Latvijas noslēpumi: turku karagūstekņi Latvijā

Krievijas un Turcijas attiecības gadu simtiem bijušas visai saspīlētas, un 1877. gadā starp abām valstīm izcēlās kārtējais karš. Atšķirībā no iepriekšējiem krievu–turku kariem šis skāra arī daudzas latviešu ģimenes. Krievijas impērijā tobrīd jau bija ieviesta vispārējā karaklausība, un daudzus Vidzemes, Kurzemes un Vitebskas guberņu iedzīvotājus latviešus iesauca cara dienestā, lai zem divgalvainā ērgļa karoga viņi dotos karot pret turkiem. Drīz pēc kara pasludināšanas arī daudzās pilsētās tagadējās Latvijas teritorijā sākās ziedojumu vākšana par labu kara vajadzībām. Citādi šo tālumā dunošo karu neizjuta, un ikdienas dzīve ritēja savu gaitu. Tā bija arī Cēsīs (toreiz pilsētu sauca par Vendeni), līdz tālā kara ikdiena atnesa uz pilsētu savu elpu.

Krievijas–Turcijas kara darbība notika pamatā tagadējās Bulgārijas teritorijā. 1877. gada 11. un 12. septembrī pie Bulgārijas pilsētas Pļevnas krievu armija sakāva slavenā turku ģenerāļa Osmana Pašā vadīto karaspēku. Krievu gūstā nokļuva ļoti daudz turku karotāju. Vairāki simti turku karavīru gūstekņu 1877. gada rudenī tika atsūtīti arī uz Cēsīm. Gūstekņus izvietoja vecās krievu armijas kazarmās Gaujas ielā, dažus no viņiem aizveda arī uz tuvākajiem pagastiem. Sākumā visi turku karagūstekņi atradās krievu karavīru apsardzībā, bet vēlāk, saprotot, ka lielais attālums no mājām padara viņu bēgšanu neiespējamu, tie dzīvoja brīvi, viņiem bija ļauts pārvietoties pa pilsētu, varēja nodarboties ar dažādiem darbiem.

“Turku gūstekņi bija tērpušies pelēki brūnos pusmēteļos, viegliem apaviem kājās. Galvā sarkana filca feska ar melnu pušķi un pusmēnesi priekšā. Dažiem ap fesku bija aptīts balts vai raibs dvielis, citiem feskas vietā – raibi un sarkani lakati. Gūstekņi bija dažāda vecuma, jaunāki un vecāki, ar un bez bārdām. Sejas krāsa tumša, augumi slaiki. Pret vietējiem iedzīvotājiem gūstekņi izturējās ļoti pieklājīgi, nevienu neaizskāra un tāpēc ieguva drīz vispārējas simpātijas. Parasti viņi gāja kopā, pulciņos, retāk pa vienam. Sievietes un bērni tomēr no viņiem mazliet baidījās. Gūstekņi bija ļoti miermīlīgi un godīgi. Krievu kareivji arī ar viņiem labi sapratās. Satiekoties uz ielas, viņi savā valodā kaut ko kliedza, ko neviens nesaprata. Tas bija parastais sveiciens salem-aleikum,” 30.gadu beigās rakstīja Kārlis Dzirkalis, vēlākais turku kapu pieminekļa iniciators.

Tā laika liecinieki savās atmiņās stāsta, ka turku gūstekņi labprāt apmeklējuši netālu no tagadējiem kapiem esošo Lazdiņa krogu, kur baudījuši vietējo garšīgo alu, slavēdami šo dzērienu. Vienam otram turkam turējusies nauda, un tie bieži gājuši iedzert kādu lētu alu, kas toreiz maksājis septiņas krievu kapeikas par pudeli. Turki gājuši arī uz krogu pie pirts, netālu no savas izvietojuma vietas Gaujas ielā. Sākumā viņi negribējuši iet uz pirti, baidīdamies, ka viņus tur nenoslepkavo, bet vēlāk ar prieku gājuši pērties.

