Latvijas noslēpumi: kāds īsti bija Pāvels Bermonts

Rīga, 1919. gada 8. oktobris. “Latvijas Republikas Pagaidu valdības paziņojums. Karu iepriekš nepieteicot, pretēji visā pasaulē pieņemtiem noteikumiem vācu karaspēks kopā ar dažām krievu nodaļām un zem krievu karaspēka aizsega šorīt sāka uzbrukumu Rīgas virzienā [..]. Pagaidu valdības ministru prezidents K. Ulmanis.” Tā Latvijas vēsturē sākās “bermontiāde”.

Gadu vecajai Latvijas valstij bija jāiztur tās neilgajā pastāvēšanas vēsturē vissmagākais pārbaudījums. 8. oktobrī Rīgai uzbrukumu sāka 16 000 vīru lielā vācu–krievu Rietumu brīvprātīgo armija Pāvela Bermonta vadībā. Par šīm kaujām, to vietu un nozīmi Latvijas valsts vēsturē ir rakstīts daudz, taču paša Bermonta personība parasti tikusi apieta.

No Tiflisas līdz Japānai un Kijevai

Pēc 1919. gada jūnija–jūlija Cēsu kaujām Latvijas teritorijā iestājās relatīvs miera periods. Vācu karaspēks bija sakauts, lielinieki atsviesti uz Latgali, un valsts dzīve varēja pamazām pārkārtoties uz mierlaika sliedēm. Tomēr Latvijas iedzīvotājiem nebija lemts baudīt mieru. Saskaņā ar Strazdumuižas pamieru, kas tika noslēgts 1919. gada 3. jūlijā pēc Cēsu kaujām, ģenerāļa Rīdigera fon der Golca vadītajam vācu karaspēkam bija no Rīgas jāizvācas uz Jelgavas–Tukuma rajonu, lai pēc tam visdrīzākajā laikā sāktos šo spēku galīgā evakuācija no Latvijas. Tomēr ģenerālis Golcs ar karaspēka izvešanu nesteidzās, aizbildinoties ar slikto dzelzceļa stāvokli un to, ka latviešu karaspēks it kā ar regulāriem uzbrukumiem traucējot karaspēka izvākšanos. Vācu nodoms bija atjaunot Latvijā Vācijas dominējošo ietekmi, ieceļot sev paklausīgu valdību vai likvidējot valstiskumu vispār.

Lai Vācijai nevarētu pārmest agresijas turpināšanu austrumu virzienā, bija nepieciešama, kā mēdz teikt, izkārtnes maiņa. Jau 1919. gada aprīļa sākumā Vācijas finanšu un militārās aprindas ar kara ministra Gustava Noldes klusējošu atbalstu bija nolēmušas atbalstīt krievu baltgvardu vienību izveidi no karagūstekņu nometnēs savervētajiem brīvprātīgajiem, paredzot, ka šīs vācu paspārnē organizētās un apgādātās vienības varētu izmantot saviem mērķiem. Daļu no šādi saorganizētām vienībām nosūtīja uz Kurzemi. 1919. gada jūlijā ar Golca svētību krievu “karaspēkā” veselām vienībām sāka iestāties vācu karavīri, tādējādi pārtopot par “krieviem” un vismaz formāli vairs neatrodoties vācu virspavēlniecības pakļautībā. “Politiskajam ģenerālim” fon der Golcam bija nepieciešama kāda figūra, kura vadītu šo “krievu” karaspēku. Un šajā brīdī uz Latvijas vēstures skatuves uznāca Pāvels Bermonts.

