Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Joahims fon Ribentrops (pa kreisi) sarunājas ar Vjačeslav Molotovu. (Foto: akg-images/SCANPIX)

Latvijas noslēpumi: vai zinām, ko viņi izdarīja 1979. gada vasarā? 12

9vīri
20. jūnijā 07:29 2020. gada 20. jūnijā 07:29
  Guntars Laganovskis speciāli izdevniecībai "Rīgas Viļņi" | "100 Labi Padomi"
“Starptautisko normu rupjākais pārkāpums, Latvijas varmācīga okupēšana” – nereti pausts, ka, pasakot šos vārdus Radošo savienību plēnumā 1988. gada 2. jūnijā, politisko notikumu komentētājs Mavriks Vulfsons bija pirmais, kurš Padomju Latvijā publiski norādīja uz Molotova–Ribentropa paktu un tā sekām. Tomēr pirms viņa bija arī citi.

Kad Mākslas akadēmijas profesors un politisko notikumu komentētājs Mavriks Vilsons bija beidzis savu uzrunu no plēnuma tribīnes, skaidri pierādot, ka Latvija PSRS sastāvā nav nonākusi sociālistiskas revolūcijas rezultātā, toreizējais kompartijas boss Boriss Pugo izdvesis: “Jūs nupat nogalinājāt Padomju Latviju!” Vulfsona uzruna un Radošo savienību plēnums kopumā patiešām paātrināja Gorbačova perestroikas iekustināto padomju sistēmas negāciju atsegšanu un galu galā noveda pie neatkarīgas valsts atjaunošanas. Tomēr gandrīz desmit gadus pirms šiem notikumiem, saceļot starptautisku rezonansi, šaipus dzelzs priekškaram par prettiesisku Latvijas okupāciju pacēla balsi Baltijas valstu disidenti kopīgā memorandā, sauktā arī par Baltijas hartu, par kuru šodien zina vien retais.

Dāvana Molotova–Ribentropa pakta 40. jubilejā

Impulsu Baltijas hartai deva kāds notikums Somijas galvaspilsētā Helsinkos. 1975. gada augustā tur tika parakstīts Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes (EDSA) Nobeiguma akts, ar kuru saskaņā Padomju Savienība apņēmās ievērot vairākus nosacījumus cilvēktiesību jomā. Šā pavērsiena iedvesmoti, divus gadus vēlāk komunistiskā režīma oponenti Čehoslovākijā parakstīja Hartu 77 par cilvēktiesību pārkāpumiem. Sekojot šim piemēram, lietuviešu un igauņu disidenti, iesaistot domubiedrus no Latvijas, 1979. gadā sastādīja kopīgi parakstītu dokumentu, kuru uz Molotova–Ribentropa pakta 40. gadadienu nosūtīja Padomju Savienības, abu Vāciju un ANO vadībai, kā arī visu Atlantijas hartu parakstījušo valstu valdībām. Te jāatgādina, ka minētā harta, ko 1941. gada augustā uz kuģa Atlantijas okeānā parakstīja ASV un Lielbritānijas līderi un kurai vēlāk pievienojās citas valstis, ieskaitot PSRS, paredzēja atzīt tautu pašnoteikšanās tiesības un netiekties pēc teritoriāliem ieguvumiem.

“Padomju juridiskā zinātne ar nacionālo suverenitāti saprot nācijas neierobežotu varu, tās politisko brīvību, reālu iespēju pilnīgi rīkoties ar savu likteni, pirmkārt, tiesības uz pašnoteikšanos, ieskaitot atdalīšanos un patstāvīgas valsts izveidošanu,” iesāka memoranda autori, par savu taktiku izvēloties juridiskus argumentus. “Jāatgādina, ka saskaņā ar starptautiskajām normām tautas tiesības uz pašnoteikšanos nav īstenojamas, ja tās teritorijā atrodas okupācijas karaspēks. Tas pasvītrots arī Ļeņina Dekrētā par mieru, kurā teikts: “Ja nācijai netiek dotas tiesības brīvi balsot pie pilnīgas sabiedroto vai vispār daudz spēcīgākas armijas izvešanas, bez mazākās ietekmēšanas jautājumā par šīs nācijas eksistēšanas formām, tad tās pievienošana ir aneksija, respektīvi, sagrābšana un vardarbība.”

Turpinājumā seko apsūdzība Baltijas okupācijas galvenajiem vaininiekiem: “Molotova–Ribentropa pakts bija divu vēsturē lielāko tirānu – Staļina un Hitlera – sazvērestība pret mieru un cilvēcību, kas lika pamatus Otrajam pasaules karam. Mēs 23. augustu uzskatām par kauna dienu. [..] Mēs pieprasām, lai Padomju Savienība publicē pilnu Molotova–Ribentropa pakta tekstu, arī visus slepenos protokolus. Mēs uzsveram, ka Padomju Krievija Dekrētā par mieru atteicās no slepenās diplomātijas. Vienlaikus mēs prasām deklarēt, ka Molotova–Ribentropa pakts nav spēkā kopš tā parakstīšanas brīža.” Dokumentu noslēdz mājiens ar mietu – atgādinājums ANO ģenerālsekretāram Kurtam Valdheimam, ka viņa vadītajā organizācijā ir valstis, kuras pārkāpj starptautiskās normas, un aicinājums nākamajā Ģenerālās Asamblejas sesijā izskatīt Baltijas valstu stāvokli.