Cik spēja, turku gūstekņi gatavojuši arī savus īpatnējos ēdienus, kas bija krietni citādāki, nekā bija paraduši ēst cēsnieki. Sevišķi tas bijis sakāms par maizes un sviesta gatavošanu, bet cēsnieki vēlāk iemācījušies gatavot ko līdzīgu.

Nevarēdami pierast pie ziemeļu klimata, turki drīz sāka slimot, un daudzi no gūstekņiem pirmo ziemu neizturēja. Viņi slimoja pārsvarā ar dažādām elpceļu un plaušu slimībām, vēlāk arī ar tīfu. No 1878. gada 1. janvāra līdz 1. maijam Cēsu pilsētas slimnīcā ārstējās 163 turku karagūstekņi, no kuriem 19 nomiruši.

Lūk, viņu vārdi: kareivji Hasirs Ali, Osmans Suleimans, Ibrahims Hasans, Ali Muharans, Memeds Ali, Sali Veli, Hasans Huseju, Veli Ismails, Ali Mustafa, Halils Huseins, Mehneds Mehmeds, Memets Memets, Memeds Abdulla, Šabons Šerifs, Ali Jakubs, Eikins Mehemets, apakšvirsnieki Rustens Sulkufars, Mustafa Memets, Abduls Ismails. Tajā pašā gadā no 1. maija līdz 1. septembrim slimnīcā ārstējās vēl 13 gūstekņi, no kuriem nomira seši: kareivji Ahmeds Hasans, Omars Mahmuds, Halils Omers, Omers Halils, Bekirs Bekirs, Ali Abdiramans. Pēdējais bija slimojis 83 dienas. Kopā nomira 25 turku karagūstekņi. 1916. gadā Cēsis kara būvju un ceļu celtniecībā bija nodarbināti kirgīzi, viens no viņiem Cēsīs nomira un viņu kā musulmani apglabāja turku kapos. Ar to izskaidrojams, kāpēc visur parasti tiek minēti 26 kareivji.

Toreizējā Cēsu pilsētas valde izvēlējās turku gūstekņu apglabāšanai kādu mazu zemes gabalu Gaujas kalnā Gaujas ielas kreisajā pusē. Mirušos apglabāja krievu karavīri. Turku mullas esot vēlējušies mirušos apglabāt pēc savām parašām sēdus ar galvu ārpus zemes, taču krievu varas iestādes to neesot ļāvušas. Pie katra kapa uzstādīja koka dēlīti ar uzrakstu. 1878. gadā Cēsu pilsētas vadība kapos novietoja granīta kapakmeni, kurā nogludinātajā pusē zem guloša turku pusmēness bija iekalts uzraksts: 23 Türkische Gefangene aus der Plewnaschen Armee. Gest. 1877/8 (“23 turku gūstekņi no Pļevnas armijas. Miruši 1877/8”). Divi no iepriekš minētajiem gūstekņiem bija miruši pēc kapakmens uzstādīšanas.

Pēc Krievijas–Turcijas kara beigām turku kara gūstekņiem bija iespēja doties mājup, tomēr daži no viņiem izvēlējās palikt uz dzīvi Cēsīs. Viens no viņiem Rīgas ielā 22 atvēra savu, kā toreiz teica, turku beķereju Turku maiznīca, kuras izkārtnē bija redzams kliņģeris un turku pusmēness. Maiznīcā strādāja vairāki turki, un tur gatavoja ļoti garšīgu maizi. Turki cepa savu pīto maizi ar magonēm un apaļos nelielos klaipiņus. Tīrība maizes ceptuvē bijusi priekšzīmīga, un cēsnieki labprāt tur iepirkās.

