Ekoloģiskā raķete - "Porsche Taycan"
Kad Porsche paziņoja, ka radījuši elektrisko automobili, vārdā Taycan, daudzi rauca degunu – nu, kas gan tas par poršu, ja, iespiežot grīdā pedāli, neatskan skaļa motora rēkoņa? Deviņvīri nolēma noskaidrot, vai tiešām Taycan ir Porsche vārda cienīgs. Pēc vienas kopā ar Taycan pavadītas dienas mūsu slēdziens ir – un kā vēl ir cienīgs!
Mana bērnība aizritēja padomju laikos, tāpēc man bija laupīti sapņi par to, ka kādudien, kad izaugšu, man būs Porsche vai Ferrari, bet, kamēr vēl neesmu liels, tikmēr piespraudīšu pie sienas plakātu ar sapņu auto. Rietumu autožurnāli nebija pieejami, bet sociālisma valstu izdevumi publicēja tikai žiguļu, moskviču un tatru bildes, un tās kaut kā spraust negribējās. Par Porsche vispār kaut ko uzzināju tikai astoņdesmito gadu vidū, kad Edgars Skulte Padomju Jaunatnē sāka rakstīt par 1. Formulu; tolaik Porsche piegādāja turbomotorus McLaren komandai. Bet pie Porsche plakāta tā arī nekad netiku...
Ar šo liriski vēsturisko atkāpi gribēju teikt, ka nepiederu pie tiem daudzajiem automīļiem, kas jau kopš mazotnes ir raudzījušies uz Porsche ražojumiem ar valgām acīm. Tāpēc atļaujos uzskatīt sevi par neitrālu vērtētāju, kurš var atļauties ignorēt uzskatu par to, ka īsts poršs ir tikai tāds, ko darbina iekšdedzes dzinējs.
No ārpuses Taycan īpaši neatšķiras no jau labi zināmā Panamera – tās pašas četras durvis, tikai siluets mazliet slaidāks. Nepārprotami sportisks automobilis. Acīs gan uzreiz krīt jaunas formas un konstrukcijas durvju rokturi – tie izbīdās, kad ar pulti atslēdz automašīnu. Bet, kad aizslēdz, tad iebīdās durvīs.
Iesēžoties mašīnā, var ieraudzīt virkni jauninājumu, kas elektromobili atšķir no tradicionālajiem Porsche ražojumiem. Piemēram, pie sava displeja mediju sistēmas vadībai tagad ir ticis arī priekšējā sēdeklī sēdošais pasažieris – ekrāns atrodas virs cimdu nodalījuma. Viduskonsolē inženieri ir atteikušies no glītajām pogām, kas man tā patika iepriekšējās paaudzes Porsche modeļos, bet vietā iestellējuši, kā jau mūsdienīgā auto pieklājas, skārienjutīgu paneli. Ja gribam būt precīzi, tad tas gluži nav skārienjutīgs, bet tikai tāds izskatās – patiesībā zem paneļa slēpjas pogas, kurām pa virsu uzlikta stiklota virsma. Šī ir viena no strīdīgākajām detaļām, jo, lai gan fiziskās pogas, kas atrodas zem stikla, ir ērtāk spaidīt nekā bakstīties gar skārienjutīgu displeju, tomēr uz stikla paliek ne pārāk glīti pirkstu nospiedumi. Nāksies turēt automašīnā mīkstu lupatiņu un palaikam noslaucīt stiklu.
Vēl viens jauns un neierasts risinājums ir ātrumu pārslēgs. Tas vairs neatrodas ierastajā vietā, bet gan ir pārceļojis uz priekšējo paneli un iekārtojies blakus stūrei, taču ne gluži tā kā amerikāņu mašīnās vai Mercedes automobiļos, kur blakus stūrei ir svira – Porsche šo funkciju pilda neliels slēdzītis, kā uzreiz pat grūti pamanīt. Sākumā tas liekas dīvaini, bet ar laiku pierod.
Un, ja jau esam sākuši par dīvainībām, tad jāpiemin arī mantu nodalījums, kas atrodas zem šofera labās rokas. Tas ir reti neparocīgs, jo no vadītāja puses tam klāt var tikt tikai ar kreiso roku. Vēl viens nesaprotami nepraktisks risinājums ir plauktiņš, kas atrodas viduskonsolē zem displeja; teorētiski tur varētu novietot telefonu un citus sīkumus. Taču tikai teorētiski, jo praksē mantas no plauktiņa slīd nost vienkārša iemesla dēļ – tam nav pat centimetru augstas apmalītes...
Apzinos, ka droši vien izklausos piekasīgs, taču varu apsolīt, ka šie bija pēdējie kritiskie vārdi, kas veltīti Taycan. Visādi citādi automašīnas salons ir ērts un glīti nostrādāts, visi materiāli ir kvalitatīvi, kā jau Porsche jābūt. Sēdēt sēdeklī un grozīt stūri var kaut stundām ilgi. Pietiekami komfortabli ir arī aizmugurējā sēdeklī, kur vietas pietiks pat pagara auguma cilvēkam. Īpašais elektromobiļa pluss – tam ir divi bagāžas nodalījumi. Aizmugurējais ir normālas ietilpības, bet priekšā gan neko vairāk par ceļasomu ielikt nevarēs. Vārdu sakot, kamēr nesāc braukt, tikmēr Taycan liekas gluži ikdienišķs auto, cik nu Porsche vispār var būt ikdienišķs.
