Latvijas noslēpumi: kāda skolotāja stāsts - Žanis Ābelīte

Visa skapjaugša bija pilna pašu taisītiem raķešu modeļiem, rakstāmgalda atvilktnes – tehniskiem brīnumiem, bet pie gultas stāvēja grāmatas no populārzinātniskās literatūras klāsta. Kad piedzimu, vectēvam bija septiņdesmit. Mums bija atvēlēti mazliet vairāk par divdesmit gadiem, kuros tā arī viņu neiepazinu. Man viņš bija tikai vectēvs – neliela auguma onkulītis ar sirmu ezīti un apaļām brillēm, kurš uz svētkiem jubilāram sacerēja asprātīgas kuplejas un nopietni izjautāja par sasniegumiem mācībās. Augustā pie viņa sanāca citi skolotāji cienījamos gados, cienājās ar vecāsmammas cepto plātsmaizi un runāja par savām skolotāju lietām. Kopš tiem gadiem man atmiņā ir iespiedušies daži uzvārdi, kurus tagad var atrast starpkaru Latvijas vēstures rakstos. Un vēl es atceros tās dīvainās ābeles, kurām uz katra zara bija citādi āboli, – vectēvs tās bija sapotējis. Viņš atstāja šo pasauli lielā vecumā, skaidru domu un absolūti veseliem zobiem, mūžā ne reizi pie lūpām nepielicis cigareti un strikti noraidīdams glāzīti kā stiprāka.

Mēs nolēmām beidzot ieviest kārtību vecātēva arhīvos. Viņš bija parūpējies, lai tiem, kurus tas interesēs, ir visi dokumenti, kas apliecina viņa mērķtiecīgo izglītošanos visa mūža garumā. Oficiālajā mapē bija arī daži padomjlaiku avīžraksti, kuros minēts viņš vai viņa skolnieku sasniegumi. Bija autobiogrāfijas mēģinājumi, taču atkal – tikai par un ap izglītību, nekā personīga. Pienāca kārta stikla fotoplatēm, kas, garās finiera kastēs neaiztiktas, bija putējušas vismaz piecdesmit gadus. Paņēmu dažas un aiznesu kolēģim, kurš nodarbojas ar senu fotogrāfiju reproducēšanu. Mēs abi stāvējām pie gaismas galda un pārsteigumā klusējām – viņš, ka materiāls ir tik kvalitatīvs, es – ka mans vectēvs tā ir redzējis pasauli un sevi.

Skolotājs Žanis Ābelīte dzimis 1899. gada 15. augustā Lielplatonē. No astoņu gadu vecuma vasarās gājis ganos, mācījies Elejas Skursteņu un Mežamuižas (tagadējās Augstkalnes) pagasta skolās, izturējis pārbaudījumus Jelgavas pilsētas Aleksandra skolā. 1914. gada vasarā ar kāda labvēļa materiālu atbalstu iestājies Priekuļu lauksaimniecības skolā, kuru pabeidzis 1917. gadā, tur citstarp iemācījies augļu koku potēšanu. Nākamais solis – dienests: 3. Jelgavas kājnieku pulka vecākais rakstvedis, bet pa vakariem – mācības vakara vidusskolā. 1924. gadā viņš kā eksterns nokārtojis eksāmenus Jelgavas valsts vidusskolā un ar direktora Ģederta Odiņa vēlību tūlīt iestājās trīs mēnešu skolotāju sagatavošanas kursos, lai jau rudenī dotos uz savu pirmo darba vietu – Kurmāles pagasta skolu netālu no Kuldīgas. Tā sākas viņa skolotāja gaitas: pa dienu – stundas skolā, vakaros – grāmatas pašizglītībai, brīvos brīžos – dažādi kursi: dabas zinātnēs, ķīmijā, rokdarbos, vingrošanā. Vislielāko iespaidu uz viņu atstājusi sastapšanās ar vienu no Latvijas harismātiskākajiem pedagogiem – Jāni Gresti. Grestes vadītie kursi par mācību līdzekļu gatavošanu, demonstrētie ķīmijas brīnumi, dalība minerālu kolekcijas veidošanā, kuru pats vēlāk izmantoja, mācot savus skolniekus, kā arī dvēseles radniecība, kas izpaužas nemitīgā zināšanu krāšanā, aizrautīgā neatklātā meklējumos viņu iezīmē uz visu atlikušo mūžu.