Kas bija šis cilvēks, kuram bija liela loma Golca tālākajos plānos Latvijas ģermanizēšanā? Dzimis Pāvels Bermonts bija 1877. gada 4. martā Tiflisā, Aizkaukāzā, kristīta ebreja Rafaila Bermonta ģimenē. Ieguvis muzikālo izglītību, viņš kā brīva līguma darbinieks 1901. gadā iestājās Aizbaikāla kazaku karaspēka 1. Argunas pulkā par kapelmeistaru. Šā pulka sastāvā piedalījās tā sauktās Bokseru (Inhetuaņu) sacelšanās apspiešanā Ķīnā. Krievijas–Japānas kara sākumā Bermonts iestājās pulkā jau kā savvaļnieks. Kara laikā viņš bija piekomandēts par ziņnesi pie kāda krievu ģenerāļa. Par kaujās parādīto drosmi Bermontu apbalvoja ar Sv. Jura krusta 3. un 4. šķiru un piešķīra praporščika pakāpi. Pēc kara beigām viņš kā eksterns iestājās Tveras kara skolā un, to beidzot 1908. gadā, kļuva par jaunāko virsnieku 1. Pēterburgas ulānu pulkā. Šā pulka sastāvā viņš piedalījās Pirmajā pasaules karā. Ar ko viņš nodarbojās pēc lielinieku apvērsuma 1917. gada oktobrī, nav īsti skaidrs. Pēc dažām ziņām “karstgalvīgais poručiks” Bermonts darbojies pie tā sauktā Republikāniskā centra veidošanas. Šī organizācija stādīja par savu mērķi Krievijā veidot “nacionālu diktatūru”. Laikabiedri raksturoja Bermontu kā “avantūriska rakstura iznireli un fanfaronu”.

1918. gada vasarā Bermonts uzradās Kijevā, kur vācu okupācijas varas paspārnē radās Dienvidu armija, kuras vadībā atradās hercogs Georgs Leihtenbergs. Viņš vēlāk savās atmiņās Bermontu nodēvēja par “lētu politisko operešu varonīti”. Bermonts skaitījās Dienvidu armijas sevišķās nodaļas priekšnieks, taču savā vēstulē admirālim Kolčakam 1919. gada septembrī “kautrīgi” stāstīja, kā viņš Kijevā bija formējis šo armiju. 1918. gada augustā turpat Kijevā radās krievu monarhistu savienība Mūsu Dzimtene ar hercogu Leihtenbergu un senatoru Akacatovu priekšgalā. Bermonts bija savienības pretizlūkošanas vadītājs un izcēlās ar to, ka nemitīgi “atklāja” pret Akacatovu it kā vērstās sazvērestības, līdz ar to, pateicoties savai mākai spēlēt “politisko vodeviļu”, atradās uzmanības centrā. Vēlāk hercogs rakstīja savās atmiņās: “Bēdīgi gan tiem vāciešiem iet, ja jau tie sava karaspēka priekšgalā nolikuši tik šaubīgu tipu!” Tieši Kijevā viņu pamanīja vācu militāristi un, kad Kijevu ieņēma ukraiņu nacionālistu vadoņa Petļuras karaspēks, Bermontu kopā ar citiem virsniekiem ar vācu militāro ešelonu no turienes izveda.

Viltvārdis un uzdzīvotājs

Pēc nokļūšanas Zelcvēdelē Bermontam bija jāstājas speciālas komisijas priekšā, kura skaidroja jaunpienākušo personības. Viņa teiktais par savu pulkveža pakāpi tika apšaubīts, jo atradās cilvēki, kuri Kijevā bija redzējuši Bermontu ar kapteiņa uzplečiem. Starp nometnes virsniekiem sāka izplatīties baumas, ka Bermonts ir avantūrists un viltvārdis. Taču skandāls noklusa, Bermonts nolīga piecus cilvēkus, kuri apliecināja viņa it kā likumīgo pulkveža pakāpi. Komisijas locekļus, kuri iedrošinājās apšaubīt Bermonta vārdu patiesumu, viņš izsauca uz divkauju. Interesi par Bermontu un viņa nodomu formēt karaspēka vienību cīņai pret lieliniekiem izrādīja vācu militāristi. Tieši tāds cilvēks viņiem bija nepieciešams.

