Supertriatlonists Jānis Miezers jau apskrējis apkārt zemeslodei

Izklausās ne pārāk oriģināli, taču “latviešu Forests Gamps” ir pirmais apzīmējums, kas nāk prātā, domājot par latviešu vienīgo aktīvo ultratriatlonistu Jāni Miezeru. Laikmetā, kad lielumlielai daļai cilvēku garākā distance, ko viņi ikdienā mēro, ir gulta – dators – pods, Miezeram ir par maz ar klasisko triatlona distanci: 2,4 jūdzes jeb 3,86 kilometri peldus, 112 jūdzes jeb 180,2 kilometri ar velosipēdu un 26,2 jūdžu jeb 42,2 kilometru skrējiens. Viņam vajag vēl ko vairāk. Šā gada 16. jūlijā Austrijas pilsētā Bādblumavā (Bad Blumau) notikušo "Ultra Triathlon Quintuple" sacensību piektajā dienā Miezers finišēja, 32 dalībnieku konkurencē izcīnot 13. vietu; 19 kilometrus peldus, 900 kilometrus ar velosipēdu un 211 kilometrus skriešus viņš veica 103 stundās 52 minūtēs un 6 sekundēs. Tas ir 33 stundas ilgāk, nekā to spēja uzvarētājs vācietis Ričards Jungs. Miezers iekļāvās iecerētajās 110 stundās un kļuva arī par pirmo latvieti, kurš veicis ultratriatlona distanci. Un jau gandrīz sakūdīts piedalīties dubultultrā...

Visvieglākā – peldēšana

Cik sens ir triatlons? Vikipēdija vēsta par pirmsākumiem pagājušā gadsimta 20. gados Francijā, kad tās distances gan bija smieklīgas samērā ar tagad pieveicamajām, bet pirmās klasiskā triatlona sacensības "Hawaiian Ironman Triathlon" esot notikušas 1977. gadā Havaju salās…

Triatlona vēsturi smalki nepārzinu, bet runā, ka toreiz Havaju salās tiešām kādi skrējēji un peldētāji bija izdomājuši pamērīties ar krāniņiem – kurš sporta veids prasa lielāku izturību –, bet tad strīdā iejaucies jūras kājnieks Džons Kolinss, kurš žurnālā "Sports Illustrated" bija izlasījis, ka slavenajam beļģu riteņbraucējam Edijam Merksam bijis visaugstākais reģistrētais maksimālā skābekļa patēriņa rādītājs, tātad visizturīgākie ir riteņbraucēji. Beigās strīdnieki nolēmuši apvienot visus trīs sporta veidus. Tā radās klasiskā triatlona distance, saukta "Ironman".

Tā distance, kas 2000. gadā tika iekļauta Sidnejas olimpiskajās spēlēs, – 1500 metru peldēšana, 40 kilometru riteņbraukšana un 10 kilometru skrējiens –, samērā ar "Ironman" tātad ir bērna šļupsti?

Sprinta distance ir vēl īsāka, bet nevar teikt, ka tā ir bērna šļupsti, jo tie vīri visu dara ļoti ātri. Tas nav manam vecumam.

Cik vecs tad tu esi?

Četrdesmit pieci gadi. Pirmo maratonu noskrēju 33 gadu vecumā.

Vai tas nav pavēlu?

Es nekad neesmu sevi pozicionējis kā sportistu, man tas ir tikai hobijs (smaida). Protams, bērnībā ar riteni ir braukts gan makšķerēt, gan pa pagalmu. Ikdienā man patīk skriet. 2007. gadā sāku skriet garākus gabalus.

Bet peldēšana? Bez jaunībā gūtām iemaņām, šķiet, nopeldēt jau vairāk par 500 metriem ir diezgan grūti...

Jā un nē. Ja iemācās tehniku un uztrenē izturību, tad peldēšana ir visvieglākā disciplīna, jo aizņem vismazāk no kopējā distances laika un ir arī pirmā disciplīna, kad esi vismazāk noguris.

Peldēšana notiek hidrotērpos?

Kā sirds vēlas. Nesen Lietuvā pasaules čempionātā pagājušā gada uzvarētājs startēja bez hidras, bet viņam nācās izstāties, jo organisms atdzisa. Starpība starp 20 grādus siltu ūdeni un 37 grādus siltu ķermeni ir pietiekami liela, lai divās stundās ķermenis atdzistu tiktāl, ka jau ir par vēsu.

