Medību sapnis fotosomā: kā "Deviņvīri" pavasarī devās fotomedībās

Daudz netielējos. Jo brīdis tiešām piemērots. Tas “gājputni un tā tālāk” simtprocentīgi droši taču nozīmē arī pavasarīgi hiperaktīvu ļaužu masveidīgu “došanos dabā”: gan pa glīši ierāmētām takām, gan tāpat – “mežā”. To otro krietni mazāk, toties tieši viņu vidū, iespējams, visvairāk tādu, kam prātā modīga doma – “medīt ar kameru”.

Kur? Kāpēc? Kā?

Še īsti vietā – vienu šādu medību zibšņi.

Pavasaris. Aprīlis. Slēpnis rubeņu riestā. Agrs, agrs rīts, tā ap sešiem. Drīz pirmā saulīte. Tūlīt, tūlīt sāksies...

Lūk, pirmie šņācieni – čšssssssa... Te, tur. Tumsā izskan kā operā. Absolūts stereo. Tad – blrr-blarr-brr... Burbulēšana. Viss – vēl dziļā krēslā. Tad beidzot – saullēkts. Šajās minūtēs viss visapkārt uz mirkli pierimst. Un tad... Tad gan iet pa īstam vaļā. Spalvas pa gaisu... Rubeņpapi viens pret otru, dod pa bieti – ar kājām, ar knābi, ar spārniem; šņācot – kad lec, burbulējot – kad pieplakuši pie zemei. Ņerkstoņa, šņākoņa, ķilkstoņa, spārnu švīksti, bliezienu pakšķi. Čšssssssa! – Blrr-blarr-blrr! – Ņerr, bļerr! – Špurkššš...

Taču patiesībā viss sākas krietni agrāk. Ap trijiem, četriem, vēl pilnīgā tumsā. Tieši tad tu dodies uz slēpni. Nē, patiesībā vēl agrāk. Vispirms – riesta meklēšana. Atrašana. Un vietas sariktēšana bildēšanas medību notikumam.

Šā pavasara slēpnis šajā vietā uzlikts viņruden.

Kolēģis Eglīšu Andris, uz galvošanu labākais un zinošākais dabas fotogrāfs mūspusē, klārē – riests ne tikai jāuziet, bet pirms slēpņa likšanas arī jāiepazīst. Jāatrod centrs. Kārtīga, netraucēta rubeņu tesiņa galvenā arēna ir nemainīga. Gadiem. Lai to atrastu, jāmeklē un jāpēta – pēdas, spalviņas, citas zīmes. Kad tas izdarīts, slēpni liek nostatu, domājot gan par “šaušanas pozīciju”, gan (jo īpaši!) par gaismu. Jāzina, jāizfunktierē, kā gribēsi bildēt – pa saulei, pret sauli... Un kur tā saule būs. Un vai būs. Tai laikā. Bet vienalga – visu uzminēt nevar. Atliek vien darīt: agri iet, ilgi sēdēt un vaktēt. Pacietīgi. Vienu nakti un rītu, otru, trešo... Rēķinoties, ka atkāpties drīkst nevis tad, kad apnīk vai viss jau sabildēts, bet tikai tad, kad diena krietnā gabalā un pēdējais rubenis prom.

Esam paskaitījuši – Andris tā darīt sācis astoņdesmitajos pagājušajā simtgadē. Vēl fotofilmu laikos. Un pie pirmās patiesi labās riesta bildes (kur divi rubeņgaiļi plūcas tā, ka spalvas put) ticis pēc gadiem divdesmit – jau “ciparu ērā”.

Tiesa, kopš tā brīža teju ik gadu pavasarī ir brīdis, kad kolēģis uz manu jautājumu, kā veicies medībās, atbild apmēram tā: “Ir daži forši rubenīši!...” Neko teikt – laikam skola rokā. Bet skaidrs arī tas, ka sava loma mūsdienu fotoverķiem. Kas tagad pilnveidoti tiktāl, ka gana laba bilde top krietni vieglāk nekā agrāk; smuks rubenis jau dabūjams arī pagalam vārās pusgaismiņās. Un fotorīki ir arī viegli pieejami. Ja vien maks atļauj.

Tā nu mūsdienās tādi, kas vēlas un spēj medīt ar kameru, vairs nav uz rokas pirkstiem saskaitāmi.

Čaumalas efekts

Un tas mēdz radīt ziepes. Nē, ne jau fotogrāfiem. Dabai. Ir tā – iespējas rada varēšanu. Varēšana – gribēšanu. Un gribēšana – atļaušanos. Un, paskat, nu jau ne tikai ornitologi, bet arī dažs labs “īstais mednieks” (tici vai ne, bet ir mums gana daudz tādu “īsto”, kuri, par spīti tam, ka Latvijā nu jau labu laiku rubeņu medības pavasarī aizliegtas, šo putnu riesta vietas uzpasē un tāpat kā bildētāji agros rītos dodas pavērot – tīri dabas baudīšanas pēc) dzirdēts sūrojamies, ka, lūk, viņa riestu kāds “maita ar kameru” ņēmis un sapurgājis. Jo...

