Burvju mākslinieks Valdemārs Weiss par maģiju 10 000 metru augstumā, pirkstu veiklību un attiecībām ar trusīti cepurē

Kā ir pareizi teikt – burvju mākslinieks vai iluzionists? Ir vispār kaut kāda atšķirība starp abiem šiem nosaukumiem?

Man liekas, ka tas ir viens un tas pats, tikai vārds “iluzionists” nāk no angļu valodas. Apmēram tāpat, kā “ārsts” un “dakteris” ir viens un tas pats. “Iluzionists” varbūt izklausās mazliet prestižāk, taču latviski laikam pareizi būtu “burvis” vai “burvju mākslinieks”.

Un kas ir mags?

Šis vārds man vairāk asociējas ar kaut kādām pārdabiskām spējām, ar kaut ko vairāk nekā trusīša izvilkšanu no cepures. Maģija iedalās trijos žanros: burvju mākslinieks rāda dažādus trikus, bet iluzionists vairāk asociējas ar cilvēku, kurš rada skatuves ilūzijas, piemēram, levitāciju vai cilvēka sazāģēšanu. Vārds “ilūzija” asociējas ar kaut ko lielu. Trešais žanrs ir mikromaģija – kāršu triki un darbošanās ar dažādiem nelieliem priekšmetiem, ko parasti demonstrē nelielās grupās.

Kā nonāci līdz domai, ka vēlies kļūt par iluzionistu? Jau bērnībā?

Tieši tā – septiņu gadu vecumā es biju izstādē Ķīpsalā, kur uzstājās burvju mākslinieks, kurš uzaicināja mani piedalīties vienā trikā. Man tas bija liels notikums – redzēt īstu burvju mākslinieku! Gribējās saprast, kā tas viss notiek. Tolaik arī biju sācis lasīt Ēriha Kestnera grāmatu Mazais cilvēks – tas ir stāsts par mazu cilvēciņu, kurš dzīvo burvju mākslinieka kabatā. Tā nu tas viss mani ļoti aizrāva un sāku meklēt informāciju par burvju māksliniekiem. Manā bērnībā – tagad man ir 31 gads – gan internets vēl nebija pieejams, un nācās visu meklēt bibliotēkā. Kopā ar vienu draugu sākām mācīties trikus no grāmatām, un tā tas aizgāja. Vēlāk jau sāku meklēt kontaktus ar citiem burvju māksliniekiem un ņēmu privātstundas gan tepat Latvijā, gan tuvākajās ārzemēs.

Cik maksā skološanās pie burvju mākslinieka?

Dažādi. Tas atkarīgs no cilvēku skaita, kas apmeklē konkrēto semināru. Piemēram, drīz došos uz pasākumu Blekpūlā, Anglijā, kur pulcēsies 5000 burvju mākslinieku. Tas ir lielākais un senākais burvju mākslinieku salidojums, kurā piedalās daudzi populāri iluzionisti. Tur dalības maksa trim dienām ir 150 mārciņas.

Kāds mērķis ir tādam burvju mākslinieku salidojumam? Tas ir vienkārši tusiņš vai arī pieredzes apmaiņa?

Ir gan tusiņš, gan šovs, gan iluzionistu sacensības trijās kategorijās – skatuve, mikromaģija un domu lasīšana. Varēs iegādāties jaunākos burvju mākslinieku aksesuārus, dažādas speciālas ierīces, kas nepieciešamas, lai strādātu šajā nozarē. Un būs arī meistarklases dažādās nozarēs – kāršu triki, liela mēroga ilūzijas, ieteikumi, kā sevi labāk pasniegt. Tāds kā ātrais kurss skatuves mākslā. Reizi divos gados notiek arī tādas kā burvju mākslinieku olimpiskās spēles, kur var sacensties gan mazajos trikos, gan lielāka mēroga.

Tavā bērnībā taču vēl pastāvēja arī cirka skola?

Par to gan īsti nezinu. Kad vēl mācījos skolā, biju sazinājies ar toreizējo Rīgas cirka direktoru Gunāru Katkeviču, kurš piedāvāja sadarboties. Taču toreiz nospriedu, ka vispirms jāpabeidz skola. Tāpēc var teikt, ka lielā mērā iluzionista profesijas pamatus apguvu pašmācības ceļā, iedvesmojoties no grāmatām un kino.

