Latvijas noslēpumi: sieviete, kas atmaskoja Kaliostro

Stāsta vēsturnieks, LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors, dekāns Gvido Straube.

Cilvēka prāts pretojas visam jaunajam, un, lai gan labprāt sakām, ka esam moderni, progresīvi un humāni, darbos tas mainās lēni. 18. gadsimtā apgaismības ietekmē dzima daudz kas no tā, kas mums šodien šķiet normāls un pašsaprotams, taču bija jāpaiet gadu desmitiem un pat simtiem, lai šodienas realitāte kļūtu par plašas sabiedrības vērtībām. Jau tolaik tika atbalstīta ideja par dzimumu līdztiesību, bet realitātē tā tikpat kā neeksistēja.

Uzskats, ka dāmas sabiedrību krāšņo, bet intelektuāli netur līdzi kungiem, bija dziļi iesakņojies, taču Elīza fon der Reke bija viena no pirmajām, kas to mērķtiecīgi lauza. Baltijas muižniece no Kurzemes un Zemgales hercogistes bija tam laikam neparasti gudra sieviete, kas izcēlās ne tikai Latvijas un Baltijas, bet arī visas Eiropas kontekstā. Dzimusi ievērojamajā Mēdemu dzimtā un agri zaudējusi māti, Elīza septiņpadsmit gadu vecumā tika izprecināta Jaunpils muižas īpašniekam Georgam Pēterim fon der Rekem. Viņas pusmāsa no tēva puses Doroteja apprecējās ar Pēteri Bīronu, kļūstot par Kurzemes hercoga trešo un pēdējo sievu. Pateicoties šai radniecībai un asajam prātam, kā arī dabas dotajam skaistumam, Elīza kļuva par Eiropā ieredzētu sabiedrības dāmu, sabiedrisku darbinieci un publicisti. Kopā ar māsu, ne mazāk gudro un glīto hercogieni Doroteju Bīroni Elīza nonāca dažādos galmos Polijā, Vācijā un citur Eiropā, turklāt vienmēr tika sēdināta valdnieku tuvumā. Viņa izprata politiku, mācēja pajokot un nebaidījās paust savu viedokli, kā arī skarbi atbildēt uz muļķībām, dažam labam kungam sagādājot neērtus brīžus. Asās mēles un zināšanu dēļ daudzi vīrieši no viņas baidījās, jo saņemt kritisku piezīmi no sievietes tolaik bija liels apkaunojums.

Līdzās Šilleram un Gētem

Elīzas fon der Rekes vīrs bija vecā kaluma vīrietis. Viņu maz interesēja kultūra, māksla un intelektuālas sarunas. Georgs Pēteris fon der Reke bija diezgan brutāls tips, kuram galvenais bija fiziskais pārspēks, militārā darbošanās un uzvaras kaujās. Viņš vienmēr lielījās, ka viens no viņa priekšgājējiem fon der Rekēm savā laikā aiz rokas noķēris Zviedrijas karali un tikai citu neizveicības dēļ Salaspils kaujā tam izdevies aizbēgt…
Nespējot samierināties ar vīra brutalitāti un raksturu nesaderību, Elīza pateica nē šādai laulībai un pārtrauca kopdzīvi ar vīru, kļūstot par vienu no pirmajām sievietēm Baltijā un Eiropā, kura uzdrīkstējās spert šādu soli bez nopietna iemesla. Ja ģimenes pastāvēšanu neaizēnoja sānsolis vai neapdraudēja vīra vai sievas veselības problēmas, laulības šķiršana bija pretrunā ar baznīcas likumiem, taču Elīza uzdrošinājās šķirties, spītējot sabiedrības aizspriedumiem par sievieti, kura aizgājusi no ģimenes, un turpināja dzīvot pilnasinīgu dzīvi. Diemžēl drīz pēc tam nomira viņas pāris gadus vecā meitiņa. Pārdzīvojumi neveiksmīgajā laulībā un meitas zaudējums rosināja Elīzu rakstīt juteklisku, skumju un sāpju pilnu dzeju. Iztulkota latviski, tā strauji kļuva populāra latviešu zemnieku vidū – vienkāršie ļaudis Elīzas sacerētos dzejoļus dziedāja baznīcās kā dvēseli remdējošas un glābjošas dziesmas. Elīzas fon der Rekes veikums sentimentālās dzejas virzienā atzinīgi novērtēts arī vācu literatūras vēsturē – viņas vārds līdzās progresīvās apgaismības dzejas autoriem Johanam Volfgangam Gētem un Frīdriham Šilleram minēts enciklopēdijās.

