Latvijas noslēpumi: nacionālā šķirne - Latvijas dzinējsuns

Hercoga Jēkaba radīts, Arnolda Baizuma atjaunots

Kaut arī šķirnes medību suns, kas radīts ciltsdarbā, ir goda lieta, daudz ziņu par suņa selekcijas ceļu nav saglabājies. Pie vainas ir gan laiks, gan arī kari, kas būtiski postīja agrāk iesākto veiksmīgo ciltsdarbu. Jo līdz pat Pirmajam pasaules karam Kurzemes dzinējsuns bija izplatītākais un populārākais medību suņa veids, bet pēc abiem pasaules kariem tas, sakrustojoties ar citām sugām un bezsugas suņiem, gandrīz tika zaudēts pavisam.

Tas, kas zināms par Latvijas dzinējsuņa izcelsmi, ir burtiski kanonizēts vienādos teikumos, kas atrodami vai visos ar suņu šķirnēm saistītos avotos. Proti, pirmās ziņas par ciltsdarbu ar šķirnes medību suņiem parādās 17. gadsimtā Kurzemes hercogistē. Hercogs Jēkabs bija pietiekami godkārīgs un progresīvs, lai nemedītu ar citu tolaik izplatīto dzinējsuņu šķirņu pārstāvjiem, bet izveidotu pats savu šķirni. Tas, kā tieši izveidota Kurzemes dzinējsuņu šķirne, dokumentāri nav pierādāms, jo materiāli nav saglabājušies. Taču kinologi domā, ka ciltsdarbā par pamatu izmantots Lucernas dzinējsuns, krustojot ar angļu dzinējsuņiem un pievienojot arī Sv. Hūberta dzinējsuņa piejaukumu.

Pēc agrārās reformas, izveidojoties Latvijas valstij, tiek dibinātas pirmās Mednieku biedrības. Rīgā tādu nodibina 1919. gadā, 1920. gadā biedrība darbību sāk Jelgavā un Bauskā. Interesanti, ka pēc diviem gadiem tiek sasaukts Mednieku biedrības kongress, kur nodibina Latvijas Mednieku biedrību savienību (LMBS), kur par goda priekšsēdi ievēlē toreizējo Valsts prezidentu Jāni Čaksti. Vēl pēc gada, 1923. gadā, tiek sarīkota pirmā Latvijas šķirnes medību suņu izstāde. Par pirmo Latvijas čempionu šķirnes suņu klasē kļūst vācu īsspalvainais putnu suns Ledi, otro godalgu saņem Kurzemes dzinējsuns Murza.

Latvijas dzinējsuņu kluba Ciltsgrāmatas vadītājs Aigars Remess pastāstīja, ka pēc Otrā pasaules kara nelielas aktīvistu grupas vidū atdzima ideja šķirni atjaunot. 1969. gadā Vissavienības šķirnes medību suņu izstādē Latvijas kinologi demonstrēja konstitūcijas tipa un eksterjera ziņā vienādu suņu grupu, 1970. gadā šķirni varēja uzrādīt PSRS Kinoloģiskās padomes komisijai, kas 1971. gadā apstiprināja jaunu šķirni. Tās nosaukums – Latvijas dzinējsuns. Latvijas tāpēc, ka vienam no funkcionāriem bijušas rūgtas atmiņas par Kurzemes katlu Otrā pasaules kara laikā.

Liela loma šķirnes atdzimšanā bija Latvijas PSR Mednieku un makšķernieku biedrības galvenajam kinologam veterinārārstam Arnoldam Baizumam, bijušajam leģionāram, kuram pagātnes dēļ nācās lielu daļu darba veikt ar citu vārdu.

Šķirne ir starptautiski neatzīta, pagaidām notiek suņu inventarizācija un to cilvēku apzināšana, kuri vēlas darboties šķirnes izkopšanā. Patlaban lielākā strādājošu suņu populācija ir Ērgļu puses medniekiem. Par suņu ciltsdarbu nav saglabājies arhīvs. Aigars iesāka un tagad vairāki no biedrības pievienojušies darbam, veidojot medību suņu interneta reģistru vietnē, kur, ievadot šķirnes vārdu, iegūst informāciju par tā ciltsgrāmatu.

Teicami mednieki un mīļi ar savējiem

Šķirnes standarts nosaka – Latvijas dzinējsuņa uzvedības tips ir nosvērti kustīgais.