Bermontam vajadzēja slavu un naudu, un viņš saprata, ka, izņemot vāciešus, naudu neviens cits nedos. Viņš laiku pavadīja dārgos restorānos, tiekoties ar vācu virsniekiem un rūpniekiem, mēģinot panākt finansiālu atbalstu savas vienības izveidei. Iegūtie līdzekļi gan ne vienmēr tika izlietoti šai vajadzībai. Tā Bermonta personīgais tulks, poručiks G. vēlāk liecināja, ka vienā šādā tikšanās reizē Bermonts saņēmis 3000 markas no vāciešiem. Pēc tikšanās viņš kopā ar vācu virsniekiem devās atzīmēt veiksmīgo darījumu uz vasaras kafejnīcu, pēc tam uzdzīve turpinājās nakts lokālā. Atgriezies Zelcvēdelē, Bermonts paziņoja, ka par iegūto naudu viņš nopircis virsniekiem vīnu un tabaku, dāmām – smaržas un zīda zeķes, taču kaste ar visu šo mantību viņam tikusi nozagta Stendālas stacijā. Nākamajā dienā nometnē ieradās kāds štābkapteinis, kurš paziņoja, ka naudu viņi ar Bermontu esot nodzēruši.

Kļuvis par Zelcvēdelē nodibinātās Atsevišķās grāfa Kellera Brīvprātīgo vienības komandieri, Bermonts bez lieliem sirdsapziņas pārmetumiem turpināja veikt tumšus darījumus zem lozungiem par tēvijas glābšanu un cīņu pret lieliniekiem. Kāds vienības virsnieks brauca uz Berlīni ar nolūku izdibināt par sava komandiera neskaidro pagātni. Atgriezies viņš palika pa nakti viesnīcā Melnais ērglis netālu no nometnes izvietojuma. Uzzinājis par to, uz viesnīcu devās pats Bermonts. Nākamajā rītā patiesības meklētājs tika atrasts viesnīcas numurā nožņaugts…
Vienības virsnieki bija ievērojuši, ka viņu komandieris izvairās no rakstu darbiem. Kā izrādījās, Bermonts bija slikts rakstītpratējs, piezīmes uz ziņojumiem bija īsas, turklāt ar daudzām gramatiskām kļūdām. Kad daudzi virsnieki, neapmierināti ar lielo vāciešu ietekmi, atstāja vienību, Bermonts viņiem teica: “Jūs redzēsiet, ka jūs izdarāt lielu kļūdu, jo es pirmais būšu Maskavā, man uzcels pieminekli kā Krievijas atbrīvotājam no lieliniekiem.”

Pašpasludinātais kņazs

No 1919. gada 30. maija līdz 14. jūnijam visu Bermonta grupu nosūtīja uz Jelgavu. Pats Bermonts ieradās Jelgavā 12. jūnijā un tūlīt devās vizītē pie fon der Golca. Ieradies Golca štābā ārišķīgā Kaukāza kalniešu tērpā, viņš stādījās priekšā kā pulkvedis. Bermonts sāka formēt armiju, ko nosauca par Rietumu Brīvprātīgo armiju, ar Golca gādību tajā iestājās veselas vācu karaspēka daļas: Dzelzsdivīzija, daudzie t. s brīvkorpusi. Pāreja “krievu dienestā” būtībā aprobežojās ar zīmotņu un tamlīdzīgas atribūtikas nomaiņu.

Bermonta un viņa štāba dzīve Jelgavā atgādināja ainas no Aleksandra Rusteiķa latviešu mēmā kino diždarba Lāčplēsis – bermontieši uzdzīvoja. Augusta sākumā, atrodoties armijas jātnieku pulka sarīkojumā, pēc pamatīgas alkoholisko dzērienu lietošanas Bermonts ar kādu sava štāba rotmistru sāka dejot lezginku, lielākam efektam šaujot gaisā no revolvera. Pēc dažiem šāvieniem kāds rotmistrs bija ievainots. Viņu nosūtīja uz hospitāli, paziņojot, ka tas pats sevi savainojis. No priekšnieka neatpalika arī padotie. 4. augustā Bermontam pat nācās parakstīt speciālu pavēli: “Diemžēl daži mani karavīri ir manīti piedzērušā stāvoklī, gribu atgādināt ģenerāļa grāfa Kellera vārdus: “Ja vari dzert spaini, tad dzer, bet, ja nespēj izdzert glāzīti – nedzer.” Vakar daži piedzērušies, tērpušies krievu virsnieku uniformās, ielauzās restorācijā, piekāva muzikantus un spieda tos spēlēt Krievijas himnu. Jāpiezīmē, ka krogs vai dzertuve nav tā labākā vieta, kur to darīt, un jāskatās arī, kāda būs publikas reakcija.”