Kādu laiku pastrādājis Kurzemē, Žanis atgriežas Jelgavā, no sākuma ir skolotājs 4. pamatskolā, tad – 2. vidusskolā, tagadējā Jelgavas Valsts ģimnāzijā. Tur viņš mācīja fiziku un līdz astoņdesmit gadu vecumam vadīja nodarbības jaunrades pulciņos – viņa vadītā raķešu modelēšanas pulciņa komanda bijusi labākā ne tikai pilsētā, bet arī republikā. Taču pa vidu Grestem un raķešu modelēšanas pulciņa panākumiem ir vairāk nekā divdesmit gadi, par kuru daudzkrāsainību liecina tikai skopi ieraksti kadru anketās (piemēram, “Latvijas aerokluba biedrs”, “neprecējies”), daiļrunīgāki ir dažādo mācību iestāžu izdotie dokumenti, skrupulozās norādes grāmatās, kad un kur tās pirktas (par lauksaimniecību, biškopību, botāniku, bioloģiju, dzīvniekiem, ķīmijas eksperimentiem, pedagoģiju, ģeoloģiju, pasaules vēsturi, veselīgu dzīvesveidu, amatniecību, mehāniku) un liels stikla fotoplašu arhīvs, kurā netipiski Žaņa paradumam visu smalki pierakstīt un aprakstīt konkrētības ir pavisam maz. Protams, viņš nebeidza fotografēt līdz ar fotoplašu ēras norietu, viņš aizrautīgi turpināja dokumentēt pasauli foto negatīvos, kuru nu ir neskaitāmi daudz.  Viņš fotografējis skolas dzīvi, ekskursijas, dabu un tās stihijas, cilvēkus, mehānismus, ievērojamu cilvēku piemiņas vietas. Piemēram, viņa kamerai pieder attēls, kurā iemūžināta brāļu Kaudzīšu Kalna Kaibēnu ūtrupe (to viņš teicās esot nodevis muzejam), kā arī pirmais Jelgavas pionieru nometnes ugunskurs Ziedkalnē 1941. gada jūnijā, kas vairākas reizes minēts padomjlaika publikācijās par nu jau pensionēto, bet allaž možo skolotāju Ābelīti. Turpat līdzās ir teikums, ka viņš ir izglābis Jelgavas pirmo pionieru karogu, kas nodots Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejam. Tikai vienā kadru anketā uz jautājumu, vai esat bijis ārzemēs, parādās ieraksts: “Foto un kino kursi Vācijā, 1943. gada septembris.”

Esmu pārliecināta, ka šis viens īsais un konkrētais teikums Žanim Ābelītim lika visu savu padomju skolotāja mūžu ik pa brīdim stāstīt stāstu par Ziedkalnes pionieru nometni, kur viņš satikās ar karu un pirmajiem tā sakropļotajiem upuriem, kājām mēroto ceļu atpakaļ uz Jelgavu, ienākšanu teju tukšajā skolā un pionieru karoga savākšanu, pa logu redzot, kā pilsētā iesoļo vācu karaspēks. Šis teikums viņam bija prātā ik reizi, kad nācās pirkt propagandas brošūriņas, piemēram, 50 kapeiku vērto Josifa Staļina Par marksismu valodniecībā. Un, iespējams, stikla fotoplašu arhīvā nav daudz paskaidrojumu, it kā kāds tīši būtu gribējis, lai neko nevar atrast. Jānis Greste par sevi ir teicis: “Es nekad neko neesmu krājis, lai nopelnītu, jo nekad neko nepārdodu. Es nevaru vienaldzīgi noskatīties, kad kaut ko iznīcina. Ja tagad nederēs, nākotnē derēs!” To pašu var teikt par Žani Ābelīti.