Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Ciemos pie "Riga Winds" meistara Bernda Šīles. (Foto: Rojs Maizītis)

Vācu pūšaminstrumentu meistars Bernds Šīle: vislabāk savu biznesu veidot tieši Latvijā 15

9vīri
23. maijā 05:58 2019. gada 23. maijā 05:58
9vīri
Kamēr daudzi sūdzas, cik slikti viss pie mums ir, un mūk prom, šeit ierodas arvien vairāk ārvalstu profesionāļu, kuriem, gluži otrādi, Latvijā patīk. Spilgts piemērs ir pūšaminstrumentu meistars Bernds Šīle. Piecdesmit piecus gadus vecs vācietis, kurš 30 gadu laikā pastrādājis Vācijā, Šveicē, Beļģijā, Zviedrijā, ASV, Kanādā un pat Japānā, nolēmis, ka vislabāk savu biznesu veidot tieši Latvijā.

Bernds šeit atvēris sava jaunā zīmola "Riga Winds" darbnīcu, kas atrodas klusā un pat romantiskā rajonā Bruņinieku ielā. Un tā ir ne tikai remontdarbnīca – "Riga Winds" ir jauns, oficiāli Londonā, Apvienotajā Karalistē, reģistrēts pūšaminstrumentu zīmols, kas tos arī ražo. Pirmais košais piemērs – Latvijas pazīstamākajam saksofonistam Denisam Paškevičam speciāli radīts instruments, vārdā "The Beast". Tā eksemplāru par trim līdz četriem tūkstošiem eiro var iegādāties jebkurš interesents. Devāmies ciemos pie Bernda, lai aprunātos, kā notiek darbs un kāpēc par savu jauno mājvietu viņš jau ceturto gadu izvēlējies Latviju.

Kas ir "Riga Winds"?

Latvijā "Riga Winds" vārds šobrīd izskanējis saistībā ar saksofoniem, taču tas nebūt nav viss. Tas nozīmē arī augsti profesionālu koka pūšaminstrumentu remontu, tostarp saksofonu, klarnešu un flautu. Zīmols sāks ražot arī flautas. Būtībā ideja ir viss par un ap koka pūšaminstrumentiem. To attīstīšana, dizaina veidošana un viss pārējais, ko vien piedāvās nākotne.

Kāpēc tos sauc par koka pūšaminstrumentiem, ja tie ir no metāla?

Te ir saistība ar vēsturi. Flautas sākotnēji bija koka instrumenti. Ar koka korpusu un metāla taustiņiem. Savukārt saksofons rada skaņu ar koka iemuti. Tāpēc šie tiek pieskaitīti pie koka pūšaminstrumentu saimes.

Ciemos pie "Riga Winds" meistara Bernda Šīles. (Foto: Rojs Maizītis)

Kā tiek radīti instrumenti? Neizskatās, ka tu savā mājīgajā darbnīcā nodarbotos ar metālliešanas darbiem.

Mūsdienās tas pat vairs nav iespējams. Daudzās industrijās, arī, piemēram, autoindustrijā, visas sastāvdaļas netiek ražotas vienuviet. Arī "Mercedes" netiek pilnībā ražots Vācijā. iPhone tikai viena daļa tiek saražota ASV, gandrīz viss pārējais top Ķīnā. Pēdējo desmitgažu laikā kļuvis daudz vieglāk uzzināt par šauri specializētiem ražotājiem visā pasaulē. Tas rada iespēju tikt precīzi pie tādām detaļām, kādas tev vajadzīgas savas preces ražošanā. Par to jāpateicas internetam. Tas ir viens. Otrs ir cenas. Ja es visu ražotu tepat Eiropā, instrumentu cena būtu tik augsta, ka retais gribētu to maksāt. Un tas arī nav nepieciešams, jo daudzas Āzijas kompānijas specializējas tieši precīzā masu produkcijā. Piemēram, precīzu, specializētu datorsistēmu ražošanā. Viņiem ir daudz vairāk šauras specializācijas meistaru, nekā tas ir Eiropā. Bieži vien cilvēki domā, ka ražošana tiek pasūtīta Ķīnā tikai tāpēc, ka tur tas ir lētāk. Protams, arī tā ir taisnība, taču daudzi zīmoli izvēlas Āziju tieši specializēto un precīzo ražotāju dēļ, kuri patiesībā nemaz nav tik lēti – lai arī izmaksā lētāk nekā ASV vai Eiropā. Tādu augsti kvalificētu mūzikas instrumentu sastāvdaļu izveides meistaru, kādi nepieciešami manā biznesā, Eiropā ir apmēram divdesmit. Āzijā viņu ir vairāki tūkstoši...