Elīzas kavaliera ceļojums

Pēc šķiršanās no vīra Elīzai iztikt palīdz ģimene, atbalsta arī māsa – hercogiene Doroteja. Vēlāk Katrīna II ieceļ viņu par Glūdas muižas pārvaldnieci – tolaik bija moderni muižu, kas faktiski piederēja carienei, no kroņa rezervēm uzticēt aristokrātam vai pensionētam ģenerālim, bet pārvaldniekam nodrošināja labu iztikšanu. Taču Elīza Glūdā ilgi neuzturas, jo uzskata, ka dzīvošana un saimniekošana muižā nav viņai piemērota, un dodas uz Rietumeiropu. Ceļošana 18. gadsimtā noteiktās aprindās kļūst arvien populārāka. Katram normālam vīrietim, it sevišķi, ja viņš nāca no muižniecības vai tirgotāju ģimenes, bija jādodas tā saucamajos kavaliera ceļojumos, kas tika uzsākti pēc tam, kad jaunais vīrietis izmācījies (iegūt diplomu nebija obligāti). Parasti jaunekli pavadīja kāds radinieks, draugs vai cilvēks ar ceļojumu pieredzi un kontaktiem dažādu valstu galmos. Piedzīvojuma mērķis bija ne tikai pasaules un citu kultūru iepazīšana, bet arī kontaktu dibināšana. Ļaudis sāka iepazīt dažādas izklaides – apmeklēt atpūtas vietas un kūrortus –, un arvien biežāk ceļoja arī sievietes. Dabiski, šie ceļojumi bija ļoti ilgi un ne vienmēr komfortabli. Elīza gūtos iespaidus un pieredzi pierakstīja dienasgrāmatās. Līdzās dabasskatu aprakstiem un novērojumiem par ikdienas dzīvi, politisko situāciju, kultūru un mākslu atspoguļoti arī ceļošanas apstākļi.

Viņa bieži mokās ar muguras sāpēm, jo rati ir cieti un ceļi – šausmīgi, ierobežotas ir arī apmešanās iespējas. Nereti pasta stacijās vai iebraucamās vietās ir tikai viena vai divas istabas un caurvējš. Saprotams, nonākot pilī, uzņemšana ir ļoti grezna, taču gadās palikt arī lauku krodziņos vai pie zemniekiem. Interesanti, ka vēlāk Elīza savu ceļojumu piezīmēm ir pierakstījusi klāt komentārus par to, kā gadu laikā mainījušies viņas novērojumi. Izklaides un ārstnieciskos ceļojumus bieži papildināja diplomātiski braucieni kopā ar māsu Doroteju Bīroni, kura nereti bija politiski aktīvāka nekā pats Bīrons. Tieši abas pusmāsas bija tās, kas centās nosargāt Kurzemes un Zemgales hercogistes neatkarību un cīnīties pret Krievijas un Katrīnas II diktātu, lai gan spēku samērs nebija pārāk godīgs, turklāt liela daļa muižniecības neatbalstīja Kurzemes un Zemgales hercogistes neatkarību.

Elīzas fon der Rekes dzīves laikā viņas ceļojumu apraksti netika izdoti, taču ir saglabājušies un nākuši klajā6 mūsdienās. Vēsturnieks Edgars Ceske tos iztulkojis latviešu valodā un izdevis grāmatā, un nu tie ir pieejami katram interesentam.

