No Andu kalniem nācis: Migela Hiraldi stāsts

Jaunās telpas Dzirnavu un Marijas ielas stūrī tiek dalītas ar diviem lieliskiem pašmāju saksofonistiem – Gintu Pabērzu un Kārli Vanagu. Migela studijā notiek gan paša, gan citu perkusiju spēles dažādo novirzienu meistaru pasniegtas stundas ar mērķi popularizēt latīņamerikāņu saulaino kultūru mūsu patiesībā arī gana saulainajās ārēs.

Latviešus parasti sajūsmina latīņamerikāņu cilvēku daudzie vārdi. Arī tavs pilnais vārds.

Jā. Cilvēki mani parasti tomēr sauc par Migelu Hiraldi. Daļa manas ģimenes nākusi no Itālijas. Daļa ir spāņu izcelsmes pamatiedzīvotāji. Tāds diezgan tipisks sajaukums Čīlē. Taču mans pilnais vārds ir Migels Andress Ernandess Hiraldi.

"Facebook" esi galā pierakstījis vēl vārdu Kuijoi. Ko nozīmē tas?

Labs jautājums. Lai cik dīvaini tas izklausītos, Latvijā to vēl neviens nebija pajautājis. Šis vārds saistīts ar manu izcelsmi no Andu kalniem. To ir mazliet grūti izskaidrot, bet varētu dēvēt par tādu kā skanīgu ģimenes kliedzienu. Katram ģimenes loceklim ir mazliet sava versija par šo vārdu. Piemēram, viens no maniem brāļiem ir Kuijoli. Sakliedzoties uzreiz var zināt, kur katrs kalnos atrodas. Tas parasti tiek izkliegts, kad notiek kaut kas nozīmīgs. Piemēram, kāds noķer upē zivi. Bet mans vectēvs, kurš strādāja bīstamu, ar elektrību saistītu darbu, esot kāpis kalnā un izkliedzis savu vārdu, lai noņemtu stresu...

Taču tā īsti šis vārds neko nenozīmē? Tas ir kā ģimenes kods?

Jā. Līdzīgi sauc vienu Andu putnu. Mans tēvs ir īsts dabas cilvēks. Tā teikt, no zemes nācis. Latviešiem to patiesībā varētu būt diezgan viegli saprast. Tas man ļoti patīk, ka arī šeit daba ir nozīmīga kultūras sastāvdaļa. Čīlē ir arī lielas, attīstītas pilsētas, taču cilvēki kaut kādā veidā joprojām dzīvo ļoti ciešā saskarsmē ar dabu. Tas man patīk arī Rīgā. Mārupē vai Juglā var novērot, ka cilvēki dzīvo kā pilsētā, tā dabā. Sēņo, makšķerē un tamlīdzīgi. Tas ir brīnišķīgi.

Čīlē tu dzīvoji Losandesā, kas patiesībā ir tikai kādas stundas brauciena attālumā no Čīles galvaspilsētas Santjāgo. Diezgan tuvu tiešām lielai urbanizācijai...

Es teiktu, ka divu stundu attālumā, jo nedzīvojām gluži Losandesā, kas ir Jelgavas izmēra pilsēta kalnos, bet vēl 17 kilometrus ārpus tās. Īstos kalnos, lai arī sešu miljonu apdzīvotā pilsēta it kā tiešām nebija tālu.

 Cik ilgi tu nodzīvoji tajos īstajos kalnos?

Līdz 19 gadu vecumam. Tad devos studēt uz Peru. Tagad man ir 43 gadi, un nu jau esmu vairāk nodzīvojis ārpus Čīles nekā dzimtenē. Pēc Peru dzīvoju arī Brazīlijā un tad Argentīnā, Buenosairesā. Pēc tam atbraucu uz Latviju.

Taču tava mūzikas mīlestība sākās vēl Andu kalnos. Tavi vecāki bijuši lieli mūzikas cienītāji ar savu bāru kalnos, un no turienes tad arī aug tavas mūziķa saknes...

