Mauro no Sicīlijas Latvijā sen vairs nav tūrists
Rīgā dzīvojošais itālietis Mauro Mota (36) lieliski prot latviešu valodu, nezina it neko par pašmāju futbolu, taču labprāt bauda Latvijas populārāko dziesminieku radīto mūziku un nesmādē tradicionālo virtuvi. Viņa ceļš uz Latviju ir nejaušību virkne, kurā pati būtiskākā ir iemīlēšanās latviešu meitenē.
Uz interviju Mauro ierodas tūlīt pēc darba, ar aizsargķiveri un atstarojošo virsjaku rokās – viņš strādā finiera lokšņu un koka paneļu ražotnē "Kronospan" Bolderājā.
Bērnība ar datoru un futbolbumbu
Bērnību Mauro pavadījis Katānijā Sicīlijā, siltajā Vidusjūras salā lavierējot starp skolu un atpūtu draugu lokā. Katānija ir otrā lielākā pilsēta Sicīlijā (aiz Palermo). Tās austrumu krastu apskalo Jonijas jūra, un Mauro ģimenes dzīve patālāk no pilsētas centra nozīmējusi, ka lielāko daļu brīvā laika bērna gados viņš pavadījis svaigā gaisā, ar draugiem dzenājot futbola bumbu.
Pateicoties tēva saiknei ar leģendāro Itālijas kompāniju "Olivetti", pionieri agrīno IT tehnoloģiju ražošanā, neatņemama Mauro bērnības sastāvdaļa bija dators, jaunākās tehnoloģijas, arī datorspēles, un gluži likumsakarīgi Itālijā viņš izstudēja par inženieri.
Ģimenei visiem jāēd pie galda
Mauro bērnībā vecāku uzmanību dalīja ar brāli, taču savu ģimeni dēvē par lielu – svētkos parasti sapulcējas vismaz 20 līdz 25 radinieki.
Acumirklī rodas jautājums: cik daudziem itāļu stereotipiem atbildusi viņa dzīve? “Varu uzreiz pateikt, ka pusdienās un vakariņās visi sēžam kopā pie galda. Šķīvja paņemšana un aiziešana uz savu istabu ir kas neiedomājams!” smej Mauro.
“Vīnam ir nozīme. Tas vienmēr būs pa rokai, kaut arī man un arī tētim pie mielasta labāk patīk alus. Esam to arī paši savām vajadzībām brūvējuši,” piebilst itālietis.
Vīnu Itālijā pērk citādi nekā pie mums. Tas, kas atrodams veikalā, diez vai būs atvests no tālākiem nostūriem vai pat citas valsts, visbiežāk tas ir vīns, kas darīts pavisam netālu, tajā pašā reģionā. Vēl biežāk vīnu iepērk no pazīstamiem vīndariem vai vismaz tiem, kam ir saistība ar viņiem.
Ja par alu – tas Itālijā pēdējos gados izpelnās arvien lielāku ievērību, par ko liecina mazo darītavu parādīšanās. Par ēdienu Mauro izsakās īsi, bet konkrēti: “Ja mēs ar draugiem taisāmies kaut kur doties, kaut ko darīt, pirmie jautājumi ir – kur mēs ēdīsim un ko?”
Futbola spēlei Mauro gan metis mieru pirms kāda laika, piebilstot, ka šobrīd viņa prātu nodarbina ģimenes dzīve un darbs. Arī ar datorspēlēm ir līdzīgi – gribētos, bet īsti nesanāk.
Iepazinās ar nākamo sievu
Latvija Mauro redzeslokā nonāca 2008. gadā, kad viņš ar draugiem pa iepriekš izplānotu maršrutu devās uz Rīgu kā tūrists. 2012. gadā bijis skaidrs, ka turpmāko dzīvi viņš mēģinās veidot tieši šeit. Kas tad notika šajā starpposmā? Mauro iepazinās ar latviešu meiteni.
“Pirms devāmies uz Rīgu, es jau biju internetā iepazinies ar Ivetu no Latvijas, kura nu ir mana sieva. Abiem diezgan ātri bija skaidrs, ka mūsu starpā ir kas īpašs. Latvijā labi pavadījām laiku, un man šī vieta palika atmiņā,” atklāj Mauro.
“Ap 2010. gadu viņa pabeidza studijas Latvijā un nolēma braukt pie manis. Katānijā nodzīvojām divus gadus, taču visu laiku bija problēma ar piemērota darba atrašanu. Tur tas nav tik vienkārši. Viņa nolēma doties atpakaļ uz Latviju. Tas nebija viegls lēmums, bet es viņu sapratu.”
Latvija pārsteidz ar tīrību
Mauro studijas beidza 2012. gadā, un tālākie plāni viņam bija skaidri – jādodas uz Latviju, lai būtu kopā ar topošo sievu: “Man bija skaidrs, ka Sicīlijā labu darbu savā jomā neatradīšu. Tikmēr citas lielākās Itālijas pilsētas, piemēram, Milāna, ir ļoti dārgas dzīvošanai. Devos uz Latviju, dzīvoju pie Ivetas ģimenes un kādu pusgadu mēģināju sameklēt darbu.”