Kā Elīzas nežēlastībā krita slavenais Kaliostro

Nenoliedzami, zināmākais Elīzas fon der Rekes veikums ir saistīts ar slaveno afēristu Kaliostro. Šajā laikā netrūkst blēžu un avantūristu, kas blandās pa Eiropu un mēģina taisīt lielu naudu galmos pie valdniekiem, iznesot tos cauri, un Kaliostro ir viens no tiem. Viņš pārdod mūžīgās jaunības eliksīru un savu skaisto, eleganto sievu izmanto kā reklāmas seju, uzdodot par simtgadīgu večiņu, kas, lietojot viņa maģisko dziru, iemantojusi nevīstošu jaunību. Reklāma darbojas, un, mainot darbības reģionus un paplašinot krāpniecības lauku, Kaliostro bizness iet no rokas. Piemuļķojis angļus, kas viņu uzņēma brīvmūrniecībā, tādējādi automātiski piešķirot tā laika elites caurlaidi, Kaliostro saprata, ka liela nauda ir tur, kur ir lielas bagātības. Eiropā neko daudz nopelnīt nevarēja, jo firsti bija samērā trūcīgi, tāpēc viņš nolēma doties uz Krievijas impēriju. Nonācis Jelgavā, viņš atskārta, ka arī tur var nedaudz nopelnīt. Daudzi muižnieki savā naivumā piedalījās viņa rīkotajos spirituālisma seansos un pirka jau minēto jaunības eliksīru. Lai savaldzinātu Elīzu fon der Reki, Kaliostro meloja, ka skaistā pavadone ir radiniece, nevis sieva, un Elīzā, domājot, ka viņš ir brīvs vīrietis, sāka mosties mīlestības jūtas. Zinādams, ka Elīzai Krievijas impērijā ir laba slava, viņš cerēja iegūt tās labvēlību, lai saņemtu ieteikuma vēstuli, jo bez protekcijas un dāvanām galminiekiem tikt pie Katrīnas II tolaik nebija iespējams. Taču viltīgais plāns izgāzās, jo Kaliostro kļūdījās, spirituālisma seansos izmantojot vienu no Elīzas fon der Rekes mazajiem radiniekiem, un bērns Elīzai vaļsirdīgi izstāstīja, ka onkulis viņu iepriekš sagatavojis un viss notikušais bijis tikai labi iestudēts teātris. Drīz pēc tam Elīza pieķēra Kaliostro lakstojamies ap savu radinieci un saprata, ka notiek liela krāpšana. Viņa patrieca Kaliostro no Kurzemes un Zemgales hercogistes, un, lai gan blēdis nezaudēja cerību uz veiksmi Pēterburgā, viņa turpmākā darbošanās bija nesekmīga. It sevišķi pēc tam, kad Elīza uzrakstīja un publicēja par Kaliostro atmaskojošu rakstu, līdz ar to visa Eiropa uzzināja, ka viņš ir afērists un krāpnieks. Savu dzīvi Kaliostro beidza diezgan nožēlojami, un lielā mērā to sekmēja arī Elīza fon der Reke.