Vecākiem bija bārs ar superskaistu skatu visapkārt. Tā ir kā kinofilma. Čīles vidienē parasti ir ļoti sauss, bet mūsu pagalmam cauri tecēja upe. Skaista vieta, kur rasties mūzikai. Taču es uzaugu Pinočeta diktatūras laikā, un ar to nebija gluži tik vienkārši. Arī to latvieši var saprast diezgan labi, jo paši dzīvoja līdzīgā sistēmā. Es to nepiedzīvoju tik skarbi, jo esmu ģimenē jaunākais no pieciem brāļiem, taču atceros tos diezgan drūmos laikus. Mans tēvs bija ogļracis, un vienīgais veids, kā protestēt pret situāciju, bija klausīties mūziku, kas vērsta pret Pinočeta režīmu. Arī mūsu tautas dziesmas bija tikpat kā aizliegtas. Kad man bija 15 gadu, tēvs iedeva man vecu, jau mazliet salauztu indiāņu bambusa flautu, kas tika ievietota velosipēda kamerā, lai to tomēr varētu spēlēt. Šādi instrumenti bija kļuvuši par retumu. Sāku spēlēt diezgan vēlu, bet ļoti intensīvi. Katru dienu. Pēc tam sāku spēlēt Andu stabules (instruments ar vairākām kopā salīmētām bambusa stabulītēm – Red.) Tā visa bija protesta mūzika.

Sauksim tās par aizliegtajām dziesmām.

Tieši tā. Jo cilvēkiem bija grūti izturēt to militāro režīmu, bet ar mūziku vismaz varēja vērsties pret to. Visvairāk man mūzikā patika tieši dziesmu vārdi. Ar tiem cilvēki varēja izpausties tik tiešām spēcīgi. Spēlēju arvien vairāk un vairāk. Atradu domubiedrus. Spēlējām arī autobusos. Piemēram, pasažieru autobusā, braucot uz Brazīliju. Cilvēkiem patika, lai arī tas nebija legāli. Tā varēja nonākt lielās nepatikšanās. Kad pabeidzu lauksaimniecības tehnikumu, tā vadītājs man pateica, ka esmu ļoti talantīgs šim darbam, taču esmu sevi norakstījis ar to muzicēšanu...

Un turpināji sevi norakstīt jau citās zemēs...

Jā, es pametu savu dzimteni ļoti dusmīgs uz to. Mani interesēja mūsu kultūras saknes, tāpēc studēju antropoloģiju Peru, pēc tam iesaistījos vairākās mākslinieku kompānijās Brazīlijā un Argentīnā. Tās ir dažādas, bet ļoti interesantas kultūras. Tāpat man bija interesanti iepazīties ar latviešu kultūru un mūziķiem. Kas mani šeit pārsteidza – tas, ka katrā skolā ir klavieres. Iespējams, tas izskaidro to, kāpēc Latvijā ir tik daudz izjustu, lielisku mūziķu...

 Tu pats nekad neesi mācījies mūzikas skolā?

Oficiāli nē, bet esmu gājis dažādos kursos. Un ļoti daudz spēlējis kopā ar dažādiem mūziķiem. Kā arī devies pētīt senos mūzikas instrumentus uz Bolīviju un vēl citām Dienvidamerikas valstīm. Mana pamatdoma bija pierādīt, ka senie instrumenti var iederēties arī mūsdienu populārajā mūzikā, ka tie nav miruši un palikuši vēsturē. Man patīk, kā latvieši mūsdienu mūzikā izmanto, piemēram, kokli. Tas uzreiz izklausās citādāk, autentiskāk. Esmu pētījis mūzikas instrumentus arī Ķīnā. Tikos tur ar etniskajām grupām, kas savukārt cieta no Mao režīma. Tāpat biju pie maoriem Jaunzēlandē. Biju jauns un par taisnību cīnīties gatavs. Vēlējos pierādīt savai paaudzei, ka senās kultūras nevajag aizmirst, bet gan integrēt jaunajās. Galarezultātā nonācu Latvijā.