Šķirne radīta ne tikai lapsu, zaķu, jenotu, bet arī pārnadžu – briežu, aļņu, stirnu, mežacūku – medīšanai. Uzdevums ir ar apakšējo ožu (pēdas, tuvu pie zemes) atrast dzīvnieku un, skaļi rejot, dzīt to mednieku virzienā. Latvijas dzinējsuņiem izkopta kā apakšējā, tā arī augšējā oža, ko vairāk izmanto laikas. Tas nodrošina, ka Latvijas dzinējsuņiem ir lielākas priekšrocības, dzenot lielos dzīvniekus, kas var uzbrukt suņiem un tos savainot, ja, pēdas dzenot, suņi nepaceļ galvu un dzīvnieku neredz.

Medību suņi aiziet bojā arī zem mašīnu riteņiem, medību karstumā dzenoties pakaļ meža dzīvniekiem pāri ceļiem. Tā Aigars zaudēja vienu no savām kucītēm. Vēl suņi cieš no lielo dzīvnieku spērieniem un ilkņiem, kas arī nav retums medībās: “Ar to Latvijas dzinēji atšķiras no bīgliem un igauņu dzinējiem, kas negribīgi ceļ augšā galvas un tāpēc gūst traumas,” skaidro Aigars Remess. Kamēr dzinējsuns, skaļi riedams, virza dzīvnieku uz mednieku, pēdējais analizē trajektoriju un aprēķina, kurp jātēmē. Citu šķirņu dzinēji rej tikai tad, kad redz zvēru, bet Latvijas dzinēji sāk riet, tikko saož karsto pēdu (tā sauc meža dzīvnieku svaigi atstātas pēdas). Medniekiem tas jāzina, lai nepalaistu dzīvnieku garām.

Latvijas dzinējsuņi ir ne tikai teicami mednieki, bet arī labi mājas sargi. Ar savējiem ļaudīm labsirdīgi, ļoti draudzīgi, pat mīļi. Taču jāpatur prātā – ja šos suņus izvēlaties turēt dzīvoklī, tiem jānodrošina regulāras, garas pastaigas, bet to galvenā stihija ir medības.

Apmācīt suņus medīšanas prasmē jāsāk jau no mazotnes, tiklīdz tie nošķirti no mātes, un jau divu gadu vecumā suns ir gatavs doties mežā.

Latvijas dzinējsuņa eksterjers

•    Augstums (skaustā) – suņiem 43–50 cm, vēlamais – 45 cm, kucēm 40–46 cm, vēlamais – 43 centimetri. Svars – 15–16 kilogrami.
•    Apmatojuma krāsa – melns ar izteikti dzeltenīgi brūnu stingri noteiktās robežās uz krūtīm, acīm, kāju iekšpusē un galvas apakšpusē. Apmatojums – īss; matu garums – 2–3 cm, vienmērīgs, ass un spīdīgs. Pavilna izteikti ļoti vāji; tas nozīmē, ka ziemā sunim ārā var būt auksti. Astes apakšpusē apmatojums nedaudz garāks.
•    Kaulu uzbūve stipra, bet ne rupja. Labi attīstīta muskulatūra. Āda stingra, bez krokām, elastīga. Galva – ķīļveidīga, galvaskauss mēreni plats, pāreja no pieres uz purnu ne sevišķi izteikta. Purna garums attiecībā pret galvaskausu vienāds vai nedaudz īsāks. Purns taisns, paralēla pieres līnija. Lūpas pieguļošas. Purna gals – melns. Ausis –  samērā garas, ovālas formas, zemu novietotas, pie galvas pieguļošas, pārklātas ar īsu, pieguļošu apmatojumu. Acis – taisni novietotas, tumši brūnas, vidēji lielas, gandrīz apaļas. Zobi lieli, balti, sakodiens – šķērveidīgs. Kakls – īss, apaļīgs, muskuļots, bez ādas krokām. Krūtis – platas, garas, ovālas formas, nolaidenas līdz elkoņiem. Priekšpleci nedaudz augstāki par muguras līniju. Mugura – taisna, plata, muskuļota. Viduklis – īss, muskuļots, nedaudz izliekts. Gurni – plati, īsi, muskuļoti, viegli nolaideni. Vēders – ievilkts.
•    Priekškājas – kaulainas un muskuļotas. Skatā no priekšas – taisnas un paralēlas. Priekškāju garums ir 50 % no suņa auguma. Pleca lāpstiņas izvērsums 110°–115°. Elkoņi novietoti atpakaļ, paralēli. Pakaļkājas – kaulainas, muskuļotas, skatā no pakaļpuses: taisnas un paralēlas ar labi izteiktiem locītavu leņķiem.
•    Aste – zobenveida, pie pamatnes pietiekami resna ar vienmērīgu pāreju tievumā. Astes garums: 1–2 cm zem pakaļkāju locītavām. Aste parasti nolaista vai nedaudz pacelta virs muguras līnijas.