Prāts un pieticība – patiesā bagātība

Elīza fon der Reke bija unikāla personība, jo sabiedriski aktīvu un zinīgu, piedevām skaistu sieviešu 18. gadsimta Eiropā ir ārkārtīgi maz. Viņa bija izņēmums – sieviete ar pašapziņu, kas gatava cīnīties ar iesīkstējušies uzskatiem, lai gan tas ne vienmēr bija viegli. Bērnībā, kad Elīzai grūtības sagādāja mājmācība, vecāmāte no mātes puses meitenei mēģināja iepotēt, ka sievietei nekas daudz nav jāzina. Iestāstīja, ka viņa ir dumja, un mierinot teica, ka sievietei jāmāk tikai smaidīt, jābūt labai sievai un ik pa laikam bez vaibstīšanās jāizdzer ar vīriem glāze šņabja, – nekas vairāk no viņas netiek prasīts. Situācija mainījās pēc mātes nāves, kad Elīzas tēvs apprecējās otrreiz un meitene nonāca progresīvi domājošās audžumātes ģimenē. Viņa ļāva meitenei uzturēties saulē, lai gan etiķete paģērēja bālu ādas krāsu, skraidīt pa dārzu, ļaujot izjust dzīves dažādību un garšu, un Elīza pati labprātīgi un ar interesi sāka mācīties. Viņa labi runāja franču valodā, spēlēja klavieres, dejoja, dziedāja, daudz lasīja, tostarp filozofu darbus. Kad pienāca laiks precībām, Elīzai pietika drosmes atteikties no laulības ar vecu, bet bagātu vīru, lai vairotu dzimtas labklājību, bet ģimene viņu tik un tā piespieda apprecēties ar fon der Reki, kas bija krietni jaunāks par citiem kandidātiem. Pēc šķiršanās viņa atlikušo dzīvi kontaktējās ar intelektuāļiem, sava laika un reģiona gaišākajiem prātiem, kas ļoti bieži nebija turīgi. Ceļojot Elīza fon der Reke satika vairākas pasaulē ievērojamas personības, piemēram, Johanu Georgu Hāmani, Imanuelu Kantu un Mozesu Mendelsonu. Labās slavas dēļ šie cilvēki bija ieinteresēti tikties ar viņu gan galmos, gan privāti. Lai gan pati nāca no elitāras vides, Elīza spēja analītiski paraudzīties uz visu, kas notiek, un nevairījās kritizēt karaļnamu pārstāvjus un piederīgos, kas izturējās vīzdegunīgi pret vienkāršiem ļaudīm. Ceļojumu atmiņās viņa skumst par to, ka viņas pavadonei, kas nāk no pilsoniskām aprindām un nav piederīga hercogu galmam, ir liegta ieeja pasākumos, uz kuriem viņa tiek lūgta. Tāpat viņa mēdz pasmieties par galma viesību un pļāpu tukšumu, kur liela daļa sanākušo tikai grib sevi parādīt un ar viņiem nav, par ko runāt. Dzīves laikā Elīzai izdevās izveidot arī vairākas noturīgas un laimīgas attiecības ar pretējā dzimuma pārstāvjiem, tādējādi piepildot sapni par mīlestību.
Elīza fon der Reke nomira 1833. gada 13. aprīlī 78 gadu vecumā Drēzdenē un savā pēdējā vēlējumā pauda, ka negrib, lai viņas bēres būtu augstdzimušās izcelsmes un bagātības demonstrācija. Viņa vēlējās, lai viņu apglabā vienkāršās drēbēs pārsegtu ar līķautu, nevis dārgā zārkā, un tas ticis izpildīts. Elīzas fon der Rekes kapavieta Drēzdenē joprojām ir apskatāma, un, kaut arī viņa bija vācbaltiete, arī latvieši var ar lepnumu teikt – jā, viņa bija mūsējā.

Kas īsti bija Kaliostro?

Skaidro vēsturnieks un žurnālists Guntars Laganovskis.

