pēc desmit gadiem pārdotu ievērojami dārgāk (kas bija pilnīgi reāli), bet gan atvēra un sadalīja mazākās porcijās, ko izdalīja saviem sadarbības partneriem. Tie sadalīšanu turpināja: ekskluzīvo pulksteņu ražotājs "Armin Strom" izgatavoja 40 pulksteņus, kuros bija iestrādāta miniatūra kapsula ar seno konjaku (šāds pulkstenis maksāja 22 000 eiro), rakstāmpiederumu kompānija "Montegrappa" izlaida 110 pildspalvas, kurās arī iestrādāts pa pilītei konjaka (tās maksāja no 3500 līdz 10 000 eiro). Trešā porcija konjaka tika Polijas monētu namam, kas izlaida 300 zelta monētas ar konjaka lāsi centrā; katra maksā ap 8000 eiro.

Daudzi cēlu un senu dzērienu mīļotāji šausminājās par šādu vecā konjaka izniekošanu, taču nevar noliegt, ka spīdoša reklāmas kampaņa poļiem un viņu kompanjoniem izdevās. Taču atgriezīsimies pie trešās senās "Gautier" pudeles – to pērn par 120 000 eiro (tātad vairāk nekā divas reizes dārgāk nekā poļi pirms septiņiem gadiem!) izsolē iegādājās kāds anonīms pircējs no Āzijas. Ko viņš ar konjaku izdarīja – izdzēra vai noglabāja pagrabā, pamatoti cerot, ka tādai mantai cena tikai kāps –,neviens nezina.

Vecuma garša

Patiesībā jau neviens prātīgs cilvēks tik dārgu un senu konjaku nedzers. Prātīgs cilvēks to tiešām noglabās slēdzamā plauktā un gaidīs, kad pudeli varēs laist pārdošanā, tā labi nopelnot. Reti dzērieni mūsdienās ir kļuvuši par tādu pašu investīciju objektu kā slavenu mākslinieku gleznas vai "Ferrari" automašīnas – tie ar katru gadu kļūst vēl dārgāki.

No veselā saprāta viedokļa raugoties, dzērienu kolekcionēšana, protams, var likties mazliet dīvaina: uz gleznu tu vari skatīties un par to sajūsmināties, "Ferrari" vari iedarbināt un izbraukt kādu apli, ja nebaidies sadauzīt, bet ko darīt ar pudeli aizvēsturiskas dziras? Ielikt skapī un skatīties, kā uz tās krājas putekļi? Diez vai no tā ir iespējams gūt izsmalcinātu estētisko baudījumu. Taču – retu monētu kolekciju arī diez vai tās īpašnieks pēta caurām dienām, bet numismātu pasaulē ir pārpārēm. Vākšana un kolekcionēšana savā ziņā ir kā slimība un apsēstība, kurā loģiku pārāk meklēt varbūt labāk nav vērts.

Dzērienu pasaule ir pietiekami plaša, un kaut ko interesantu un ievērības cienīgu tajā varētu atrast ikviens, atskaitot vienīgi zvērinātus atturībniekus. Piemēram, ar konjakiem vecuma (bet ne cenas!) ziņā var sacensties viskiji. Arī tiem ir savu vecuma rekordisti.

Kopš 2018. gada Ginesa rekordu grāmatā kā pasaulē vecākais viskijs oficiāli ir reģistrēts "Baker’s" rudzu viskijs, kas tapis 1874. gadā, tātad patlaban tam ir 174 gadi. Dzēriena vēsture gan ir tīta miglā, jo zināms tikai tas, ka šis viskijs darīts Amerikā, taču nav īsti skaidrs – Pensilvānijā vai Merilendā.