Aplūkosim kā piemēru kopā ar Denisu Paškeviču izveidoto saksofonu "The Beast". Tā sastāvdaļas ir visnotaļ specifiskas, savienoti kopā vairāki metāli, ir daudz speciāli veidotu nianšu. Kā top šāds instruments? Kopā ar mūziķi izdomā visas speciālās vajadzības attiecībā uz ērtumu un skanējumu un pasūti Āzijā precīzas nepieciešamās sastāvdaļas?

Ciemos pie "Riga Winds" meistara Bernda Šīles. (Foto: Rojs Maizītis)

Vairāk vai mazāk tā arī ir. Taču viss process kopā ir ļoti sarežģīts. Vispirms jābūt idejai, ko vēlies izdarīt. Mūzikas instrumenta gadījumā tas nozīmē konkrētas skaņas radīšanu. Ne mazāka nozīme ir arī taustiņu izvietojumam un dizainam. Taču sākas viss ar skaņu. Man kā meistaram ir jāsaprot, ar kādiem materiāliem var panākt konkrētu skaņu, ko vēlas mūziķis. Skaidrs, ka saksofona korpusa daļas ražo no misiņa. Taču tam ir ļoti daudz dažādu paveidu. Mīkstāki, cietāki, vēl cietāki, ar dažādu vibrāciju. Un te jau sākas pirmās problēmas. Loģiski, ka galvenās sastāvdaļas vislabāk būtu pasūtīt Āzijā. Taču tur nav pieejami pilnīgi visi misiņa paveidi. The Beast gadījumā man vajadzēja specifisku misiņa paveidu, kāda Āzijas ražotājiem nav. Nepieciešamās cietības misiņu pasūtījām konkrētai kompānijai Francijā. No turienes misiņa plāksnes tika sūtītas ražotājiem Āzijā, un tie varēja ķerties pie pasūtījuma izpildes. Tas nozīmē precīzu detaļu ražošanu pēc maniem norādītiem lielumiem un dizaina nosacījumiem. Papildu problēmas ir arī ar instrumenta taustiņiem. Āzijā nav tādu ražotāju, kuriem tu vari pasūtīt visas nepieciešamās detaļas. Vieni ražo tikai korpusa detaļas, citi tikai skrūves, vēl citi tikai taustiņus un tā tālāk.

Izklausās pēc diezgan vājprātīgas menedžēšanas, lai vispār būtu iespējams salikt kopā vienu tādu precīzi izfantazētu instrumentu...

Pamatīgs menedžēšanas darbs! Visam jānotiek vienlaikus, lai būtu visas nepieciešamās detaļas un tu savā darbnīcā jau varētu salikt un pielāgot mūzikas instrumentu.

Sākas tāda kā "Lego" konstruktora salikšana?