Kur ultratriatlonisti parasti peld?

Man līdz šim ir sanācis peldēt vai nu baseinā, vai iekšējos ūdeņos. Aironmenus parasti rīko jūrā.

Peldbaseinā parasti ir 28 grādus silts ūdens. Tad hidru nevajag?

Vajag tik un tā. Turklāt sacensības rīko parasti āra baseinos.

Tur var uzpūst vējš...

Jā, viss ir – vējš, viļņi.

Tas jau traucē.

Jā – saule traucē, viļņi traucē, citi dalībnieki arī traucē. Jo vairāk dalībnieku, jo grūtāk. Klasiskajā "Ironman" distancē, kurā līdz šim esmu piedalījies tikai vienreiz, dalībnieku skaits ir audzis tiktāl, ka pāris nedēļās visi pieteikumi tiek izpirkti.

Vai tavs hobijs ir dārgs prieks?

Nosacīti dārgs. Kalnu maratonos dalības maksa ir apmēram eiro kilometrā. Triatlonā ir līdzīgi, tikai tev ir arī jānokļūst līdz sacensībām.

Ultratriatlonists jau līdz tām var aizskriet, ja nav okeāns starpā...

Nu, uz Pasaules kausu Meksikā un Amerikas Savienotajās Valstīs vēl neesmu bijis tieši finansiālu iemeslu dēļ.

Cik maksā dalība tādās sacensībās?

Negribu samelot. Tie ir 500–800 eiro, plus ceļš, plus velosipēds arī jāaizved, plus jādzīvo. Bet, piemēram, uz sacensībām Havaju salās nemaz tāpat vien nevar tikt, ir jāatbilst noteiktiem kritērijiem un vēl jāpiedalās izlozē.

No kādiem sasniegumiem sākot, triatlonists finansiāli sāk vinnēt?

Ja "Ironman" klases topa sportisti, 10–20 labākie, gadā saņem 40–60 tūkstošus eiro, tad tas ir daudz. Pagājušogad "Ironman" sacensības bija Igaunijā.

Piedalījies?

Nē, man tajā laikā bija dubultais aironmens Lietuvā.

Distancē uzbarojas

Tavs rekords tagad ir pieckāršais triatlons. Kā tik garas distances veikšana notiek?

Vispirms peld baseinā...

Visus 19 kilometrus bez apstājas?

Vienīgā apstāja ir baseina maliņā – paņem pudeli, padzeries, sakārto brilles, uzēd želeju un peldi tālāk. Vidēji nopeldi trīs kilometrus stundā.

Tātad peldi kādas septiņas stundas. Tajā laikā uzēd tikai želeju?

Vēl arī banānu.

Kad distance nopeldēta, ko tu dari tālāk?

Izkāpju no ūdens, novelku hidrotērpu, kāpju uz riteņa un braucu.

Tos deviņsimt kilometrus...

Tos gan ar nokāpšanu – pabrauc un, kad jūties gana braucis, apstājies, paēd, drīkst pagulēt, ieiet dušā, pastaigāt.

Miegs nāk?

Nosacīti. Nogurums ir, apziņa mēģina slēgties ārā, bet tik garā disciplīnā tas nav būtiski – tiklīdz tādu sajūtu noķer, tā arī dari. Trīskāršajā triatlonā, kur mans rezultāts bija kādas 44 stundas, braucu bez gulēšanas divas diennaktis, tas ir grūtāk.

Bet guļot tu zaudē laiku?

Protams. Ir starta laiks, un tā ir katra paša darīšana, cik ātri tu nonāc finišā.

Ko dara dakteri? Skrien dzelzs večiem līdzi?

Daktera man nav! Sacensību rīkotājiem jānodrošina kāds medicīniskais atbalsts, un, ja kādam kļūst slikti, droši vien palīdzību var dabūt.

Tiem, kas spēj piedalīties ultratriatlonā, droši vien slikti nevar kļūt...

Nu, savu organismu tu pazīsti, un, ja jūti, ka kaut kas nav labi, sabremzē tempu un atpūties. Bet karstā laikā var kļūt slikti.