Viesulis uz riteņiem
Sākumā grūti pierast, ka Taycan nav jāiedarbina. Poga iedarbināšanai gan ir, taču tai es pat nepieskāros. Pietiek ātruma pārslēgu iebīdīt pozīcijā Drive – un brauciens var sākties!
Un brauciens ir nudien iespaidīgs – ohoho! Taycan dinamika ir satriecoša – praktiski bez skaņas auto raujas uz priekšu, pie luksofora tālu atstājot aizmugurē visus pārējos. Saskaņā ar specifikāciju Taycan 4S no 0 līdz 100 km/h ieskrienas 4 sekunžu laikā, taču, pašam pie stūres sēžot, liekas, ka varētu būt vēl mazāk. Jau rakstot šo tekstu, man izvērtās diskusija ar elektromobiļu faniem, kuri par piemēru minēja Tesla Model S ar 2,5 sekundēm līdz 100 km/h, taču varu vienīgi teikt – arī ar 4 sekundēm ir vairāk nekā pietiekami. Jo pie stūres iespaidīgo paātrinājumu tu uztver ar sajūsmu, taču pavisam citas izjūtas būs aizmugurē sēdošajiem – labākajā gadījumā viņi mocīsies ar nelabu dūšu, bet sliktākajā pārslodzes dēļ var arī sačakarēt kakla skriemeļus. Tāds, lūk, sportiskas braukšanas blakusefekts...
Taču braukšana ar šādu auto ir patiešām tīrā izprieca. Motora rēkoņas nemaz nepietrūkst, klausoties elektromotoru kluso dūkšanu un sajūsminoties par paātrinājumu, tu sajūties kā Zvaigžņu karu iznīcinātāja pilots – pietrūkst tikai podziņas pie stūres, ar ko varētu palaikam raidīt lāzera lielgabala zalvi. Emocijas vēl vairāk pastiprina sporta režīma izvēle, ar ko gan jābūt uzmanīgam – pilsētas ielās tas palielina risku ietriekties priekšā braucošajam aizmugurē, jo gāzes pedālis ļoti jutīgi reaģē pat uz mazāko pieskārienu. Tāpēc sporta režīmu labāk atstāt šosejai. Protams, ja vien nebaidies pazaudēt tiesības, ko ar Taycan ir ļoti viegli izdarīt – knapi esi piespiedis gāzi, kad spidometrs jau rāda 120 kilometrus stundā. Ātrumu te patiešām nejūt. Fantastiska ir arī auto stabilitāte – vari atļauties gāzēt pat pagriezienā, mašīna tik un tā turēsies kā pielīmēta pie asfalta.
Kontaktligzdu meklējot
Par to, ka elektromobilis spēj braukt ļoti ātri, šaubu nav. Taču – cik tālu? Jo galvenā problēma parasti ir elektrības rozete – ja to laikus neatradīsi, tad paliksi ar visiem saviem zibensratiem uz ceļa.
Reāli ar vienu uzlādi Taycan var nobraukt apmēram 340 kilometrus – braucot normāli un īpaši nedomājot par ekonomiju. Ziemā, ieslēdzot apsildi, šis rādītājs droši vien mazliet kristos, taču ne dramatiski. Taupīgi braucot un izvēloties ekonomisko režīmu, varbūt var izspiest pat 400 kilometrus. Tātad mierīgi var aizbraukt no Rīgas līdz Valkai un atpakaļ. Nav slikti. Kad pirms dažiem gadiem parādījās pirmie elektromobiļi, tad pat 200 kilometri bija labs rādītājs, tāpēc var teikt, ka progress šajā ziņā ir ļoti būtisks.
Šajā vietā droši vien vajadzētu sākt stāstīt par to, cik daudz naudas var ieekonomēt uz degvielas rēķina, taču, rakstot par Porsche, tas kaut kā neliekas nopietni. Diez vai cilvēku, kurš var atļauties par auto samaksāt vairāk nekā 100 000 eiro, veicot šādu pirkumu, vada apsvērumi ietaupīt pārsimt eiro mēnesī uz degvielas rēķina. Drīzāk jau šādu auto izvēlas tie ļaudis, kuri grib izbaudīt ātrumu un īpašo Porsche auru. Un par pircēju trūkumu, starp citu, nav jāsūdzas – šogad Latvijā ir pārdots jau kāds desmits Taycan. Bez mūsu izmēģinātā Taycan 4S ir pieejams arī vēl jaudīgākais Taycan Turbo (680 zirgspēki un 3,2 sekundes līdz 100 km/h), bet nākotnē varētu parādīties arī mazliet lētāka un ne tik jaudīga versija, kas maksās ap 80 000 eiro.
Atgriežoties pie sākumā pieminētajiem plakātiem pie sienas – ziniet, ja man tagad būtu 12 gadi, tad es laikam piespraustu pie sienas plakātu ar Porsche Taycan...
FAKTI
Porsche Taycan 4S
Dzinējs: divi elektromotori
Jauda / griezes moments: 523 Zs / 640 Nm
Paātrinājums no 0 līdz 100 km: 4 sek.
Distance ar vienu uzlādi: ap 340 km
Cena: no 107 000 EUR
Konkurents
Tesla Model S
Žanra aizsācēji Tesla Taycan pretī var likt Model S elektroauto. Maksā apmēram tikpat vai pat mazliet lētāk, mazliet lielāka nobraucamā distance ar vienu uzlādi, ļoti iespaidīgi 835 zirgspēki un 2,5 sekundes no 0 līdz 100 kilometriem stundā. Nopietns konkurents. Mīnuss gan ir tas, ka Latvijā teslai pagaidām nav oficiāla servisa.