1919. gada 9. oktobrī Bermontam padotās karaspēka daļas tika aplaimotas ar jaunu sava komandiera pavēli: “Sakarā ar no manis neatkarīgiem ģimenes apstākļiem līdz šim man nebija iespējams saukties savā īstajā uzvārdā un tēvavārdā. Tagad uzskatu par pareizu paziņot visiem, ka turpmāk saukšos par Pāvelu Mihailoviču kņazu Avalovu.” Kas ir kņazs Avalovs, no kurienes radās ideja par titula piesavināšanos, to neviens nezināja. Virsnieku vidū jaunizceptā kņaza paziņojums radīja baumas, jo neviens nesaprata, kas īstenībā notiek.

1919. gada 11. novembrī Rietumu Brīvprātīgo armijas vienības pie Rīgas tika sakautas. Pret Latvijas armiju cīnījās galvenokārt vācu daļas, krievi kaujās gāja nelabprāt, un viņus tur arī nesūtīja, jo vairums bermontiešu armijas krievu vienību nebija līdz galam nokomplektētas. Pēc sakāves pie Rīgas Bermonts-Avalovs kopā ar savu štābu no Jelgavas 21. novembrī sasēdās vilcienā un devās atceļā – vispirms uz Šauļiem, pēc tam uz Mažeiķiem. Šeit “kņazs” izdeva pēdējo pavēli kā armijas komandieris, piešķirot sev ģenerālmajora pakāpi. Pēc tam viņa padotie redzēja savu komandieri izliekušos pa vilciena logu jaunos ģenerāļa uzplečos, uzrunājot savas armijas atliekas: “Atcerieties, visi šeit palikušie, es tomēr būšu pirmais Maskavā!” Vilciens sāka kustēties, un Bermonts aizbrauca… uz Vāciju.

Bermontiāde bija beigusies ar vācu–krievu armijas sakāvi.  Dažus gadus Bermonts nodzīvoja Vācijā, kur cita starpā piešķīra pats sev Sv. Jura ordeņa otro šķiru. Pēc tam neilgu laiku padzīvojis Belgradā, 1941. gadā pārvācās uz ASV, kur nomira 1974. gada 27. janvārī 92 gadu vecumā.

Pa gabalu no frontes

Kaut gan muti pašpasludinātais kņazs brūķēja lielu un vārdos jau bija visus ienaidniekus sasitis lupatu lēveros, reālajā dzīvē nekāds dižais karotājs viņš nebija. Vismaz bermontiādes laikā viņš atšķirībā no vācu Dzelzsdivīzijas komandiera majora Bišofa vai Vācu leģiona vadoņa kapteiņa Zīverta, kuri vienmēr atradās kopā ar saviem karavīriem, tā arī ne reizi neparādījās priekšējās līnijās, lai kaut morāli uzmundrinātu savus padotos.

Interesanti, ka Bermonta armijā netika pieļauta nekāda priekšniecības kritika, vismaz ne oficiāli. Uz vāciešiem tas neattiecās, jo to pakļaušanās bija tīri formāla, taču par krievu padotajiem Bermonts teica: “Nepielaižu pat domu, ka kāds no maniem karavīriem varētu kritizēt savu priekšniecību. Tukšās runas un kritika pazudināja Krieviju, tāpēc visi, kas nevis strādās, bet tikai kritizēs, tiks nodoti kara tiesai.”