Spiega rokasgrāmata: kas jāzina, lai kļūtu par labu specdienestu darbinieku

"Deviņvīri" Policijas koledžas bibliotēkā atrada interesantu brošūru – 1924. gadā izdoto Instrukciju Politiskās apsardzes aģentūrai, kurā ieskicēta virkne profesionālo noslēpumu, no kuriem daudzi droši vien ir aktuāli vēl šobaltdien. Tiesa, to laiku valodā rekomendācijas bieži vien izklausās visai amizanti...

Kas bija Politiskā apsardze

Pirmo civilo pretizlūkošanas un iekšējās drošības dienestu – Valsts drošības departamentu – Latvijā izveidoja 1919. gada 11. augustā. Pēc Neatkarības kara beigām notika drošības struktūru reorganizācija, un 1920. gadā izveidoja Politisko apsardzību, kas pārņēma daļu funkciju no Kriminālpolicijas politiskās pārvaldes un daļēji arī no Latvijas armijas izlūkošanas daļas. 1924. gadā Politisko apsardzību pārveidoja par Politpārvaldi, un tā pastāvēja līdz padomju okupācijai, kad 90 procenti tās darbinieku tika nogalināti vai gāja bojā nometnēs. Ņemot vērā, ka daudzi darbinieki pirms neatkarības bija strādājuši Krievijas cariskās valdības specdienestos, visticamāk, 1924. gada instrukcijas pamatā ir tā laika spiegu un aģentu rokasgrāmatas. Te atrodams gan ideālā aģenta personisko īpašību uzskaitījums, gan pamācība, kā pareizi izsekot aizdomīgus tipus un novērot šaubīgas pulcēšanās vietas. Tāpat aprakstīts, kā pareizi veikt kratīšanas un šifrēt ziņojumus. Atsevišķa sadaļa veltīta daiļajam dzimumam.

Kodēt var visu

Kā vienkāršākais ziņojumu veids minēta sistēma, kad abas puses ir savstarpēji vienojušās par dažādu vārdu aizstāšanu. Piemēram, ko jūs izlasītu šādā restorāna rēķinā? Rēķins N. kungam. Daugavpilī:

- viesnīca 30 rbļ. 60 kap.

- ormanis 40 rbļ. 10 kap.

- 2 pusdienas 80 rbļ.

- laikraksti 10 rbļ.

- žurnāli 30 rbļ.

Rēzeknē:

- viesnīca 30 rbļ. 50 kap.

- 3 paku nesēji 30 rbļ.

- 2 brokastis 60 rbļ.

Visticamāk, jūs nospriestu, ka N. kungs ir visai pieticīgi un neinteresanti pavadījis brīvdienas, taču šā dokumenta saņēmējam uz galda priekšā stāv papīrs, kurā šiem vienkāršajiem vārdiem ir piešķirta pavisam cita nozīme, un viņš izlasa šādu ziņojumu: Daugavpilī atrodas trīs kājnieku pulki, kopā 6000 cilvēku, 4 baterijas ar 1000 cilvēkiem, 2 kavalērijas pulki – 800 cilvēku, 1 artilērijas un 3 intendantūras noliktavas. Rēzeknē stāv 3 kājnieku pulki ar 5000 cilvēkiem, 2 bruņu vilcieni un 3 rezerves pulki ar 3000 cilvēkiem.

Līdzīgu metožu instrukcijā ir diezgan daudz, sākot ar medicīnas recepšu izmantošanu un fiktīvu rēķinu izrakstīšanu, beidzot ar sludinājumu publicēšanu avīzē. Šifrēšanai ieteica izmantot speciāli iebojātas rakstāmmašīnas, grāmatas un pat nošu albumus. Pat vienkāršas vēstuļu aploksnes izmantošanas iespējas ir teju vai bezgalīgas: paziņojumu uzraksta uz markas otras puses, raksta ar neredzamu tinti, mazu aprakstītu papīrīti uzliek uz aploksnes un aptecina ar zīmoglaku, dažāda markas uzlipināšana uz aploksnes vien var nozīmēt pat 240 dažādus kodus.

Instrukcijā ir atrodams arī tā sauktais dubulto griežamo riņķu kods, kuru, iespējams, draiski vīri varētu izmantot arī tagad, šifrējot telefonā mīļākajām sūtītas īsziņas.

Kā pareizi nodot ziņojumu

Īpaša sadaļa veltīta veidiem, kā ziņas nododamas, pamācot arī, kā tās noslēpjamas, piemēram, pārvietojoties. “Ziņas iešuj apģērba oderē, sevišķi pagatavotās drēbēs un mēteļos, izārdītās mīkstās vai stērķelētās aprocēs un apkaklītēs, starp zābaku zolēm vai cepures širmī. Ziņas ieliek cigāros, mākslīgos zobos, nažu spalos, ziepēs, papirosos rullīša veidā, spieķos ar cauru vidu, lietussargos, zīmuļos, maizē un desā.” Piekritīsiet, ka nedaudz izskatās arī pēc pamācības, ko varētu izmantot, lai nodotu neatļautas lietas arī kādam draugam ieslodzījuma vietā. Sevišķa uzmanība jāpievērš sievietēm, jo “sievietes aģentes dažreiz pārvadā ziņojumus frizūrās, korsetēs, menstruācijas bindēs un visapslēptākajās miesas daļās. Ir pat zināms gadījums, kur sieviete ir novedusi savu revolveri, kuru bija apslēpusi savā frizūrā. Sevišķi labi ziņu pārsūtīšanā tiek izlietotas sievietes, kurām nepiegriež tādu nopietnu vērību un kuras netiek rūpīgi kratītas”. Te nu nepārprotami ir norāde uz to: jo neglītāks un nesmukāk apģērbts ir sievišķis, jo lielākā drošībā būs ziņojums, un mūsdienu feministēm tas varētu nepatikt.