Turēšanas nosacījumi

Aigars Remess saimniecībā "Dālderi" audzē un izkopj Latvijas dzinējsuņa šķirni jau vairāk nekā 15 gadus. Latvijas dzinējsuņi sadzīvē ir ļoti komunikabli, bet mājas dzīvei un ģimenei jāizvēlas cita šķirne: “Šim sunim vajag suņa dzīvi. Lai nepazūd instinkts un azarts, jāmedī. Daudzi šķirnes suņu audzētāji papriekšu cenšas atrast pircējus un tikai tad pāro suņus, lai visi mazie nokļūtu mednieku mājās.”

Kad pēc brīvvalsts atjaunošanās varēja atgūt īpašumus, Aigars no autotransporta pārgāja uz laivu biznesu: pie Babītes ezera viņa pārvaldījumā un arī īpašumā ir krietns skaits laivu. Paralēli tam sāka iet medībās un aizrāvās ar medībām ar dzinējsuņiem. Īpaši Aigaram patīk zosu medības, tikai esot žēl, ka to šaušanai ir īsa sezona.

Lai suņus trenētu paklausīgi, pareizi un sakarīgi uzvesties mežā, Aigars ir ierīkojis četrus hektārus plašu aploku, kurā tur mežacūkas. Dienā, kad ciemojāmies saimniecībā, viņš piktojās uz diviem rukšiem, kuri bija izmukuši: “Kamēr es pa Kurzemi medīju briežu bulli, tikmēr šīs aizlaidās un kaimiņiem noraka dārzus.” Cūkas esot nešpetnas gudrinieces – ātri iemācās apieties gan ar suņiem, kurus ielaiž aplokā, lai pārbaudītu instinktus, raksturu un reakciju, gan ar cilvēkiem. Aploku izmanto jaunu suņu apmācīšanai un jau pieredzējuša suņa darba vērtēšanai, kas svarīgi ciltsdarbam. Dālderos kopš 2003. gada, kad atklāja aploku, ik gadu trenējas ap tūkstotis suņu. Cūku mēra izplatības dēļ vienu brīdi bija aizliegtas medības ar dzinējiem. Medniekiem tas nozīmē, ka suņi degradējas: pietiek paņemt jaunu suni un pāris gadus nepalaist medībās, kad cauri ir ar tā mednieka iemaņām. Ja nav medību, nav informācijas par suņa darba spējām un pilnībā apstājas ciltsdarbs.

Brīdī, kad saimnieks runā pa telefonu, suns neuzkrītoši aizslīd uz dīvāna.  “Mikimausi, kur tu,” saimnieks sarāj, bet suns jau redz, ka Aigaram dusmas tādas virspusējas un drusku velk uz smiešanos, tāpēc nekust ne no vietas. “Nosēdējusies mājās. Pēdējās medībās dzinām bukus. Tur ceļš blakus, tāpēc neņēmu līdzi, ka nepaskrien zem mašīnas. Bet iepriekšējās medībās gāja uz alni kā vells, balss rībēja kā bungas. Man vēl tagad kājas sāp no skriešanas pakaļ: medījums netrāpīja uz mednieku mastiem, veči neuzšāva, alnis aizskrēja, bet suns taču nezina, ka jābeidz. Esmu aprīkojis Niku ar īpašu siksnu ar navigāciju. Varu izsekot, kur viņa atrodas.”

Ko medību suņi ēd? Pēc medībām kā balvu saņem dzīvnieka kāju. Ja suņi labi pastrādājuši, katram tiek sava liela gaļas porcija. Dažreiz sunim piešķir otra mednieka porciju. Ja suns regulāri medī, tas dabū smalki jo smalki noēsties!

Zināšanai

Arī igauņiem un lietuviešiem ir savi medību suņi: Igaunijas dzinējsuns ir līdzīgs mūsu šķirnei – starp bīglu un krievu raibo dzinēju, raksturo Aigars, stāstot tālāk, ka lietuviešu suns ir brūnāks, lielāks un neveiklāks.