Tev kādreiz slikti ir kļuvis?

Kontrolēti. Bieži skrienu arī maratonus, ne uz rezultātu, bet kā sporta kluba tempa turētājs. Šogad Kauņas maratonā pirmoreiz izstājos no sacensībām, jo karstā laikā pulss uzkāpa. Izstājos apzināti, jo biju ceļā uz savu pieckāršo aironmenu.

Skriešana pieckāršajā triatlonā notiek tāpat kā riteņbraukšana – ar apstāšanos un pagulēšanu?

Tieši tā. Ir arī tāds pieckāršais triatlons, kurā tu nopeldi vienu distanci, nobrauc ar riteni un noskrien, un pulkstenis apstājas. Pa nakti guli, un nākamajā dienā no rīta atkal visiem starts.

Tev droši vien ir pieraksti, cik esi noskrējis, nobraucis ar riteni, nopeldējis?

Pulkstenis to visu pieraksta.

Apkārt zemeslodei ar riteni droši vien esi apbraucis...

Kājām esmu apskrējis. Ar riteni apbraucis esmu vairākas reizes.

Atliek tikai appeldēt apkārt zemeslodei...

Nē, to nevar. Mēnesī var nopeldēt tikai kādus padsmit kilometrus, tātad ar manu peldēšanas apjomu ir ļoti ilgi jādzīvo, lai appeldētu apkārt zemeslodei.

Cik garu distanci esi noskrējis bez apstājas?

Piecus maratonus – 211 kilometrus.

No Rīgas līdz Liepājai... Tiešām bez apstājas?

Apstājies, lai paēstu, padzertos...

Uzpīpētu...

Varu parādīt bildi no pieckāršā triatlona, kur viens dalībnieks izkāpj no baseina, uzpīpē un peld tālāk.

Lai pačurātu, var taupīt laiku un nekāpt no ezera laukā?

Jā – tad jāčurā hidrotērpā.

Ko triatlonists lieto maču laikā? Proteīna kokteiļus droši vien ne?

Tas ir katram individuāli. Es proteīna kokteiļus faktiski nelietoju, dzeru izotoniskos dzērienus, tur ir klāt ogļhidrāti, sāls, minerālvielas. Arī alus man garšo.

Mača laikā?!

Bezalkoholiskais.

Ar to jau tikai kuņģi var samaitāt, ne kaifu dabūt...

Nē, garajās distancēs kuņģī parasti ir tāds kokteilis, ka tam vajag kaut ko nomierinošu, ikdienišķu, tam bezalkoholiskais alus ļoti labi der.

Cik kilogramu tu zaudē klasiskā "Ironman" laikā?

Pieņemu, ka varētu zaudēt kilogramu vai divus, ne vairāk, jo tiek jau arī ēsta želeja, dzerts ūdens. Šķidrums ir jāatgūst, citādi tu nodari pāri organismam.

Pēc sava pirmā ultratriatlona svēries?

Jā, atbraucu mājās un nosvēros – nekas nebija mainījies. Iepriekšējais pasaules rekordists stāstīja, ka viņš ir viens no retajiem, kurš distancē uzbarojas. Mute viņam visu laiku kustas. Viņš neēd gaļu, un viņam ir laba komanda, kas viņu baro.

Kurš segums ir vissliktākais skriešanai? Asfalts?

Asfalts ir vissliktākais mugurai, bruģis – potītēm. Pa asfaltu skriet esmu pieradis. Man nepatīk skriet kalnos.

Cik apavu pāru tu noskrēji pieckāršajā triatlonā?

Noskrēju ar vienām kedām, bet nākamreiz ņemšu līdzi vienu vai divus izmērus lielākas kedas, jo tajās dienās, kuras tu distancē pavadi, kāja tomēr piepampst, un keda kļūst par mazu.

Profesionāli maratonisti dažreiz izstājas tulznu dēļ...

Esmu redzējis dažus skrējējus, kas savām kedām nogriež pirkstgalus.

Vai triatlona velosipēds kaut kā atšķiras no citiem velosipēdiem?

Man pašam ir šosejas – tūrisma velosipēds, kas pielāgots triatlonam, tam ir uzmontēta guļstūre plus vēl atsevišķa sēdekļa stute, kur pozīciju dabūju pietuvinātāku triatlona pozīcijai, sēžu augstāk un tuvāk centrālajai asij.