Protams, tā ir kauna lieta, ka pirmajā vietā nav skotu viskijs. "Glenavon Special Liqueur Whisky", kas pudelēs pildīts kaut kad laikā starp 1851. un 1859. gadu, ir tikai otrajā vietā. Toties tam atšķirībā no “amerikāņa” ir zināma cena – 2006. gadā kāda īru ģimene, kurai šī pudele bija piederējusi daudzu paaudžu laikā, beidzot to izlika izsolē un nopelnīja 14 850 eiro. Arī trešajā vietā ir skoti ar 1862. gada "Old Vatted Glenlivet" – pudeli šā dzēriena 2013. gadā izsolē pārdeva par 6300 eiro. Vēlāk uzradās vēl viena tāda pati pudele, taču tā nonāca mums jau zināmās poļu kompānijas "Wealth Solutions" rokās, kas atkārtoja gājienu ar dzēriena sadalīšanu mikroskopiskās porcijās un sapildīšanu pulksteņos – šoreiz "Louis Moinet" laikrāžos, kas maksā no 14 625 līdz 37 375 eiro.

Visi trīs minētie viskiji tapuši vēl 19. gadsimtā, taču vecuma ziņā tālākās vietas jau aizņem galvenokārt 20. gadsimta produkcija, kas tarā sapildīta mūsdienās un tirgota atbilstoši mūsdienu mārketinga likumiem. 2010. gadā tirdzniecībā nonāca 54 pudeles 70 gadu veca skotu viskija "Mortlach", kas katra maksāja 10 000 eiro. Tajā pašā gadā nosacītajos veikalu plauktos parādījās arī trīs pudeles skotu viskija "Dalmore 64 Trinitas" – tajās bija pildīts blendētais viskijs, kas tapis 1946. gadā, sajaucot 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā darītus viskijus, pēc tam 64 gadus turēts pudelēs. Pēdējo no trim pudelēm pārdeva par vairāk nekā 100 000 eiro. Par kādu summu to varētu pārdot tagad, 11 gadus vēlāk, varam vienīgi mēģināt iztēloties. Rekordu sasniedza viskijs "Macallan 64 Year Lalique", kas blendēts no 1942., 1945. un 1946. gada viskijiem, kas noturēti spāņu heresa mucās. Tapis tas par godu franču stikla meistara Renē Lalī 150. dzimšanas dienai un pildīts īpaši izgatavotā kristāla pudelē. 2010. gadā to izsolē pārdeva par prātam neaptveramu summu – 380 000 eiro. Visa šī nauda tika ziedota labdarībai.

Bet tagad apsēdieties un pieturieties – pirms trim gadiem "Macallan" pārsita sev piederošo rekordu, laižot Bonham’s izsolē sešdesmitgadīgu viskiju "Macallan Valerio Adami" 1926, kas pudelēs pildīts 1986. gadā. Pavisam tolaik tapa tikai 24 šā viskija pudeles. Tad, lūk, vienu no šīm pudelēm kāds izsoles dalībnieks nopirka par 848 000 mārciņu jeb 981 000 eiro!

Nopērc mucu viskija!

Skaidrs, ka cena tādos augstumos uzkāpj ne kuram katram viskijam. Ja aiziesi uz veikalu un nopirksi, piemēram, 12 gadus izturētu "Glenlivet" viskiju par 35 eiro pudelē, būs naivi cerēt, ka pēc desmit gadiem tas maksās 170 eiro. Nē, nemaksās, jo šāda viskija ir saražots daudz un neskaitāmo citu viskija pudeļu vidū tas īpaši ne ar ko neizceļas. Viskijam, kurā ir vērts investēt, jābūt vecam un retam. Speciālisti iesaka uzmanību pievērst 40–50 gadus veciem viskijiem – ja nopirksi sešdesmitajos vai septiņdesmitajos gados pudelē pildītu viskiju, ir pamats cerēt, ka tā vērtība dažu gadu laikā būtiski pieaugs. Kur tādus retumus atrast? Tam domātas viskija biržas un fanu vietnes, piemēram, whiskybase.com, kur var sameklēt šo to interesantu. Tiesa, vispirms gan nāksies mazliet pastudēt viskija lietas, lai kaut aptuveni saprastu, kurā pudelē ir vērts ieguldīt naudu, bet kurā – ne pārāk. Jāņem arī vērā, ka nāksies sastapties ar konkurenci, jo pēdējos četros gados viskija investoru skaits ir ievērojami pieaudzis, par ko liecina dārgo viskiju izsoļu statistika Lielbritānijā – to apgrozījums ir kāpis vairākas reizes un nu jau stabili pārsniedz desmit miljonu mārciņu robežu gadā.