Vai tad no grāmatām var iemācīties trikus?

Var. Patlaban man ļoti patīk atgriezties pie grāmatām un veciem paņēmieniem, jo tie triki, ko var atrast "YouTube", diezgan ātri kļūst populāri un tos rāda daudzi. Tātad, ja tu gribi būt atšķirīgs no pārējiem, tad jādomā kaut kas cits. Un grāmatas ir spēcīgākais avots, jo, tās lasot, tev pašam jādomā, kā tas triks izskatīsies. Tas gluži nav tā, kā nopērkot DVD, kur tev priekšā parāda, kā tas strādā. Tad tu neatšķiries no pārējās masas. Piemēram, ir klasiskais triks ir virvi, ko tu sagriez, taču savā priekšnesumā es izmantoju kaklasaiti, ko sev noņemu, tad sagriežu, pēc tam salieku atpakaļ, bet beigās no tās iznāk tauriņš, ko nesāju visā atlikušajā vakarā daļā.

Tādas iluzionistu skolas vispār pastāv?

Jā, protams. Viena no lielākajām atrodas Amerikā, kur piedāvā kursu gan iesācējiem, gan jau pieredzējušākiem iluzionistiem. Eiropa šajā ziņā atpaliek. Āzijā ir mazliet cits piegājiens, jo tur burvju mākslinieki trikus rāda ļoti ātrā tempā – tā, ka īsti pat nevar saprast, kas te tikko notika. Eiropieši, piemēram, angļi, visu dara nesteidzīgāk un graciozāk, teiksim, lēnā garā uzburot vienu pēc otras kārtis. Aziātiem vairāk raksturīgas košas krāsas un tērpi, angļiem – džentlmenisks stils. Vēl kaut kas pavisam cits ir Lasvegasa, kas mēģina visu pasniegt krāšņi, ar lielu šovu.

Cik Latvijā ir tavu amata brāļu?

Zem desmit. Darba visiem pietiek, jo vismaz es citus burvju māksliniekus neuzskatu par konkurentiem. Mēs visi esam atšķirīgi – apmēram tāpat, kā nevar likt vienā plauktā Andrea Bočelli un AC/DC, kaut gan abos gadījumos tā ir mūzika. Katram ir savs prezentācijas veids, savi joki, sava harisma.

Kas iluzionistam skaitās profesionālā virsotne?

Vairākas pirmās vietas kādās lielās iluzionistu sacensībās.

Bet triku sarežģītības ziņā? Panākt, lai izgaist Brīvības piemineklis?

Tad būtu, tāpat kā to darīja Deivids Koperfīlds, jātaisa pieminekļa makets. Izdarāms tas ir, taču nepieciešami lieli ieguldījumi. Jo lielāka mēroga ilūzija tā ir, jo lielākus priekšdarbus un tēriņus tā prasa. Un tad ir jādomā, vai ir vērts ieguldīt 20 000 eiro, lai dažās sekundēs uzburtu, piemēram, mašīnu, turklāt jāņem vērā, ka būs vajadzīgs arī transports uz uzstāšanās vietu. Kopumā tas īsti neatmaksājas. Tur vēl jāsastāda vesels raiders ar gaismām, kas būs nepieciešamas, un visu pārējo.

Starp citu, no pārējiem burvju māksliniekiem es atšķiros ar to, ka esmu uzstājies 7–12 kilometru augstumā. Lidmašīnās. Cik zinu, neviens cits pasaulē to nav darījis. Pirms kāda laika mums bija kopīgs projekts ar airBaltic, kas mainīja gaisa floti un uzaicināja mani sniegt priekšnesumus jaunajās "Bombardier CS300" lidmašīnās. Pirmoreiz priekšnesumus gaisā izmēģinājām jau 2012. gadā, kad "airBaltic" bija nominēta kā viena no inovatīvākajām aviokompānijām pasaulē un vajadzēja izdomāt interesantu veidu, kā pārsteigt klientus. Man tas bija izaicinājums – kā izdomāt priekšnesumu ļoti šaurā vietā. Piemēram, bija triks ar ūdens pudeli un glāzi – stāstīju, ka debesīs gravitācija darbojas citādāk, un glāze palika karājamies gaisā. Bija arī jāpiedomā pie aksesuāriem, ko var iznest cauri drošības kontrolei. Man tā bija laba reklāma.