Ideālais aģents

“Lai slepenā aģentūra veiktu savus uzdevumus, tad slepenajiem ziņotājiem ir jābūt visur: katrā vistāļākā valsts stūrītī, katrā organizācijā, iestādē, pagastā, biedrībā un tamdēļ katrai politiskās apsardzes slepeno aģentūru vadošai amatpersonai ir jāpieliek visas pūles, lai noorganizētu pēc iespējas plašāku ziņotāju tīklu.” Interesanti, ka šī rindkopa brošūrā ir trekni pasvītrota ar pavisam mūsdienīgu lodīšu pildspalvu, kas liek domāt, ka šo domu kā vadmotīvu aiz auss ir licis arī kāds tagadējais specdienestu pārstāvis.

Aģentu vervēšanai jāizmanto visi iespējamie sabiedrības pārstāvji, taču īpaša uzmanība pievēršama tiem, kuri strādā vietās, kur apgrozās daudz cilvēku. Netiek smādēti arī mežsargi, aizsargu pulciņu dalībnieki un policisti, par īpaši vērtīgiem aģentiem iesaka atklāto namu turētājus un prostitūtas.

Aģentiem konspirācijas sekmīgākai nodrošināšanai ieteicams izmantot šādus principus: “Svešam vairāk izprasīt un mazāk stāstīt. Nevienam, izņemot priekšniecību, nedz slepeni, nedz zem goda vārda nestāstīt noslēpumu – ja arī draugs, neuzticēt neko lieku. Runāt ne to, ko zina, bet to, kas nepieciešams.” No tā izriet, ka alkohols un labs aģents ir nesavienojami un sirds izkratīšana labākajam čomam ir vienkārši jāaizmirst.

Instrukcijā ir atrodami arī praktiski padomi un vingrinājumi, lai labāk attīstītu neatlaidību, attapību, novērošanas spējas, atmiņu un dzirdi, kā arī tiktu vaļā no nevēlamām rakstura īpašībām.

Aģentam ir jāmāk: “Neizrādīt, kas viņu patiesībā interesē, citiem nemanot pierakstīt visu dzirdēto un redzēto, neizrādīt sejā savas domas un jūtas, citiem sekot nemanot, pamanīt, ka viņam seko, un būt objektīvam.”

Sīki un smalki instrukcijā ir aprakstīts, kā izsekot cilvēkus visdažādākajās vietās un dzīves gadījumos, piemēram, krogā: “Ja novērošana tiek izdarīta traktierī, tad novērotājiem jānosēžas tā, lai tie varētu redzēt novērojamā iziešanu. Naudai priekš tēriņa samaksas ir jābūt vienmēr gatavībā. Ar citām personām sarunās pēc iespējas neielaisties, kā arī savā starpā par dienestu nerunāt, vajag mierīgi pabeigt iesākto ēdienu un dzērienu, samaksāt un mierīgi atstāt traktieri.” Varu derēt, ka, šādus “novērojumus” veicot, ne vienas vien pusdienas uz valsts rēķina ir baudītas vai visos laikos.

Iekļūt dzīvoklī un pareizi izkratīt

Arī šī joma ir visai sarežģīta, sākot jau ar pareizu iekļūšanu dzīvoklī. Instrukcija iesaka: “Nekad nevajag tuvoties ar troksni, bramanīgi prasot atvērt durvis, piedraudot ar uzlaušanu, jo pa to laiku vainīgie steidzīgā kārtā varētu iznīcināt svarīgus dokumentus un lietišķus pierādījumus un vispār celt iebildumus pret nekorektu izturēšanos.”

Arī pašas kratīšanas laikā jāievēro smalkas nianses: “Vajaga vienmēr ievērot, ka jo vienkāršāk un pārdrošāki ir noglabāta kāda lieta, jo viņu grūtāk atrast. Ir bijuši gadījumi, kad svarīgs partijas dokuments, kurš bijis pabāzts zem atklātas avīzes uz galda, nav ievērots, tāpat izvelkamas palodzes dēļos kādreiz noslēpj veselu tipogrāfiju. Kumodes, skapju, galdu, bufetes atvilktnes vajag pilnīgi izvilkt. Īpaši uzmanīgi dzīvoklī vajag pārmeklēt netīru veļu un mēslu kastītes.”

Vārdu sakot, aģenta darbs visos laikos ir bijis grūts un atbildīgs, tāpēc kā instrukcijas apkopojošs vadmotīvs ir piesaukti profesora Reislera vārdi: “Grūti paredzēt visu to, ko var izdomāt noziedzīgs prāts, kurš cenšas pāriet likuma robežas.”

Jācer, ka to ievēro arī mūsdienu Latvijas šerloki holmsi un džeimsi bondi, taču arī viņiem pilnīgi bez ironijas varētu ieteikt izstudēt šo brošūru. Tur patiešām ir daudz vērtīga un izmantojama.