Pēdējā laikā parādījies vēl kāds veids, kā iespējams investēt viskijā – nopirkt vienu vai vairākas mucas jauna viskija, kuram vēl dažus gadus jānostāvas. Šādu iespēju piedāvā investīciju kompānija "WhiskyInvestDirect", ar kuras starpniecību ikviens (ja viņam ir nauda, protams) var iegādāties mučeli jauna viskija, kas pēc tam glabāsies kompānijas noliktavā, līdz īpašnieks pēc vairākiem gadiem (vai daudziem gadiem – tas atkarīgs no katra pacietības) to nolems ar krietnu peļņu pārdot citam investoram vai kādam viskija ražotājam, kas to izmantos kādā no saviem blendiem. Peļņas apjoms tieši atkarīgs no tā, cik ilgi viskijs nostāvēs mucā. Vēl tikai jāatceras, ka ar laiku daļa alkohola izgaro, un pēc 20 gadiem no 100 litriem, kas sākumā atradās mucā, savi 20 procenti var būt izgaisuši... Te gan vietā jautājums – bet kādēļ gan viskija ražotāji paši nevar glabāt pie sevis šo mucu, lai pēc 12 gadiem pildītu pudelēs? Daļa tā tiešām dara, bet netrūkst arī tādu, kas daļu jaunā viskija gatavi pārdot uzreiz, lai nekavējoties iegūtu apgrozāmos līdzekļus, vai arī viņiem gluži vienkārši nav vajadzīgi tik lieli krājumi.

Patlaban kompānijas pakalpojumus izmanto 3500 privāto investoru, katrs ieguldījis no 700 līdz 750 000 mārciņu, un viņu īpašumā ir vairāk nekā 70 000 viskija mucu. Pārrēķinot pudelēs, tie būtu apmēram 29 miljoni. Ja ticam kompānijas pārstāvju teiktajiem, tad sākotnējie ieguldījumi dubultojas sešu gadu laikā, bet pēc 12 gadiem peļņas procents sasniedz 300. Nav slikti, vismaz teorijā. Tiesa, turpat blakus gan norādīts, ka nevar izslēgt, ka nākotnē viskija ražošanas apjomi var samazināties un cenas kristies, nerunājot nemaz par to, ka konkrētajā mucā esošais spirts var izrādīties viduvējs un neinteresēs viskija darītavas, kuras to varētu izmantot savu viskija šķirņu blendēšanā. Tātad dzelžainu garantiju kļūt par miljonāru tomēr nav.

Dārgie vīna pagrabi

Ļoti dārgos konjakus un viskijus reti kurš atļaujas atkorķēt un iemalkot, bet par vīniem ir mazliet cits stāsts. Arī vīna pudele var maksāt galvu reibinošas summas, taču tas ir dzēriens, ko bagātie pircēji reizēm atļaujas arī pagaršot, nevis tikai turēt plauktā. Tiesa, varam vienīgi minēt, vai tas attiecas arī uz tām vīna pudelēm, kuru cena pārsniedz 100 000 eiro.