Cik maksā triatlona velosipēds?

Lētākais varētu būt ap 2000 eiro, labs pie 10–12 tūkstošiem eiro. Bet arī labs šosejas velosipēds maksā apmēram tikpat.

Garumam ir nozīme

Cita veida skrējienos, piemēram, orientēšanās sacensībās, tu piedalies?

Brīvā laika ir tik, cik ir. Rīgas rogainingi ir interesanti, bet "Stirnu buki" man ir par īsu. Piedalos tādās sacensībās, kas aizņem ilgāku laiku nekā ceļš līdz tām.

Kāda ir tava motivācija, lai veiktu tik garas distances?

Sevis pārvarēšana. Poļi pēc finiša mēģināja mani pierunāt uz desmitkārtīgo "Ironman". Teicu, ka sieva mani atbalstīt uz tik ilgu laiku nebrauks; tādā distancē paiet pāris nedēļas.

Kas tu esi ikdienā?

Risku parakstīšanas nodaļas vadītājs "Unicredit" līzingā. Izvērtēju kredītu piešķiršanu.

Vai tur negadās tādi, kas paņem kredītu un tad dodas, tā sakot, daudzkārtējā triatlonā prom, lai nav jāatdod?

Kredītu dod banka, līzings finansē lietu. Ir klienti, kas paņem mašīnu un aizbrauc uz bijušajām postpadomju valstīm. Tur mašīnu, ja arī var atrast, ir ļoti grūti atdabūt.

Kā tu vari komentēt traģisko šīs vasaras gadījumu ar Aigi Auderu, kurš bija izlēmis viens pats doties uz Roņu salu ar kajaku?

Katram pašam jāizsver, kādu risku viņš gatavs uzņemties un cik tālu iet. Tie, kas peld, var noslīkt, tie, kas lido, var nosisties, un tos, kas brauc ar riteni, diemžēl var nobraukt mašīnas.

Vai jaunībā esi darījis kaut ko riskantu, piemēram, peldējis pāri ezeram vai platai upei?

Tagad reizi gadā Ikšķilē ar Izturības puišiem peldam pāri Daugavai. Tas pasākums ar katru gadu kļūst populārāks, šogad bija jau ap 50 cilvēkiem. Kas nejūtas tik stipri, paņem boju līdzi.

Vai tu savās distancēs kaut kādā veidā riskē, piemēram, lai sasniegtu labāku rezultātu?

Nē, es piedalos prieka pēc. Nu, pērnajā rudenī pēc sezonas beigām aizgāju uz olimpisko vienību, veicu slodzes testu, un ārsti teica, ka bišķiņ tomēr jāpiebremzē ar treniņu slodzi, ziemā jāpastrādā ar mazākām slodzēm. Bet tas nav tāpēc, ka es būtu gājis uz risku, vienkārši ir bijusi ne pārāk izsvērta treniņu slodze.

Cik laika tev treniņi paņem?

Gandrīz visu brīvo laiku, bet dienā tā ir stunda vai divas, ne vairāk. Kad ir laba noslodze, man sanāk divreiz nedēļā peldēt pa 2–3 stundām, tātad 5–6 kilometrus, trīsreiz nedēļā velosipēds pa 1–2 stundām (ja iet kāda interesanta filma vai hokejs, var ilgāk pasēdēt uz riteņa), un pārējā laikā 80–100 kilometri nedēļā būtu jānoskrien, tātad kādas astoņas stundas. Ne vienmēr tas sanāk.

Kad tu skrien – rītos vai vakaros?

Kad nevaru piecelties, tad vakaros, bet vēlams būtu arī rītos. Dzīvoju Iecavā, bet dažreiz palieku Rīgā. Uz baseinu līdz šim gāju Rīgā, bet šogad baseins man ir Bauskā. Tur baseina apmeklējums ir trīs stundas, Rīgā – tikai divas, turklāt baseina celiņš var būt ļoti pilns, kamēr Bauskā trīs cilvēki celiņā ir maksimums.

Teici, ka esi ar mūziku uz tu. Vai distancē dziedi?

