Latvijas noslēpumi: Ķeguma HES būve. Dienu pa dienai
Ārkārtīgi maz pasaules vēsturē ir gadījumu, kad kādas iespaidīgas būves tapšana būtu dokumentēta fotogrāfijās ja ne gluži katru dienu, tad vismaz reizi pāris nedēļās. Pateicoties latviešu fotogrāfam Eduardam Kraucam, trīsdesmitajos gados šādi ir iemūžināta Ķeguma spēkstacijas būve. Viņa stikla plašu fotonegatīvu kolekcija, kas veltīta Ķegumam, ir tik vērtīgs vēstures mantojums, ka 2009. gadā ticis iekļauts UNESCO Pasaules atmiņas Latvijas nacionālajā reģistrā.
“Krauca kunga nav mājās…”
Paša Eduarda Krauca biogrāfija arī būtu dokumentāla stāsta vai filmas vērta. 1898. gadā dzimušais Kraucs jau skolas laikā bija sācis interesēties par jauno kultūras fenomenu – kino. Taču viņa interese par to jau puikas gados pārauga vienkāršu skatīšanos un jūsmošanu par kustīgajām bildēm uz ekrāna, kaut gan Eduards tiešām bija kaislīgs kinoseansu apmeklētājs Rīgas kinoteātros laikā pirms Pirmā pasaules kara. Vēlāk viņš stāstījis, ka par kino nopietni interesēties sācis trīspadsmit gadu vecumā, kad uzrakstījis vēstuli kādai Parīzes filmu ražošanas kompānijai, lūdzot atsūtīt kinokameru katalogu. Bet, kad kompānijas pārstāvis ieradies pie Kraucu namdurvīm un jautājis pēc kinooperatora Krauca, tad zēns, labi apzinādamies, ka mazā gadu skaita dēļ viņu neviens neuztvers nopietni, atvainojies un teicis, ka Krauca kunga patlaban neesot mājās.
Diemžēl drīz vien interesi par kino otrajā plānā aizbīdīja Pirmā pasaules kara sākums, kura dēļ Krauci pārcēlās uz Maskavu. Tur Eduards gadu studēja arhitektūru, bet vēlāk strādāja kaučuka rūpnīcā par tehnisko zīmētāju un noorganizēja kultūras klubu, kas iestudēja teātra izrādes.
Divdesmito gadu sākumā Krauci atgriezās Latvijā, un Eduards gaitas dzimtenē sāka ar to, ka brīvprātīgi iestājās armijā. Taču savu sapni viņš piepildīja pēc dienesta, kad sāka strādāt par fotoreportieri, bet 1929. gadā ķērās arī pie kinohroniku uzņemšanas. Tieši viņa veidotie kinožurnāli, lai arī sākumā bija bez skaņas, kļuva par modes lietu visos Latvijas kinoteātros. Laikā līdz 1940. gadam Kraucs uzņēma vairāk nekā 550 kinožurnālu un 20 kultūrfilmas. Paralēli viņš veidoja kinosižetus vācu studijas UFA kinožurnālam Nedēļas apskats par notikumiem Latvijā, viņa uzņemtos kadrus izmantoja arī Amerikas kinostudijas. Taču novārtā Kraucs nepameta arī fotogrāfiju, publicējot savus uzņēmumus lielākajos preses izdevumos un uzturot fotodarbnīcu Rīgā.
Četrdesmito gadu juku laikos Kraucs filmā iemūžināja gan degošo Vecrīgu un vāciešu ienākšanu 1941. gadā, gan čekas pagrabus, kā arī vācu okupācijas laikā uzņēma filmu par padomju teroru Latvijā. Šā iemesla dēļ viņam 1944. gadā, tuvojoties padomju armijai, nācās Latviju pamest un nākamos piecus gadus pavadīt bēgļu nometnēs Vācijā. Arī tur viņš nesēdēja dīkā un dokumentēja latviešu emigrantu dzīvi.
1950. gadā Kraucs izceļoja uz Savienotajā Valstīm, kur viņu drīz vien uzaicināja strādāt filmu industrijā. Šajā jomā latviešu meistars darbojās ar lieliem panākumiem, īpaši specializējoties reklāmu optiskajos efektos. 1965. gadā viņš devās pensijā, taču filmēt nepārtrauca līdz pat savai nāvei 1977. gadā. Trimdas izdevumam Tilts pats Kraucs sava mūža veikumu aprakstījis šādi: “Savā mūžā kopš 1917. gada esmu uzņēmis un apstrādājis desmit miljoni pēdu filmu, negatīvu un pozitīvu, melnbalto un krāsu, filmēdams Latvijā, Zviedrijā, Igaunijā, Lietuvā, Krievijā, Čehoslovākijā, Itālijā, Vācijā, Austrijā un Amerikas Savienotajās Valstīs. Šīs desmit miljonu pēdas varētu pārstiept pāri visam Savienoto Valstu kontinentam no krasta līdz krastam.”
Spēkstacijas iemūžināšana
Liela daļa Eduarda Krauca uzņemto kadru atrodas ārpus Latvijas, taču viena ievērojama fotogrāfiju kolekcija tomēr ir palikusi meistara dzimtenē. Proti, Ķeguma hidroelektrostacijas būvei veltītā uzņēmumu sērija, kas tapusi laikā no 1936. līdz 1940. gadam.
Kad Latvijas valdība nolēma sākt tiem laikiem grandiozās būves celtniecību, Kraucs, apzinādamies šā notikuma vēsturisko nozīmīgumu, pats pieteicās dokumentēt spēkstacijas būvi no sākuma līdz beigām. Turklāt ne tikai filmēt, bet arī fotografēt. Turklāt fotografēt nevis ar tolaik modē nākušajiem šaurfilmu fotoaparātiem, bet gan ar veclaicīgu un smagu kameru, kas uzņēmumus fiksēja uz stikla platēm. Šāds risinājums fotografēšanas procesu ievērojami sarežģīja, jo katru reizi smago kameru ar statīvu vajadzēja stabili novietot, lai uzņemtu vajadzīgo kadru, toties uzņēmumu kvalitāte bija nesalīdzināmi augstāka. Tā ir apbrīnojama vēl šobaltdien, jo palielinātajos uzņēmumos var saskatīt katru sīkāko detaļu.
Meistars būvobjektā pedantiski ieradās katru nedēļu vai vismaz reizi divās nedēļās, lai fiksētu, kas tad jauns šajā laikā noticis un uzbūvēts. Daļu uzņēmumu atpirka Ķeguma spēkstacijas būvinspekcija, daļa nonāca laikrakstu un žurnālu lappusēs, ļaujot iedzīvotājiem sekot būvdarbu attīstībai. Fotogrāfiju kolekcija, kas glabājas koncerna Latvenergo Enerģētikas muzejā, ir vairāk nekā iespaidīga – 1736 fotonegatīvi un 53 fotogrāfiju albumi ar gandrīz 11 000 fotoattēlu. Jūsu priekšā ir tikai mazmazītiņa daļa no šīs apjomīgās laikmeta liecību krātuves.