Jā, arī vīns var maksāt tik dārgi, kaut gan bieži tā negadās. Parasti īpaši ekskluzīvo un reto vīnu cenas svārstās 10 000–30 000 eiro robežās par pudeli. Taču gadās arī izņēmumi, par kuriem publika parasti uzzina izsoļu laikā. Piemēram, 2018. gadā Sotheby’s izsolē 1945. gada "Romanée-Conti" Burgundijas vīna pudeli pārdeva par 460 000 eiro, kaut gan līdz tam šā vīna cena reti pārsniedza 30 000 eiro. Labi, tas vismaz ir vecs un, tā teikt, nopelniem bagāts vīns, bet otrā vieta dārgāko vīnu sarakstā pieder salīdzinoši jaunam vīnam – 1992. gada "Cabernet Sauvignon Screaming Eagle", ko kādā labdarības izsolē par 413 000 eiro nopirka amerikāņu tehnoloģiju kompānijas "Cisco Systems" bijušais izpilddirektors.

Vīnam gan ne vienmēr liels vecums nozīmē arī izcilu garšas buķeti un astronomisku cenu. Par vecāko līdz mūsdienām nonākušo vīna pudeli tiek uzskatīts ungāru 1680. gada tokajietis, taču to neviens pat nedomā taisīt vaļā, jo nav šaubu, ka tik vecs vīns vairs nav dzerams, tāpēc arī gardēži rindā pēc tā nedrūzmējas. Finansiālajā izteiksmē labāk zināma ir 1775. gada Krimas vīna cena – pirms 20 gadiem vienu pudeli pārdeva par 43 000 dolāru.

Īpašs stāsts ir par vienu no Amerikas Savienoto Valstu dibinātājiem un trešo prezidentu Tomasu Džefersonu, kurš vairākus gadus bija vēstnieks Francijā un liels vīna cienītājs. Vēl šobaltdien pa izsoļu namiem klīst vīna pudeles, kuras, spriežot pēc iniciāļiem, kas tās grezno, nākušas no Džefersona vīna pagraba. Protams, šis vēstures fakts ir tāda kā pievienotā vērtība šīm pudelēm. 1986. gadā pudeli 1787. gada baltvīna no Džefersona krājumiem izsolē pārdeva par 56 588 dolāriem, taču atcerēsimies, ka tolaik dolāram bija pavisam cita vērtība nekā tagad. Apmēram tajā pašā laikā pudele 1787. gada sarkanvīna "Chateau Margaux" (arī it kā no Džefersona pagraba) tika pārdota par 155 000 dolāru. Ar vēl vienu šā paša gada vīna pudeli 1989. gadā notika nelaime – to nejauši Ņujorkas viesnīcas "Four Seasons" bārā saplēsa kāds amerikāņu miljonārs, tā arī nepaspējis pagaršot ne lāsi vīna, kas tobrīd maksāja pusmiljonu dolāru.

Cits amerikāņu miljonārs rūpnieks Viljams Kohs, kurš 1988. gadā iegādājās četras pudeles 1784. gada "Chateau Lafite Rothschild" par 156 000 dolāru gabalā, vēlāk sacēla traci, apgalvojot, ka ticis piekrāpts un vīns patiesībā ir jaunāks, nerunājot nemaz par to, ka pudeļu pirmais īpašnieks bijis Džefersons, kā viņam ticis apgalvots. Tika veikta īpaša ekspertīze, kuras gaitā noskaidrots, ka visi kreņķi ir velti, jo vīns patiešām ir tik vecs, kā rakstīts uz pudeles.

Investēt pareizajā gadā

Ar viskiju un konjaku viss ir salīdzinoši vienkārši – jo vecāks un retāks, jo labāk, taču vīna pasaulē būtisks ir arī dzēriena tapšanas gads. 20. gadsimtā par vienu no pašiem labākajiem vīna gadiem, kad vīnogu raža bijusi izcili laba, uzskata 1945. gadu. Un tas likumsakarīgi nozīmē, ka šā gada vīni, cik nu to vēl ir atlicis, maksā ļoti dārgi. Uzskatāms piemērs – "Jeroboam Chateau Mouton-Rothschild" 1945. gada vīna pudele ir pārdota par nepilniem 300 000 eiro.