Kā tas īsti notika? Laikam vainīga bija mūžsenā mīlestība?

Tā arī ir. Buenosairesā iepazinos un apprecējos ar Maiju (Doveiku, latviešu aktrisi – Red.). Viņai bija ļoti grūti Argentīnā atrast labu, atbilstošu darbu tik tiešām labam skatuves māksliniekam, un mēs nolēmām pārcelties uz Latviju. Atbraucu, diezgan maz nojaušot, kas īsti mani šeit sagaida. Pirms tam biju bijis Eiropā, taču kopā ar latīņamerikāņu mūziķiem, lai uzstātos Norvēģijā un Skotijā. Biju sarakstījis garās formas darbu The Key, un cilvēki bija tik dulli, ka izdomāja to divas sezonas izrādīt pasaules lielākajā mākslas festivālā Fringe Edinburgā. Bet tā bija absolūti citāda veida pieredze.

Atbrauci uz Latviju vismaz vasarā?

Nē, jau rudens sākumā. Bija auksti. Un vispār bija ļoti grūti. Dzīvojām Tukumā, braucu uz Rīgu spēlēt uz ielas pie Origo kopā ar vienu peruāņu draugu. Satiku viņu šeit, un viņš man piedāvāja spēlēt kopā, jo zināja, ka spēlēju šarango. Viņš pats spēlēja flautas. Mēs gluži nelūdzām naudu, bet pārdevām viņa diskus. Spēlējām dziesmas no viņa četriem albumiem.Uzstājāmies tirdziņos un festivālos arī Lietuvā.

Par perkusionistu tu pa īstam kļuvi tikai Latvijā.

Perkusijas latīņamerikāņiem ir kā dzīves ritms. Tas ir pašsaprotami, tas vienmēr ir visapkārt. Katrs māk kaut ko nospēlēt. Taču Dienvidamerikā tik tiešām neuzskatīju sevi par perkusionistu. Spēlēju flautas, tad arī brīnišķīgu stīgu instrumentu šarango. Buenosairesā spēlēju Argentīnā diezgan pazīstamā grupā Aldea Madera, kur biju gan flautists, gan reperis. Mācēju spēlēt arī perkusijas, bet tas liek taviem pirkstiem kļūt resnākiem, un pēc tam ir grūti spēlēt vēl kādu citu instrumentu. Latvijā mani ar kongām padusē uz ielas pamanīja saksofonists Deniss Paškevičs. Viņš man piezvanīja un uzaicināja uzspēlēt kopā fanku. Es atteicos. Viņš zvanīja vēl. Viņa sieva Jolanta bija viņam pateikusi, ka esmu Maijas vīrs, mūziķis, atbraucis no Čīles... Es turpināju atteikties, jo bija bail no nezināmā. Nepratu valodu, nevienu te nepazinu. Viņš mani tomēr pierunāja atbraukt uz mēģinājumu Sound Division studijā. Tas ieraksts pat ir atrodams YouTube. Vienkārši sākām spēlēt. Un tā spēlējam kopā joprojām viņa projektā Funk Therapy. Viņš man bijis kā lielas durvis uz Latvijas mūzikas pasauli.

Kā viņš varēja tevi ieraudzīt uz ielas ar kongām, ja tu ar peruāņu draugu spēlēji šarango?

Mana dzimšanas diena ir novembrī. Latvijas ģimene vēlējās kaut ko uzdāvināt, un es teicu, lai uzdāvina naudu, nopirkšu dāvanu pats. Iegādājos no Vācijas kongas, jo vēlējos pamācīties mājās latīņamerikāņu ritmus. Visticamāk, Deniss mani ieraudzīja, nākam ar tām kongām no pasta vai kaut kā tamlīdzīgi.