Cik naudas nākas tērēt aksesuāriem? Dakšiņas, ko tu priekšnesumu laikā saloki, vien jau nav neko lētas...

Inventārs izmaksā diezgan daudz. Dakšiņas labāk uzreiz iepirkt vairumā lielveikalā "Depo". Lielā pasākumā aiziet 10–15 dakšiņas, tāpēc prātīgāk uzreiz nopirkt veselu maisu. Dārgi maksā arī kārtis, jo parasti, lai pierādītu, ka konkrētā kārts kavā tāda ir viena vienīgā es palūdzu skatītājam tai uzrakstīt virsū savu vārdu un pēc tam to atstāju kā suvenīru. Pēc laiciņa atkal jāpērk jauna kava par 5–6 eiro, jo šīs kārtis ir smukākas un labāk slīd nekā lētās. Ja jāstrādā naktsklubā vai kādā citā vietā, kur mazs apgaismojums, labāk ir izmantot melnas kārtis ar baltiem simboliem, kas šādos apstākļos izskatās efektīgāk.

Vai tu varētu ar sešiem metamajiem kauliņiem uzmest sešus sešniekus?

Hmm... Ja varētu pirms tam laikus sagatavoties, tad jā! No kārtīm pēdējā laikā es mazliet esmu pagājis nost. Kārtis ir labs veids, kā trenēt roku veiklību un turēt rokas labā formā. Taču bieži vien gadās tā, ka, pienākot cilvēkam klāt, stādoties priekšā un piedāvājot parādīt kāršu triku, viņš saka – nē, nē, es kārtis nespēlēju! Dažiem ir nepatika pret azartspēlēm, tāpēc jādomā citi veidi, kā pārsteigt skatītājus. Piemēram, izmantot ikdienišķus priekšmetus, ko vari aizņemties no skatītājiem.

Iluzionistam pirksti jātrenē tāpat kā pianistam?

Protams. Kad biju jaunāks, tad rokas trenēju vairākas stundas dienā – sešas, septiņas un vēl vairāk. Te ir apmēram tāpat kā mūzikā – tev priekšā ir notis, un pašam jāizdomā, kā tās savirknēt, lai radītu oriģinālu priekšnesumu. Ja paņēmieni jau ir iestrādāti, tad daļa no tiem paliek muskuļu atmiņā, un atliek reizi pāris nedēļās atkārtot. Bet ir arī tādi, kas visu laiku jāatkārto, apmēram tāpat kā špagats, lai uzturētu sevi formā.

Lai sagatavotu jaunu triku, paiet diezgan daudz laika. Vispirms tev darbības ir jāiedzen muskuļu atmiņā, pēc tam jāskatās, kā darbība izskatās no dažādiem leņķim; to var safilmēt ar mobilo telefonu. Un pašās beigās jāpiestrādā pie horeogrāfijas un tā, lai kustības atbilstu mūzikai. Tikai tad var teikt, ka priekšnesums ir gatavs.

Vai zināji, ka padomju laikos visi burvju mākslinieki, kuri bija beiguši cirka skolu, bija īpašā uzskaitē, jo viņu veiklās rokas skaitījās kā potenciāls krāpniecības instruments?

Jā, to es zināju jau tad, kad sāku apgūt burvju mākslinieka profesijas pamatus. Mūsdienās tādas kārtības vairs nav, taču lielākā daļa burvju mākslinieku ir reģistrējušies kādā no iluzionistu klubiem vai biedrībām. Reizēm gadās, ka kāds kazino aicina burvju māksliniekus sniegt konsultācijas drošības jautājumos.

Cik triku tu iestudē produktīvā gadā?

Man produktīvs režīms varētu būt tad, ja reizi divās nedēļās iestudēju jaunu triku. Tātad gadā sanāk vairāk nekā divdesmit triki. Man ir viens korporatīvais klients, kuram uzstājos jau kopš 2014. gada, un ik reizi ar jaunu priekšnesumu. Tas ir diezgan liels izaicinājums – ik gadu sagatavot jaunu pusstundu garu priekšnesumu.

Un kāds ir bijis lielākais laika periods, ko nācies veltīt viena trika iestudēšanai?

Astoņi vai deviņi mēneši. Tas jau bija triks ar diezgan lielu priekšmetu – bāra krēslu, ko vajadzēja pacelt gaisā. Daudz laika prasīja gan attiecīgā stāsta izdomāšana, gan priekšnesuma iestudēšana.