Pirmā pasaules kara sākumā saskaņā ar Krievijas militāro varas iestāžu lēmumu no piefrontes zonas, kāda skaitījās arī Vidzemes guberņa, bija jādeportē visi ienaidnieka valstij piederīgie. Bet Turcija Pirmajā pasaules karā kopā ar Vāciju un Austroungāriju karoja pret Krieviju. Tā turki no Cēsīm tika izvesti uz Iekškrieviju. Par viņu tālāko likteni ziņu nav. Kara un revolucionāro juku laikā, kā arī pirmajos neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas gados turku karagūstekņu kapus neviens nekopa un tie panīka. Beigās tie esot atgādinājuši drīzāk džungļus nekā karavīru atdusas vietu – tikai krūmos ieaugušais pelēkais piemiņas akmens norādīja vietu, kur dus turku karavīri.
1936. gadā Cēsu kūrorta komiteja nolēma šo vietu sakopt.

Gatavojoties kapu sakopšanai, Cēsu kūrortu komitejas inspektors Kārlis Dzirkalis Rīgā apmeklēja Turcijas konsulu O. Kelleru, kas no savas puses apsolīja Turcijas atbalstu. Tā paša gada rudenī Cēsīs ieradās Tallinā rezidējošais Turcijas sūtnis Nari Batu. Kopējā apspriedē nolēma, ka līdz ar kapu sakopšanu tajos būs uzstādīts piemineklis. Pieminekļa un kapu labiekārtošanas projektu izstrādāja Dzirkalis, kurš uzskatāms par šā projekta iniciatoru. 1937. gadā apritēja 60 gadi kopš turku karagūstekņu ierašanas Cēsīs, un tieši šajā atceres gadā arī nolēma stāties pie kapu labiekārtošanas. Vecās kapu kopiņas nolīdzināja un izveidoja jaunas. Apkārt ierīkoja zemu žogu no cementa stabiņiem un dzelzs caurulēm. Kapu austrumu pusē uzbēra uzkalniņu nošķeltas piramīdas veidā, uz kuras uzcēla 1,95 m augstu pieminekli no Cēsu apkārtnē iegūta šūnakmens. Piemineklis celts garena četrstūra veidā, ko satur stūros ieslīpi balsti. Virs tiem bija trīs smagas plāksnes Augšējā bija iekalts turku pusmēness. Priekšpusē uz bronzas plāksnes uzraksts – “Šeit apglabāti Turku–krievu karā pie Pļevnas gūstā kritušie un Cēsīs mirušie 26 turku karavīri. 1877–1937”. Uzraksts dublēts arī turku valodā. Uz kapu platformu veda plašas četru metru kāpnes ar diviem karogu stabiem platformā, kurā bija uzstādīti seši soli. Pie ceļa, kas ved uz kapiem, uzcēla divus divmetrīgus ieejas vārtu stabus, kuru priekšpusē novietoja bronzas plāksni ar uzrakstu latviešu un turku valodā “Turku karavīru kapi”.

1937. gada rudenī kapu izbūve bija pabeigta, un 26. septembrī notika atjaunoto turku karavīru kapu svinīgā atklāšana. Turcijas puse arī apņēmusies rūpēties par kapu saglabāšanas materiālo pusi, katru gadu pārskaitot noteiktu summu Cēsu pašvaldībai.

Tas pat esot noticis vēl padomju laikos pēc Otrā pasaules kara, taču šo naudu neredzēja ne Latvija, ne Cēsis. Pēc Otrā pasaules kara turku kapus neviens nekopa, jo interesēties par tiem neskaitījās politiski pareizi. Padomju laikos pazuda arī bronzas plāksnes, pusmēneši ar zvaigznītēm no kapu kopiņām. Tikai 2003. gadā kapu teritoriju atdeva Brāļu kapu komitejas pārziņā, savukārt Turcijas piešķīra finansējumu kapu rekonstrukcijas projekta izstrādei un realizācijai. Atjaunotos turku karavīru kapus Cēsīs svinīgi atklāja 2005. gada 16. septembrī.