Var tā teikt, jo detaļas tiešām ir pasūtītas pēc tik konkrētiem parametriem, ka tām ir viegli jāsaliekas kopā. Tomēr katrs taustiņš ir vēl nedaudz jāapstrādā. Un arī tad, kad visas detaļas ir saliktas kopā, tās ir cita citai jāpielāgo tā, lai instruments sāktu skanēt tā, kā esi to iedomājies. Esmu strādājis Yamaha rūpnīcā Japānā. Tie nepavisam nav slikti instrumenti, un tos saražo apmēram tūkstoti dienā. Kvalitāte ir tiešām augsta. Tiek saražotas detaļas, izveidots īpašs dizains, instruments tiek salikts kopā, bet tā pieregulēšanai atvēlēts vismazāk laika, jo šī sadaļa patiesībā ir visdārgākā. Tai nepieciešami cilvēki ar ļoti labu izglītību. Viņi saņem lielu naudu, katru dienu atkārtojot tikai dažas konkrētas darbības. Tāpēc profesionāli mūziķi Eiropā par instrumentu patiesībā samaksā divreiz. Viņi aiziet uz veikalu, izmēģina piekto, septīto un desmito instrumentu, izvēlas, viņuprāt, labāko, nopērk to, aiznes mājās un, nenospēlējuši nevienu noti, iedod to sev uzticamam meistaram, kurš tad pielāgo instrumenta darbu. Un tikai tad instruments ir gatavs. Es teiktu tā – augsti profesionāli fabrikas instrumenti no veikala ir gatavi par 85 procentiem. Profesionālu mūziķi no amatiera atšķir šie atlikušie 15 procenti, kas rada katra unikālo skanējumu.

Ciemos pie "Riga Winds" meistara Bernda Šīles. (Foto: Rojs Maizītis)

Atliek rezumēt, ka savu zīmolu tev vajag tādēļ, lai cīnītos par šiem 15 procentiem, pielāgojot instrumentus konkrētiem mūziķiem. Jūti tādu vajadzību?

Tādai jābūt. Ir daudz labu automašīnu. Un tomēr cilvēkiem gribas speciāli pielāgotas mašīnas. Tehniski uzlabotas vai ar palielinātu komforta līmeni. Kaut ko individuālu. Mūziķiem šo individuālo vajag vēl vairāk nekā autovadītājiem. Autovadītājiem tā patiesībā ir ego apmierināšana, turpretī mūziķiem tā tiešām ir vajadzība, lai spētu radīt savu unikālo skanējumu.

Kā notiek darbs ar mūziķiem? Atnāk ciemos Deniss un saka – vēlos izklausīties kā nezvērs!

Apmēram tā arī tas notiek. Viss sākas ar sarunu. Par skaņu, par tehniskām problēmām spēlējot. Piemēram, par kāda taustiņa atrašanos pārāk tālu, jo rokas nav pietiekami lielas, lai to ērti aizsniegtu. Vai par vēlmi padarīt savu skanējumu gaišāku, jo tādā muzikālajā virzienā mūziķis ir nolēmis doties līdz ar savu nākamo albumu. Un tamlīdzīgi. Man parasti rodas vēlme aiziet uz mūziķa koncertu un paklausīties. Tas man iedod vēl vairāk informācijas. Vispār ir svarīgi panākt savstarpēju uzticēšanos, kad mūziķis sajūt, ka tu viņu saproti arī tīri emocionāli, ka tu saproti viņa mūziku, nevis esi tikai amatnieks, kurš pārdod savu darbu. Mūziķim instruments ir ne tikai kaut kas individuāls. Tas ir intīms temats. Saruna nav par vienkārši aukstu priekšmetu. Tā ir par jūtām, kas ir privātas, tāpēc uzticībai ir liela nozīme. Turklāt pūšaminstrumenti ir vēl intīmāki nekā taustiņinstrumenti. Tu spēlē ar savu elpu un būtībā ar savu balsi. Mūziķim ir jāspēj pilnībā uzticēties savam instrumentam, citādi tas nedarbojas. Piemēram, Denisam bija jāuzspēlē kopā ar Prāta vētru. Tas ir konkrēts mirklis milzīgā koncertā, kurā tu gribi zināt, ka tavs instruments tevi nepievils. Tam gluži vienkārši IR jādarbojas. Riga Winds ideja ir būt nemitīgā attīstībā. Nav runa par konkrētiem gataviem modeļiem, bet nemitīgu pielāgošanu un jaunu ideju realizēšanu. Mani interesē šī interakcija ar mūziķiem.