Latvija viņam iekritusi acīs ar kārtību un tīrību pilsētu ielās: “Negribu, lai cilvēki domā, ka es aizvainoju Katāniju. Tur ir skaisti, taču ārpus centra sākas nesakoptība. Rīgā un citviet Latvijā, vismaz pēc maniem novērojumiem, valda daudz lielāka tīrība. Šeit nevar tā vienkārši izpīpēt cigareti un nomest izsmēķi uz ietves. Vienlaikus te dzīvot ir vienkāršāk. Algas nav no lielākajām Eiropā, taču dzīvošanas izmaksas ir mazākas nekā Katānijā, kas nemaz nav no Itālijas dārgākajām pilsētām.”
Cenšas nebūt tūrists
Darbu Latvijā Mauro atrada, jau dzīvojot šeit un izsūtot pieteikumus internetā atrastām vakancēm. Sākumā puisis ļoti šķirojis, kur pieteikties, kur ne, bet beigās CV sūtīti masveidā. Sākumā strādājis bezpilota lidaparātu ražotnē, pēc tam uzsācis darbu kokmateriālu uzņēmumā Kronospan.
“Strādāju tur jau sesto gadu un aptuveni gadu – kā projektu vadītājs. Sākumā iekļauties bija pietiekami grūti valodas barjeras dēļ. Apgūt latviešu valodu kaut cik pieņemamā līmenī izdevās aptuveni gada laikā. Ļoti palīdzēja apņemšanās katru dienu iemācīties vismaz ko jaunu, arī darba vide, kas deva lielu motivāciju, jo bija vēlme pilnvērtīgi iederēties,” stāsta Mauro.
Valodas apguvei viņš pievērsās arī aptuveni divus mēnešus pirms došanās uz Latviju, apmeklējot kursus. Ar to centieni iekļauties jaunajā vidē nav aprobežojušies. Mauro apzināti meties iekšā vietējā kultūrā, mērķtiecīgi centies izveidot draugu loku un, kā pats saka, “neuzvesties kā itāliešu tūrists”.
“Zinu, ka itālieši bieži vien, dzīvojot ārvalstīs, izveido ap sevi itāliešu grupiņas, īpaši necenšas saplūst ar sabiedrību, kurā uzturas – turpina būt tādi kā tūristi. Es centos rīkoties citādi. Itāliju un savas saknes es nenostumju malā, man vienkārši šķiet, ka pareizāk ir labi iepazīt vietu, kurā tu dzīvo,” skaidro Mauro.
Cenšas runāt tikai latviski
Ikdienā Mauro cenšas sarunāties tikai latviski, ik pa laikam ar sievu pārmijot kādu vārdu itāliski. Angļu valoda ir neatņemama darba vides sastāvdaļa.
Mauro nosacīti orientējas arī vietējās politiskajās norisēs, taču komentē to īsi – Latvijā politika pēc būtības ne ar ko neatšķiras no tā, kas notiek Itālijā. Vēlēt Saeimu Mauro nav tiesīgs, taču pašvaldības vēlēšanās kā Eiropas Savienības pilsonis savu balsi atdot drīkst.
Viņš manāmi orientējas vietējā kultūrā – patīk latviešu mūzika: “Busulis, "Prāta vētra"... Klausos visu ko, vairāk orientējos uz rokmūziku.” Brīvo laiku Mauro pirms pandēmijas pavadīja sportojot, ir iecienījis skriešanu un spēj pieveikt arī maratona distanci.
Iegaršojas griķi un kartupeļu pankūkas
Mauro īpaši priecē tas, ka Latvijā netrūkst iespēju nopirkt kvalitatīvu vietējā ražojuma pārtiku. Apelsīnus gan viņš pasūta no Itālijas, taču ar latviešu firmas starpniecību. Veikalos tirgotajiem Spānijas augļiem neesot tās bērnības garšas, kuru Mauro meklē.
“Ikdienā cenšos neēst gaļu, esmu novērojis, ka man tas palīdz justies labāk, esmu spējis tā vieglāk nomest svaru,” piebilst Mauro. No Latvijā iecienītiem ēdieniem viņu visvairāk patīkami pārsteigušas kartupeļu pankūkas, tas esot kas neierasts. Itāliešiem ēdienkartē nav arī griķu, kurus Mauro labprāt iekļauj ikdienas maltītē.
Un, ja viņam liek izvēlēties, Mauro sevi dēvē jau vairāk par latvieti: “Es šeit dzīvoju, manu dēlu sauc Kristaps. Arī nākotni es saistu ar Latviju, un man šķiet tikai atbilstoši šādi identificēties.”
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "No svešā par savējo – Mūsējie III" saturu atbild SIA "Izdevniecība Rīgas Viļņi".
