Latvijas noslēpumi: šprotu spožums un šarms
Šprotu konservus esam pieraduši uzskatīt par kaut ko Latvijai tik ikdienišķu, ka pat neiedomājamies, kad un no kurienes tie ir parādījušies. Izrādās, jau pirms vairāk nekā simts gadiem šprotes bija viena no vislabāk zināmajām Latvijas delikatesēm.
Rakņājoties pa vecām avīzēm, var uzdurties 1889. gadā iznākušam laikrakstam, kurā publicēts īss stāsts par Gēgingera konservu fabriku jeb, kā tolaik bija pieņemts teikt, “fabrikāciju”, kas Rīgā esot ieņēmusi cienījamu stāvokli. Galvenokārt šādu stāvokli tā bija izpelnījusies ar saviem gaļas konserviem. “Šīs konservas top pārdotas skārda traukos, uz kuru etiķetēm šo konservu barojošo daļu satura daudzums pēc procentiem krievu valodā uzdots. Viena trauka saturs, kāds nu ik reiz ir trauka lielums, sniedz barību 20, 10, 4 vai 2 stipriem cilvēkiem. It īpaši praktiski ir no šīs fabrikas pērkamie konservu barības iepakojumi priekš zemes un ūdens ceļojumiem, priekš medniekiem un karavīriem lēģerī. Šīs ir glīti pagatavotas koka kastītes, kurās atrodas konservi līdz ar skārda trauka atgriežamo nazi.”
Mazliet tālāk šajā pašā rakstā pieminētas delikateses – “smeķīgie zivju konservi”, piemēram, Daugavas nēģi, Daugavas lasis un “tā nosauktās šprotes eļļā”. “Pēdējās ļoti konkurē ar francūžu sardīnēm. Gēgingera delikateses top Krievijas tālākās vietās, līdz pat Vidusāzijai pārdotas,” vēsta laikraksts.
Gēgingera konservu fabrika patiešām bija pioniere zivju konservu ražošanā, taču šprotu pirmatklājēju gods, cik zināms, pieder citai firmai – K. V. Mortensen –, kas par paraugu bija ņēmusi sardīņu konservus. Sākumā šos konservus arī mēģinājuši pārdot kā sardīnes, taču tās nepavisam nav izskatījušās pēc ierastajām franču sardīnēm, tādēļ tirgotāji atteikušies tās ņemt, uzskatot par viltojumu. Tad rūpnieki atrada izeju, pārdēvējot jaunos konservus par šprotēm. Sākotnēji pats konservu izgatavošanas process bija diezgan sarežģīts, jo vākus bundžām vajadzēja pielodēt, bet īpaša aizvākošanas ierīce tika izgudrota tikai 1890. gadā.
20. gadsimta sākumā šprotes Krievijas impērijā bija jau labi zināmas, un tās tika piegādātas pat cara galmam. Rīgā darbojās divi desmiti konservu fabriku, kas kopā spēja saražot gandrīz sešus miljonus šprotu bundžiņu gadā.
Kā jau daudzus Rīgā esošos uzņēmumus, arī šprotu rūpniecību iznīcināja Pirmais pasaules karš. Divdesmitajos gados ražošana pamazām atjaunojās, un šprotes atkal kļuva par pieprasītu eksportpreci. 1939. gadā no visiem Latvijā saražotajiem zivju konserviem apmēram trešo daļu pārdeva ārzemēs, un no šā daudzuma lauvas tiesa piederēja tieši šprotēm – 90 procenti. Lielākais pircējs bija ASV, kaut gan šajā tirgū nācās sīvi cīkstēties ar līdzīgiem poļu un igauņu ražojumiem, kas bija lētāki, lai arī, pēc latviešu domām, zemākas kvalitātes.
“Konservu kārbu tapšana notiek nelielā telpā, kur vienā istabas stūrī redzamas baltā skārda loksnes, bet otrā jau ceļas jauno kārbu piramīdas. Pāris cilvēku lielās skārda plāksnes sagriež sīkās sloksnītēs, līdz pakāpeniski tās iegūst kārbas veidu. Svarīgākais darbs te jāveic kādai strādniecei pilnīgi tumšā telpā, kur viņa pavada dienu no dienas. Šai strādniecei jāpārbauda, lai jaunajās kārbās nebūtu kāds citādi neredzams caurumiņš, kas ļautu konserviem piekļūt gaisam un tie bojātos. Katru kārbu strādniece uzliek labi noslēgtam gaismas avotam un pārbauda,” tā 1940. gadā kāds žurnālists aprakstīja konservu ražošanas tehnoloģiju uzņēmumā Latvijas konservi.
Šprotes nekur nepazuda arī padomju laikos, kad pie to ražošanas ķērās zvejnieku kolhozi. Ar noietu problēmu nebija – varen plašā padomjzeme bija gatava apēst visas šprotes līdz pēdējai un prasīja vēl. Tādēļ radās šprotu surogāts – samaltas šprotes jeb šprotu pastēte. Cilvēkiem, kas īstas šprotes nebija redzējuši, derēja arī tāda “delikatese”…
Šprotes pret plintēm
Šprotu ražošanā latviešu lielākie konkurenti allaž ir bijuši igauņi, kuri deviņdesmito gadu sākumā izspēlēja neredzētu joku, mēģinot šprotes padarīt par stratēģisku preci. Proti, 1993. gadā tolaik nesen izveidotā Igaunijas Aizsardzības ministrija bija iepirkusi šprotes par vairākiem desmitiem miljoniem rubļu, cerot tās barterdarījumā apmainīt pret ieročiem. Firma, kas šajā darījumā veica starpnieka funkcijas, labi nopelnīja, savukārt Aizsardzības ministrija ieročus tā arī nedabūja, toties tai nācās apmaksāt rēķinu par konservu uzglabāšanu.