Vai tu pats sevi arī uzskati par mākslinieku?

Noteikti. Piemēram, Vācijā mūs dēvē nevis par amatniekiem, bet par mākslas amatniekiem.

Kā palīdz tas, ka pats esi studējis mūziku?

Tas ļauj daudz labāk izprast to, ko mūziķis vēlas. Tev ir pašam jāprot spēlēt mūzikas instrumentus, ja vēlies būt patiešām labs to meistars. Turklāt ir arī jāzina mūzikas vēsture, jāpārzina dažādi stili un jāsaprot attīstība, jaunākās tendences. Skaņa mainās, un ir jāzina, kas ir modē.

Ciemos pie "Riga Winds" meistara Bernda Šīles. (Foto: Rojs Maizītis)

Mans ceļš mūzikā sākās ar klarnetes un klavieru apmācību mūzikas skolā. Studēju klasisko mūziku. Doma bija kļūt par simfoniskā orķestra mūziķi. Taču pēc studijām sapratu, ka būtu jāsāk kaut ko darīt, jānostājas uz savām kājām. Kā mūziķim man bija divas iespējas – cerēt iekļūt simfoniskā orķestra sastāvā vai sākt strādāt par mūzikas pedagogu. Pirmais variants bija ļoti sarežģīts, jo brīvu vietu bija maz un dabūt darbu bija ļoti grūti. Tu varēji gaidīt vairākus gadus, un arī tas neko negarantēja. Sapratu, ka nevēlos riskēt, kaut ko gaidot un varbūt tā arī nesagaidot, un nevēlos arī mācīt bērnus mūzikas skolā. Man vajadzēja alternatīvu, taču saistītu ar mūziku, tik daudz man bija skaidrs. Tad radās ideja par mūzikas instrumentu meistara darbu. Sāku mācīties to. Jāmācās bija četri gadi, tad jānoliek meistara eksāmens, un tikai tad varēju sākt strādāt individuāli.

Kuri mūzikas stili tev ir vistuvākie?

Esmu ļoti atvērts. Man patīk klasiskā mūzika, jo ar to izaugu. Taču paralēli man vienmēr paticis džezs. Man paveicās, jo pat mans skolotājs teica, lai paralēli klasiskajai mūzikai paspēlējam arī džezu, nāks tikai par labu. Līdz ar to nebija tādas ierastās konfrontācijas. Man patīk arī roks, pops un vēl citi stili. Ir muļķīgi teikt, ka tev patīk tikai kaut kādi konkrēti mūzikas stili. Ir slikta un ir laba klasiskā mūzika, ir slikts un labs džezs. Šobrīd es klausos ļoti daudz klasiskās mūzikas un ļoti daudz džeza, jo abi sasaucas ar manu darbu.

Ko tev devis daudzu gadu laikā veiktais ceļojums no Vācijas uz Ziemeļameriku, tad Japānu un atpakaļ uz Eiropu?

Katrā valstī esmu aizķēries darba interešu vadīts. Saticis daudzus spēcīgus meistarus, apguvis ļoti dažādas amata prasmes un atšķirīgas mūzikas instrumentu ražošanas sistēmas. Iespējams, tas saistīts ar manu nepārejošo vēlmi vienmēr doties tālāk, uzzināt kaut ko jaunu, neatrasties pārāk ilgi drošā komforta zonā. Protams, tas dažbrīd rada lielu stresu. Pats sarežģīju sev dzīvi. Bet nekad neesmu vēlējies iestrēgt vienā apmierinājuma sajūtā. Tagad savu 30 gadu pieredzi lieku lietā savas ražošanas veidošanā. Ceļošana un zināšanu apgūšana vairs nav primārā.