Parasti nē. Dažreiz ir tā, ka uzmācas kāda melodija un tu netiec no tās vaļā, tad nav patīkami.

Citiem hobijiem tev laiks atliek?

Neatliek. Makšķerēt Ālandu salās pēdējoreiz biju pirms četriem gadiem.

Kas ir tava sapņu zeme skriešanas ziņā? Havaju salas?

Nē, tā nav mana sapņu zeme, jo tur skriet būtu ļoti grūti, saule spīd, ir karsts, un man karstums nepatīk. Mana sapņu zeme ir Jaunzēlande, tur labprāt noskrietu ultramaratonu pa kalniem. Bet, ja tur brauc, jārēķinās vismaz ar pusotru mēnesi, citādi nav vērts, ja gribi kaut ko redzēt. Arī izmaksu ziņā Jaunzēlande ir līdzvērtīga Šveicei un Norvēģijai.

Norvēģijā ir ekstrēms triatlons – jālec fjordā no prāmja, jāpeld pa aukstu ūdeni, tikai +11 grādu, pēc tam jābrauc pa kalniem, pa slapjumu un aukstumu, un finišā pēdējie metri jāskrien kalnā augšā.

Tikai alu!

Mēs esam intervējuši vienu citu garo distanču skrējēju – Mārtiņu Zvīdriņu, kurš skrēja apkārt Fudzi kalnam. Skrienot apkārt kalnam, tu vismaz redzi interesantu ainavu, nevis tikai riņķo pa vienu distanci...

Pazīstu Mārtiņu, iepazinos ar viņu Monblāna skrējienā. Bet gribas arī ko citu pamēģināt, ne tikai skrējienu apkārt kalnam. Pamēģināju triatlonu, un iepatikās. Man tas ir vieglāk nekā skriet pa kalniem, tiem esmu par smagu. Turklāt, lai labi skrietu pa kalniem, ir jātrenējas, bet Latvijā īsti nav kur trenēties. Jā, var braukt uz Riekstu kalnu Baldonē, uz Siguldu, bet mans koncepts ir tāds, ka varu iziet no mājām, uzvilkt kedas, un – aiziet!

Līdz kādam vecumam aironmeni skrien?

Vecuma kategorija pieckāršajā triatlonā ir 60+.

Latvijā ir triatlona federācija, ko vada Vilnis Priedītis. Vai ir arī triatlonistu reitings?

Es federācijā neesmu, jo sevi par sportistu neuzskatu. Federācijas sportisti startē olimpiskajā distancē. Ironman ir varbūt pēdējā disciplīna, kas piekritīga šai federācijai. Nākamā ir ultratriatlona asociācija, tā rīko sacensības, kas ir virs "Ironman", tās dalībnieku Latvijā nav.

Kāpēc nav?

Nezinu. Varbūt neviens negrib kā sportists piedalīties, varbūt ir kādi finansiāli apsvērumi.

Cik tādu ultratriatlonistu Latvijā ir, kas nav triatlona federācijā?

Es zinu četrus, sevi ieskaitot. Viens ir Anatolijs Ļevša, otrs – Aivars Uzuls; izlasījis rakstu par viņu, nolēmu piedalīties triatlonā, trešais – vēl viens puisis, par kuru nekur nav rakstīts.

Pasaulē ultratriatlons kļūst ar katru gadu populārāks, dalībnieki jaunāki un ātrāki. Ultratriatlonā drīkst piedalīties no 18 gadiem. Ir jābūt finišējušam "Ironman", jābūt arī ārsta izziņai un eritrocītu testa rezultātam. Tas parāda arī, vai tu nelieto dopingus.

Tu nekad neesi lietojis dopingu?

Tikai alu! Bet piedalījies analīžu došanā esmu.

Cik garo startu tev gadā ir?

Četri, pieci. Ja pieskaita arī maratonus, kādi desmit.

Kāds ir tavs maratona rekords?

Rekorda nav, bet esmu turējis un noturējis tempu 3 stundas 15 stundas. Tas arī ir mans ātrākais maratona laiks.

Zem trim stundām maratonu tu varētu izskriet?

Pie tā būtu jāpiestrādā, tad pēc gada vai diviem varētu. Esmu resns un lēns (smaida), bet skrienu priekam un varu skriet ilgi!