Labs skaitās arī 1914. gads, taču no tā ražas līdz mūsdienām nekas nav saglabājies. Lielākas izredzes ir sadzīt pēdas kādai 1961. gada ražas pudelei. Jau pirms pāris gadiem tieši 1961. gada vīnam uzmanību ieteica pievērst Londonas labākā dzērienu veikala "Hedonism Wine" īpašnieks Jevgeņijs Čičvarkins, kurš prognozēja, ka, tuvojoties šā vīna 60. gadadienai, tas pilnīgi noteikti kļūs dārgāks. Un tā arī notika – šogad labs 1961. gada vīns maksā no 2000 eiro uz augšu. Kā apgalvo zinātāji, 1961. gada vīniem cena ik gadu pakāpjas par vismaz desmit procentiem.

Pats Čičvarkins ir labs piemērs, kā ar investīcijām ekskluzīvos dzērienos var pelnīt. Viņam piederēja Krievijas lielākais mobilo telefonu tirdzniecības tīkls Evrosetj, taču 2008. gadā varas iestādes diezgan brutāli viņu no šā biznesa izspieda. Čičvarkinam nācās savu uzņēmumu pārdot, taču par to saņemtos 400 miljonus dolāru viņš investēja jaunā biznesā Londonā – atvēra tur ekskluzīvu restorānu un vēl ekskluzīvāku dzērienu veikalu. Tā sortimenta un cenu līmeni trāpīgi raksturojis kāds no viņa konkurentiem dzērienu tirdzniecības biznesā: “Tas ir vienīgais man zināmais vīna veikals, kurā jūs iztērēsiet vairāk naudas nekā blakus esošajā "Porsche" automobiļu salonā.” Un tā arī ir – netālu no parastām viskija un vodkas pudelēm te var atrast retus vīnus par 50 000 mārciņu un vēl dārgāk. Kādā no "YouTube" atrodamajām reportāžām par Čičvarkina veikalu var ielūkoties tā slēgtajā pagrabā, kur glabājas vīna pudeles par 88 000 un 234 000 mārciņu. Vecākais tur atrodamais vīns tapis 1740. gadā, bet ir arī 1805. gada konjaks par 247 000 mārciņu jeb 185 000 eiro. Vai kāds tiešām pērk tik dārgus dzērienus? Pēc visa spriežot – jā, jo pēdējos gados veikala peļņa stabili aug un nu jau sniedzas miljonos.

Pats hipsterīgā izskata miljonārs (interesanti, ka kādā desmit gadus vecā intervijā viņš tērpies T kreklā ar lielu Latvijas Republikas ģerboņa attēlu) sava biznesa panākumus skaidro diezgan vienkārši – ir jābūt pieejamiem lieliem brīviem naudas līdzekļiem, ko tu vari atļauties uz laiku iesaldēt. Ja tev šādi līdzekļi ir (un Čičvarkinam pēc sava Krievijas biznesa pārdošanas bija), tad tu vari atļauties visā pasaulē iepirkt retus un dārgus dzērienus, kādu laiciņu pagaidīt un pēc tam tos ar peļņu tirgot tālāk. Vienlaikus gan viņš arī brīdina, ka uz ātru peļņu šādā biznesā nevar cerēt, tāpēc arī konkurentu šajā nišā ir tik maz. Taču mazā apjomā investēt dzērienos nav liegts arī ikvienam no mums – teiksim, nopērkot kādu ierobežotās sērijas skotu "single malt" viskiju vai arī pudeli vīna no kāda “labā gada”. Tiesa, tad jāapbruņojas ar pacietību un jārūda raksturs – vaļā šo pudeli taisīt nedrīkst, tā jānoglabā savā, tā teikt, pensijas fondā.