Galvenais ienākumu avots iluzionistam droši vien ir korporatīvie pasākumi?

Jā, korporatīvie pasākumi, kāzas, dzimšanas dienas... Pēdējā laikā arī prezentācijas, kad kāds uzņēmums laiž klajā jaunu produktu vai pakalpojumu, ko vēlas parādīt oriģinālā veidā. Piemēram, fotoprinteri reiz prezentēju, uzburot no izdrukātajiem attēliem priekšmetus. "Coca Cola" ar laima garšu prezentējām, mainot pudeles etiķeti un korķīša krāsu.

Katrs iluzionists jau savā ziņā ir aktieris, kurš tēlo, ka viņam piemīt pārdabiskas spējas. Ja tu vienkārši iznāksi uz skatuves un rādīsi – paskat, ko es protu! –, tad tas diez vai kādam tā īpaši būs interesanti. Taču, ja izdomāsi interesantu stāstu, tad uzreiz ir cits efekts.

Triku demonstrējumos parasti tiek iesaistīti arī skatītāji. Vai ir gadījies, ka kāds apvainojas?

Reiz bija gadījums, kad man pienāca klāt kungs jau pieklājīgos gados – tā ap astoņdesmit – un dusmīgi teica: “Tādus kā tu es kādreiz sēdināju cietumā!” Taču visa pārējā publika bija sajūsmā, un pēc kāda laiciņa viņš vēlreiz pienāca klāt, palūdza arī viņam parādīt kādu triku un beigās atzina, ka esot bijis interesanti.

Lielās pilsētās uz ielām mēdz darboties veikli vīriņi, kuri interesentiem ļauj minēt, zem kura no trim uzpirksteņiem vai trauciņiem atrodas bumbiņa. Lētticīgie ļaudis, kas ielaižas uz šo joku, tā var paspēlēt savu naudu. Galvenais jautājums – vai bumbiņa vispār ir zem kāda no trauciņiem?

Jā, ir. To ļoti veikli paslēpj zem viena no trim trauciņiem. Stāsts no dzīves. Parīzē uz ielas redzēju vīru, kurš mani aicināja uzspēlēt šo spēli – pirmo reizi par brīvu, pēc tam uz naudu. Stāvu, skatos, vienreiz pasaku, kur ir bumbiņa, otrreiz – un tad viņš jau uz mani sāka skatīties ar aizdomām. Kad pateicu, ka esmu burvju mākslinieks, viņš vairs negribēja ar mani spēlēt un sacīja, lai eju prom.

Latvijas Republikas profesiju klasifikatorā ir profesija “iluzionists”?

Īsti nezinu. Varētu būt, ka tā ir pielīdzināta teātra māksliniekam.

Vai asistentus burvju mākslinieki vēl izmanto?

Jā, var izmantot. Taču pēdējā laikā vairāk ir pieprasījums pēc "stand up" formāta, kur asistents īsti nav nepieciešams. Asistentu vajag lielāka mēroga pasākumiem.

Bet zālē speciāli nosēdinātus cilvēkus, ko uzaicina kā brīvprātīgos no malas?

Arī ne, ja nu vienīgi kaut kādos televīzijas projektos. Dzīvē to izmanto retāk, jo, ja tu izmanto uzpirktus cilvēkus, var sanākt muļķīga situācija, kad tevi uzaicinās uzstāties kādā dzimšanas dienā vai ballītē un parādīt tieši šo triku. Ko tad teiksi – atvainojiet, nevaru? Vai arī ņemsi līdzi trīs draugus?

Vai ir iluzionisti, kas specializējas tieši darbam ar dzīvniekiem – trusīšiem, baložiem?

Igauņu kolēģim, ar kuru kopā esmu strādājis, ir triks, kurā viņš uzbūra 12 baložus. Man pašam ar dzīvniekiem īsti nepatīk darboties, jo tā liekas tāda kā spīdzināšana. Nāktos arī tos baložus speciāli trenēt. Ar pārsteigumu pirms kāda laika izlasīju, ka burvju mākslinieki trušus trikos izmanto tāpēc, ka tas ir viens no nedaudzajiem dzīvniekiem, kas ērti jūtas šaurā un tumšā vietā. Līdz ar to trusi no cepures uzburt ir vieglāk nekā ezi vai jūrascūciņu.