Vai tas nozīmē, ka apmešanās Latvijā ir ilglaicīgs plāns?

Jā. Sākotnēji tas nebija ilgtermiņa plāns, jo katra valsts ir citādāka, ir jāiepazīst tās likumi, tās kultūra, lai saprastu, kā tu tajā jūties. Man ir svarīgi saprast, vai spēju sadzīvot ar negatīvo, kas piemīt konkrētai valstij un kultūrai. Ja varu, tad viss ir kārtībā, esmu gatavs tur dzīvot. Tad tā ir laba vieta. Un Latvija tāda ir izrādījusies.

Mani latviešu draugi zina, ka esmu kritisks un saku, ko domāju. Man patīk tas, ka es šeit jūtu gana lielu brīvību. Es tiešām varu darīt to, ko vēlos, protams, ievērojot konkrētus likumus. Vēl man patīk dzīvīgums. Atšķirībā, piemēram, no zviedriem, šeit trīsdesmitgadnieki strādā kā traki un rada kustību. Tā ir dzīvība, kādas vairs nav valstīs, kas ir vairāk pārtikušas.

Ciemos pie "Riga Winds" meistara Bernda Šīles. (Foto: Rojs Maizītis)

Latvija ir maza valsts. Tas nav ne labi, ne slikti. Taču esmu ievērojis, ka cilvēki kaut kāda iemesla dēļ no tā cieš. Viņi vienmēr mēģina salīdzināt šejienes ekonomiku un dzīves līmeni ar lielvalstīm. Ar Vāciju, Franciju un tā tālāk. Tā ir kļūda! Nav jāsalīdzina tas, ko nevar salīdzināt. Vēl man liekas dīvaina tieksme piekopt neatbilstošu dzīvesstilu. Tas it kā ir saprotami, taču tu nevari gribēt mazā valstī, ne tikai Latvijā, tādu pašu dzīvesstilu kā, piemēram, Ņujorkā. Tas būtu jāsaprot. Lai attīstītu tādu dzīvesstilu un dzīves līmeni, ir jāattīsta savas prasmes. Un tā ir vēl viena Latvijas problēma. Šeit ir iznīcināta agrākā ražošana, un ir ļoti grūti atrast labus meistarus, kā arī izejmateriālus, kādi būtu noderīgi manā biznesā. Un tas noved pie vēl vienas problēmas. Trūkst jaunu meistaru apmācības, kuri varētu pārņemt dažādas amata prasmes. Kopumā labi izglītotu cilvēku it kā netrūkst, taču liela daļa izvēlas strādāt ārpus Latvijas. Tas sarežģī biznesu.

Tu to būvē galvenokārt lokālu vai – tieši otrādi – skaties starptautiskā līmenī?

Noteikti starptautiskā. Mazā valstī vispār par biznesu būtu jādomā tikai starptautiski. Man ir ļoti daudz pasūtījumu no dažādām valstīm, ko, protams, esmu panācis ar sava vārda atpazīstamību konkrētajā sfērā. Instrumentus labošanai sūta no Kanādas un citām tālām valstīm. Ir jādomā starptautiski. Protams, ja tu dzīvo ASV, vari domāt arī tikai lokāli. Nekādu problēmu! Latvijā starptautisko darbību gan stipri apgrūtina Fedex un tamlīdzīgu pasta pārvadātāju trūkums. Ir tikai sadarbība ar Latvijas Pastu, kas izmaksā dārgi un notiek ļoti lēni... Tā ir būtiska problēma, kas jārisina. Un tā noved pie lielākās problēmas, ar ko esmu Latvijā saskāries, – cilvēki bieži mēdz teikt, ka tā vienkārši ir un nekas nemainīsies. Šo mentalitātes problēmu gan tiešām vajadzētu atrisināt. Tad šeit varētu darīt arvien lielākas lietas. Kas, piemēram, bija Šveice pirms 150 gadiem? Ganības. Tagad tas ir milzīgs finanšu tirgus, bet valsts joprojām ir maza. Progress prasa laiku, bet tas nav neiespējams arī Latvijā. Attīstība prasa laiku. Esmu ievērojis, ka daudziem šeit gribas redzēt rezultātu uzreiz. Tā tas nenotiek.