Vēlāk tu Latvijā satiki arī brazīliešu perkusionistu Tjāgo Loi, kas arī izklausās pēc tev ļoti nozīmīgas iepazīšanās...

Viņš man ir kā brālis. Arī ideja par perkusiju studiju ir viņa. Pēc pusotra gada Latvijā mēs ar Maiju izšķīrāmies, un es sāku dzīvot ar Tjāgo. Nodzīvojām kopā vairākus gadus.

Ja tu nebūtu iepazinies ar Tjāgo, tad, iespējams, būtu devies atpakaļ uz Dienvidameriku...

Tā varētu būt. Viņš mani iepazīstināja ar vēl citiem vietējiem mūziķiem, jo pats mēdza uzspēlēt kopā ar Kārļa Vanaga vadīto City Jazz bigbendu. Pamācīja, kā pašam arī uzspēlēt kopā ar tik lielu sastāvu, kura mūzikā ir savi likumi. Dažādas pauzes un tamlīdzīgi.

Tā tu sāki spēlēt kopā ar aizvien vairāk vietējiem mūziķiem, jo autentiski latīņamerikāņu perkusionisti Latvijā nemaz tik bieži nav sastopami...

Sāku spēlēt ar Denisa sievu Jolantu, ar Artjomu Sarvi. Dažādos projektos – Alaska Dreamers, Jazzatomy un vēl citiem.

Un sāki spēlēt kopā ar vēl vienu iebraucēju – brazīliešu ģitāristu Rodrigo Manfrinati...

Jā, viņš te ieradās profesionāli spēlēt futbolu, taču ir arī mūziķis. Viņam nebija, kur palikt, un viņš kādu laiku padzīvoja pie manis. Tas ir izteikti latīņamerikāņu stilā – ja nav, kur palikt, brāl, nāc padzīvo pie manis! Tagad spēlējam kopā divos projektos – Kasike un Na-Lata.

Dienvidamerikas indiāņu virsaiša vārdā nosauktā Kasike ir īstena, saules pielieta latīņamerikāņu mūzika, kādas Latvijā nemaz nav tik daudz. Ja kādā ballītē ir vajadzība pēc šāda salikuma, tad jūs esat pašā laikā. Jums ir maz konkurentu.

Tā sanāk. Sākumā gan nebija tik vienkārši, jo cilvēku uztvere par mūziku šeit ir citādāka. Mēs nespēlējam no notīm. Tā ir kā brīva improvizācija, bet katrs zina to, kas viņam jādara. Latīņamerikā no notīm spēlē tikai klasiskās mūzikas izpildītāji. Dziesma ir tev sirdī, un tu to vienkārši brīvi spēlē no sevis ārā. Tu smaidi un redzi savu publiku. Saņem enerģijas apmaiņu.

Un ar ko atšķiras Na-Lata Project?

Tas vairāk veltīts perkusijām, jautrībai ballītē. Projekts ir jauns, bet spēlējam daudz. Pat šajā vasarā nospēlējām ap desmit koncertu. Šajā projektā piedalās vēl viens brazīlietis – Rafaēls Naskimento. Es to sauktu par spēcīgu improvizāciju. Ar sambas spēku. Parasti mūsu koncertos visi cilvēki dejo. Tā nav mūzika, ko var tikai klausīties. Ir arī jākustas.

Vai latviešus ir viegli iekustināt uz dejošanu koncertos, uz tevis pieminēto enerģijas apmaiņu?

Ja tu runā latviski, tad – jā. Tā ir mana galvenā stratēģija. Nerunāju latviski ļoti labi, bet koncertos vienmēr runāju tikai šejienes valodā. Latviešiem tas ir ļoti svarīgi. Var redzēt, ka tad viņi uzreiz sajūtas gan lepni, gan priecīgi.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par No svešā par savējo – Mūsējie III saturu atbild SIA "Izdevniecība Rīgas Viļņi".