Aleksandro Kaliostro, īstajā vārdā Džuzepe Balzamo (1743–1795), dzimis sicīlietis, augumā sīks, melnīgsnējs, nesavaldīgu raksturu, taču veikls, ar ievērojamām suģestētāja spējām, savā darbībā uzsvaru lika uz mistiku. 1779. gada februārī pa ceļam uz Pēterburgu Lielais Kofta, kā viņš sevi dēvēja, ar dzīvesbiedri Lorencu piestāja Jelgavā, kur viņus laipni uzņēma ietekmīgi brīvmūrnieki, to skaitā grāfs Mēdems. Kaliostro Jelgavā izvērsa visai intensīvu darbību – nodibināja brīvmūrnieku ložu Trīs kronētie zobeni un, par asistenti iesaistīdams dzīvesbiedri, rīkoja garu izsaukšanas seansus. Kaliostro piemitušas labas novērotāja spējas, un viņš pratis no cilvēkiem izdabūt ziņas, radot iespaidu, ka lasa viņu domas. Tā mags pārsteidzis Mēdemus, stāstot viņiem par Vilces mežos noslēptām bagātībām, precīzi raksturodams dažus faktus par šiem mežiem. Tolaik tautā esot runāts par Vilces naudu, un, iespējams, veiklais avantūrists to bija padzirdējis... Viņa slava Kurzemes un Zemgales hercogistē sasniedza tādu pakāpi, ka vietējā muižniecība esot spriedusi, ka viņu vajadzētu iecelt par hercogu Pētera Bīrona vietā.

Kad visas iespējas Jelgavā likās izsmeltas, Kaliostro pāris devās uz Krievijas galvaspilsētu cerībā nonākt imperatores aprindās. Taču cariene viņus uzņēmusi atturīgi. Cerēdams uz skaļu sensāciju, Kofta noorganizēja brīnumu, ložas mītnē sarīkodams dziedināšanas seansu, kurā solījās darīt veselu kādu no dzimšanas vārgu augstmaņu ģimenes mazuli. Pustumsa, ieinteresēti skatītāji, telpai pārlido skelets, skan maga fascinējošā balss... un no baltā vīstoklīša, kurā atnesa vārgulīti, tiek iztīts apaļš sārtvaidzis. Nākamajā dienā gan atklājās, ka bērns samainīts, un Kaliostro pāris bija spiests ar negodu pamest Pēterburgu, bet imperatore par šo avantūristu pat uzrakstīja komēdiju ar nosaukumu Krāpnieks, kura lika sarkt daudziem blēža pakalpojumus izmantojušajiem krievu augstmaņiem. Atpakaļceļā grāfs atkal brauca caur Jelgavu, taču tajā vairs nepiestāja, jo tieši šeit noturētās izrādes, ko savā grāmatā Ziņojums par bēdīgi slavenā Kaliostro uzturēšanos Jelgavā 1779. gadā un viņa maģiskajām operācijām aprakstīja Elīza fon der Reke viņam sagādāja negodu visas Eiropas priekšā.

Fragments no Elīzas fon Rekes grāmatas "Kādas Kurzemes muižnieces atmiņas".
(149-150.lpp.)

...starp mani un Reki sekoja šķiršanās. Pusgadu pēc šīs šķiršanās nomira mana meita. Viņa bija 2½ gadus veca – eņģelis šķīrās no manas dzīves. Tagad Reke pieprasīja manu atgriešanos ar uzstājību, kam vajadzēja izskatīties pēc no jauna pamodušās kaislības. Tomēr vienīgais pavediens, kurš mani vēl būtu varējis atvest atpakaļ bija sarauts; es paliku nelokāma pret viņa vēlmēm; tas izraisīja smagus konfliktus ar manu vecmāmiņu, manu pamāti un maniem radiem; tikai mans mātesbrālis, viņa sieva un bērni, kā arī mans miesīgais brālis atklāti runāja par netaisnību, kādu no manis prasīja tādas laulības turpināšana, kura mani varēja iedzīt vienīgi izmisumā. Bez tam katrs šāds uzbrukums ļoti nelabvēlīgi atsaucās uz manu jau tā iedragāto veselību. Manam tēvam sāpēja mans kaunpilnais stāvoklis: tomēr viņam pietrūka drosmes runāt pretī savai laulātajai draudzenei un manai vecmāmiņai, kuras abas vienā mutē apgalvoja, ka sievai esot vai nu jāatgriežas pie vīta, no kura viņu atsvešinājušas sīkas nesaprašanās, vai arī, pilnīgi no viņa izšķiroties, sevi jāpadarot derīgu jaunai laulībai.