Ciemos pie "Riga Winds" meistara Bernda Šīles. (Foto: Rojs Maizītis)

Bernds Šīle

55 gadus vecs vācietis, kurš jau četrus gadus dzīvo Rīgā.

Dzimis, audzis un mācījies par mūziķi un pēc tam arī mūzikas instrumentu meistaru Vācijas dienvidrietumu pilsētā Zārbrikenē.

Pirms ierašanās Latvijā strādājis par koka pūšaminstrumentu remontmeistaru Cīrihē, Šveicē, flautu būvētāju zīmolā Powell Bostonā, ASV, saksofonu remontmeistaru Monreālā, Kanādā, mūzikas instrumentu kvalitātes uzraudzības menedžeri zīmolā Yamaha Tokijā, Japānā, pēc tam identiskā amatā Yamaha Eiropas filiālē Antverpenē, Beļģijā, līdz turpat atvēris savu mūzikas instrumentu remontdarbnīcu "Schille Woodwinds", ko vēlāk pārcēlis uz Stokholmu, Zviedrijā.

Par Latviju ieinteresējies pēc pirmajiem kontaktiem "Facebook" ar operas māksliniekiem, kuri jautāja par instrumentu remontu. Arvien biežāk sācis braukt uz Rīgu, līdz atvēris šeit sava Londonā oficiāli reģistrētā zīmola Riga Winds darbnīcu. Vairāk par to iespējams uzzināt interneta lapā rigawinds.com.

Par Berndu Šīli

Deniss Paškevičs. (Foto: Publicitātes foto)

Deniss Paškevičs, džeza mūziķis, saksofonists un "Riga Winds" saksofonu līnijas mākslinieciskais vadītājs:

“Bernds ir tieša, spēcīga rakstura cilvēks ar neaprakstāmām darba spējām. Nevar neievērot arī viņa koncertēšanas maņas. Bernds ir talantīgs, harismātisks un apveltīts ar lielisku gaumes izjūtu. Mūsu sadarbībā radusies lieliska saksofonu līnija. Kopā izstrādājām "Pashkevich Signature" tenora un alta saksofonu modeļus, domājot par profesionālu mūziķu prasībām attiecībā uz skaņu, tehniskajām specifikācijām un stabilitāti. "Riga Winds" saksofoni ir arī mans sapnis, kas tiek piepildīts, īstenojot šo kopējo projektu. Mums ir viegli sadarboties, jo abi esam redzējuma cilvēki, kuri tajā pašā laikā domā par praktiskas pasaules reālijām. Mēs diskutējam, meklējam un izstrādājam idejas, par kurām mums ir precīza kvalitātes apziņa un personīgs prieks. Bernds ir lielisks komandas biedrs, labs draugs un ceļabiedrs ar plašu sirdi. Neapšaubāmi savas lietas meistars un šā dzīves aroda mentors.”

Citi šobrīd lasa

Nogriežot matus, var pazaudēt intuīciju. Matiem ir daudz lielāka nozīme, nekā jūs domājat
Proteīnu kokteiļi: muskuļi šodien, veselības problēmas rīt 2
FOTO, VIDEO: simtiem britu maksā naudu, lai pliki varētu mesties ūdenī 8
Skatīt visus komentārus

Молодая возлюбленная Евгения Петросяна Татьяна Брухунова разорила его в Париже

Развесьте по дому гроздья рябины: обычаи и приметы на 23 сентября 1