Trīsdesmit seši lietuvieši, četri igauņi un pieci latvieši

Memorandu parakstīja 36 lietuvieši, četri igauņi un pieci latvieši – Ints Cālītis, Felikss Nikmanis, Uldis Ofkants, Juris Ziemelis un Ivars Žukovskis. Par pārsteigumu pašiem hartas autoriem un parakstītājiem, padomju varas iestādēm neizdevās ne pārtvert dokumentu tā tapšanas brīdī, ne novērst tā pārsūtīšanu uz Rietumiem. Saskaņā ar Inta Cālīša teikto, “parakstu vākšana bija ļoti zibenīgs process. Latvijā ieradās lietuvieši, apbraukāja parakstītājus un tūdaļ aizbrauca. Viss notika ātri un negaidīti. Tā bija tik strauja akcija, ka čeka laikam nepaspēja noreaģēt. Nebija nekādas vēstījuma apspriešanas ne pirms parakstu vākšanas, ne pēc tam. Lietuvieši ieradās ar sagatavotu tekstu. Viņi paši apbraukāja tos latviešus, par kuriem zināja – viņi parakstīs. Kopā ar lietuviešiem brauca Ivars Žukovskis. Viss notika dažās stundās.”

Memorandam bija plašas sekas. Rietumos tas nonāca nedēļu pirms 1979. gada 23. augusta un tam bija pamatīga rezonanse plašsaziņas līdzekļos, arī radio, no kura par hartu uzzināja arī Baltijas iedzīvotāji. Pasaules Brīvo latviešu apvienība 1980. gada oktobrī EDSA konferences laikā Madridē paziņojumu par Baltijas hartu un tās saturu izplatīja presei, kā arī aicināja konferenci iekļaut tās noslēguma aktā prasību PSRS atbrīvot ieslodzītos disidentus, ieskaitot hartas parakstītājus. 1983. gadā Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju par situāciju Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, atgādinot Baltijas hartas parakstītāju prasību anulēt Molotova–Ribentropa paktu un novērst tā sekas. Te jāmin vēl kāds mazāk zināms fakts – šo aktu izstrādāja slavenās Eiropas monarhu dzimtas pēctecis Oto fon Habsburgs, kurš, būdams Eiroparlamenta Politisko lietu komitejas loceklis, izrādījās aktīvs baltiešu centienu atbalstītājs. Ziņas par Baltijas hartu drīz nokļuva arī Krievijas disidentu redzeslokā, gūstot arī redzamā cilvēktiesību aizstāvja akadēmiķa Andreja Saharova atbalstu, kurš, jau būdams Nobela miera prēmijas laureāts, paziņoja, ka Baltijas valstu iedzīvotājiem par neatkarību jālemj referendumā.

Saistītās ziņas

Latvijas noslēpumi: Armēnijas varonis Voldemārs Ozols
Latvijas noslēpumi: latviešu rēderis Fricis Grauds
Latvijas noslēpumi: kāda skolotāja stāsts - Žanis Ābelīte 1

Drīz pēc Baltijas hartas nākšanas klajā Lietuvas varas iestādes sāka tās parakstītāju represijas un arestus. Latvijā dzīvojošos memoranda parakstītājus izsauca uz nopratināšanām, vairākus no viņiem par pretpadomju darbību notiesāja 80. gadu sākumā. To skaitā arī dokumenta tulkotāju latviešu valodā Gunāru Astru.

Rotkalis, šoferis, elektriķis

Baltijas harta izgaisina arī kādu citu mītu – iesakņojušos pieņēmumu, ka atmodu Latvijā iesāka radošā inteliģence, kultūras elite. Tā, ja arī 80. gadu otrajā pusē par brīvdomības izpausmēm vairs neriskēja iedzīvoties drakoniskās represijās, noteikti labi apzinājās, ka šādas aktivitātes draud ar salīdzinoši priviliģētā stāvokļa zaudēšanu. Turklāt radošās profesijas tika finansētas un pasūtījumu veikti no valsts maka, ko nomenklatūrai par tai neglaimojošiem izlēcieniem bija visas iespējas cieši aizvērt. Iespējams, tieši tādēļ lielākā daļa no Baltijas memoranda parakstītājiem izrādījās vienkāršā darba darītāji. Tēlaini izsakoties, proletariāts, kuram saskaņā ar Marksu nebija nekā cita, ko zaudēt, izņemot savas važas. Arī cilvēktiesību grupas Helsinki 86 – organizācijas, kura jau 1987. gadā nosodīja Molotova–Ribentropa paktu akcijā pie Brīvības pieminekļa – dibinātāji bija cilvēki no tautas – rotkalis Linards Grantiņš, šoferis Raimonds Bitenieks un elektroapgādes dienesta dispečers Mārtiņš Bariss.

Citi šobrīd lasa

Mūžībā devušies pasaulē vecākie savienotie dvīņi. Paši vairākkārt norādījuši, ka viņiem bijusi laba dzīve
Īpašnieks skarbi nolamā atpūtniekus, kas posta Sēlijas augstāko virstoni Ormaņkalnu 7
Traģiska nāve Francijā Covid-19 ierobežojumu dēļ: autobusa vadītājs tikai darīja savu darbu 1
Skatīt visus komentārus

Выяснилось, когда герцогиня Меган решила сбежать из Лондона

«Завтра может не наступить»: Как звезда сериала «Хор» предсказала свою смерть