Latvijas noslēpumi: Armēnijas varonis Voldemārs Ozols
Iepriekš jau rakstījām par latviešu karavīru un avantūristu Voldemāru Ozolu, taču viņa dzīvesstāsts ir piedzīvojumiem tik bagāts, ka par to varētu pat grāmatu sarakstīt, piemēram, Latvijā maz zināms ir fakts, ka Armēnijā Ozolu uzskata par nacionālo varoni.
Kad Voldemārs Ozols 1914. gadā ar štābkapteiņa pakāpi pabeidza Nikolaja Kara akadēmiju Sanktpēterburgā, viņu tālākajam dienestam nosūtīja uz Kaukāza kara apgabala štābu Tiflisā, kur viņš darbojās armijas izlūkošanas daļā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Kaukāzā tika nolemts veidot armēņu brīvprātīgo vienības jeb družīnas, līdzīgi kā mazliet vēlāk Latvijā latviešu strēlnieku bataljonus. Atšķirība tikai tā, ka strēlnieku bataljoni bija kaujas vienības, bet armēņu družīnu galvenais uzdevums bija izlūkošana un pretinieka pozīciju noteikšana, darbojoties ierastajos kalnu apstākļos. Tiesa, vēlāk gan arī šīm družīnām nācās piedalīties kaujas operācijās. Armēņi šo iniciatīvu uzņēma ar entuziasmu, jo brīvprātīgo vienībās pavērās iespēja cīnīties pret senajiem armēņu ienaidniekiem turkiem, kuri Pirmā pasaules kara laikā atradās Krievijai pretējās pozīcijās.
Viens no lielākajiem armēņu vienību atbalstītājiem Krievijas armijas rindās bija tieši Voldemārs Ozols. Iespējams, tāpēc, ka sajuta brīvību mīlošajos armēņos latviešiem radniecīgas dvēseles. Arī pašu Ozolu viens no viņa dienesta biedriem armēņiem bija raksturojis kā “brīvību mīlošu un pret armēņiem labi noskaņotu”. Šis raksturojums ir tam laikam diezgan neparasts, jo Krievijas armijas virsnieki parasti uz armēņiem raudzījās no augšas kā uz zemākas kārtas pārstāvjiem. Daži augstākie virsnieki pat īpaši izvairījušies tikties ar armēņu vienību komandieriem, lai nevajadzētu spiest viņiem roku. Pats Ozols savās atmiņās par to raksta: “Mūsu armijas štābā bija ieradusies visai impozanta armēņu delegācija. Ģenerālis Judeničs armēņus nemīlēja. Sarunu vešanu ar tiem viņš uzdeva pulkvedim Dracenko. Kad audience bija beigusies, Dracenko ienāca mūsu istabā un lūdza ūdeni un dvieli: jānomazgā rokas, viņš teica, jo nācās sasveicināties ar netīriem armēņiem.” Ozols uz šādu krievu virsnieku fona noteikti armēņiem likās patīkams izņēmums.
Armēņu vienību apmācībai tika izveidota īpaša kara skola, kurā Ozols bija instruktors. Būtībā viņš kļuva par tādu kā armēņu vienību kuratoru no cara armijas pavēlniecības puses. 1915. gada pavasarī viņš arī pats iesaistījās kaujas operācijās kopā ar armēņu vienībām, atbrīvojot Vanas pilsētu no turku karaspēka aplenkuma. Viņš bija viens no nedaudzajiem cara armijas virsniekiem, kas piedalījās šajā operācijā, jo daļa nebija izturējuši skarbos kalnu apstākļus. Kā vēlāk rakstīja Ozols: “Izlutinātie aristokrāti neizcieta Tapariza pārejas grūtības un klusiņām bija atpakaļ palikuši, un aizbraukuši atpakaļ uz Tiflisu, kur paziņojuši, ka es ar visu Taparizas kolonnu esam gājuši bojā.”
Armēņi Ozola attieksmi augstu novērtēja un pēc Vanas atbrīvošanas viņu īpaši godināja kā vecāko krievu armijas virsnieku, kurš bija piedalījies šajās kaujās. Latvietim tika gods pieņemt parādi, un pēc tās armēņi viņam uzdāvināja bagātīgi izrotātu zobenu. “Parādē piedalījās ap 25 000 vaniešu. Tik bagātu apģērba krāsu un ieroču dažādības ziņā armiju es nekad nebiju redzējis. Labajā spārnā vesela jūra karogu ar uzrakstiem “Nāve vai brīvība”. Ļoti oriģināls austrumnieku armēņu orkestrs, kas esot nemitīgi spēlējis kaujas laikā. Tad nāca pats karaspēks. Pašā labā spārnā bruņotie ar modernām kara šautenēm. Tad ar revolveriem un beidzot ar gariem pīķiem no Maķedonijas Aleksandra laikiem!” tā parādi aprakstīja latviešu virsnieks.
Pēc šīs operācijas viņu pārcēla uz citu frontes iecirkni, un apmēram mēnesi viņš kopā ar nelielu vienību izlūkoja turku pozīcijas pie Erzerumas cietokšņa. Tomēr drīz vien Ozolu aizkomandēja uz rietumiem, uz poļu pierobežu. Tiek uzskatīts, ka viens no šādas pārcelšanas iemesliem bija viņa pārāk draudzīgās attiecības ar armēņiem, kas nav paticis šovinistiski noskaņotajiem cara virsniekiem. Vadzis esot lūzis, kad Ozols virsnieku klubā pacēlis tostu par neatkarīgu Armēniju. Pēc tāda izgājiena priekšniecību uzskatīja par labāku viņu aizkomandēt projām no Armēnijas, tāpēc latviešu strēlnieku pulku dibināšanas laikā Ozols nonāca dzimtenē. Taču Armēnijā vēl joprojām viņu atceras.