Atgriešanās pie iepriekšējā. Pie tā rubeņu rīta. Pie tā, kāpēc viss jādara tieši un tikai tā. Ieskatos savās nu jau senajās piezīmēs: “Viscūciskākais laikam ir bildētāja vai mednieka egoisms – gribu dabūt savu, un pēc manis kaut grēku plūdi. Tāds riests ir trausls. Kā olas čaumala. Saplīsīs – nesalabot. Iztraucēsi – rubeņu gaiļi būs prom. Neriestos, necīnīsies par tiesībām uz nākamās paaudzes radīšanu, iespējams, neatgriezīsies šai vietā ne rīt, ne parīt, kas zina, varbūt pat nākamajā pavasarī ne. Un iztraucēt ir viegli. Kaut vai dodoties uz būdu pārāk vēlu. Kaut vai izlienot no slēpņa pačurāt. Kaut vai savu darāmo (fotografēšanu, nomedīšanu) izdarījušam izlīst no būdas par agru. Zelta likums – ierodies vismaz divas stundas pirms saullēkta un aizej tikai tad, kad pēdējais gailis aizlidojis. Tā rīkojas arī kārtīgi “īstie mednieki”. Nevis tā, kā tas “plintes matadors”, kurš reiz, blakus riestā rubeni nomedījis un tūdaļ savācis, rīta saules apspīdēts slāja cauri Eglīša vaktētajam “rubeņu laukam”.

Vēl šobaltdien atceros, kā toreiz sunījās Andris: “Mērkaķis!!! (Pī-pī-pī)! Uzreiz divi riesti pagalam...”

Un, ja nu kas, čaumaltrausli mūsu dabā nav tikai rubeņi. Tādi paši – arī medņi. Tādi paši – arī tie “nabaga ronīši” jūras krastā pavasarī. Stirnubērni zāles slēpnī. Patiesībā trausla var kļūt ikviena dabas radība, kam cilvēks ar kameru, it kā jauka mērķa vadīts, mēģina kā īpaši uzmākties. Iespējams, tāpēc man rubeņa joprojām nav. Toreiz nepaveicās, citreiz nebija laika Andrim pievienoties. Un vispār – man nevajag to par katru cenu. Neesmu profesionālis, kam ar bildēšanu maize jāpelna.

Es – par V.A.N.!

Jo ir taču arī cits ceļš, vairāk piemērots tādiem amatieriem kā es. Un, kas zina, arī tev.

Paļaušanās uz Viņas Augstību Nejaušību. Uz V.A.N.

Vienīgais nosacījums šai spēlē – dodoties dabā, allaž līdzi fotoaparāts ar visiem pribambasiem. Man: kamera, pāris objektīvi, statīvs, dažs labs filtrs. Soma, protams, pasmaga, bet itin droši zini – ja kaut kas nospīdēs, būsi gatavs...

Un, paskat, viss tiešām notiek! V.A.N. klāt. Īpaši tagad, pavasarī.

Lūk, zibšņi klāt atkal.

Ripinot autiņu uz Latgales pusi, kur laukos ap Lubānu gaidāms “lielais medījums” tūkstošiem savvaļas zosu paskatā, jau pa ceļam, kaut kur Vidzemē arumos uz lauka... skat, elegants pavasara dzērvju pulciņš pavisam netālu no ceļa. Prātīgi piestāj, klusi noskrullē lejup logu un bildē. Ja kamerai garš “stobrs” (teleobjektīvs), ir prāta darbs to stutēt pie autiņa korpusa, vienīgi jāpavērtē, vai vāģi nedrebina dzinēja darbošanās.

Lūk, jūrmalā tieši pavasaris ir tāds putnu laiks, kad spārnotā migrācija ļauj baudīt ko vairāk par ierastajām kaijām vai ķīriem. Neslinko, krauj fotosomu plecos un nokājo kādu gabaliņu – ar gandrīz drošu pārliecību, ka būs kāds mirklis, kad mednieka instinkts pavēlēs ietupties un zagties, un tēmēt... Piemēram, uz ņipru mazputniņu pulciņu, kas savā nodabā šiverē pa putu plēksnēm jauki spīdīgā piekrastes mitrumā. Esi piekusis? Izbadējies? Nu, ko, piesēdi uzkost, vienīgi kameru tālu nenoliec – rau, V.A.N. piespēlē kārtējo izdevību – liedagā turpat blakus, ašteli jancīgi tricinot, sāk rosīties cielaviņa...

Un tā tālāk. Daudz kur un daudz kas. Atliek tikai ieskatīties. Ieraudzīt. Pat nikna strazda tēviņa pļūtījošs pikējiens kādā absolūtā cilvēkvietā var būt V.A.N. pasniegta zīme, ka kaut kur tuvumā (lūk, laikam tās liepas žāklē) meklējama, iespējams, smuki bildējama perējoša strazdu memmīte. Un tā notiek ne tikai pavasarī. Atliek tikai gribēt. Medīt. Nupat rudenī, ar auto lēnām, lēnām ripinoties pa maziem lauku celiņiem Vidzemes augstienē, rīta gaismiņā tiek fotonomedīts skaists aļņu pāris, bet tās pašas dienas pievakarē, tālienē samanot briežu baru uz lauka mežmalā, laimīgā kārtā (labs vēja virziens – paldies V.A.N.!) izdodas tupus rāpus tikt tam “šāviena attālumā” un pat izbaudīt vadošā buļļa panākšanos pretī un varbūtējam konkurentam veltītu baurojienu: “Nelien, šīs govis aplecu es!...”

Sapnis. Un trofeja

Un vēl. Tas, ka paļaujies uz V.A.N., nepavisam nenozīmē, ka tev nevar būt fotomedību sapnis – bilde, pie kuras tu īpaši centies tikt.

Man tāds sapnis ir ģemze. Dzīvnieks, ja nu kas. Tas pats, ko Kreipāna balss TV ekrānos, vitamīnus locītavām reklamējot, nu jau labu laiku par gemzi lamā. Rupicapra rupicapra zinātnes mēlē.

Viss sākās kaut kad pagājušā gadsimta deviņdesmito pašās beigās, kad, pirmo reizi ticis “īstos kalnos”, tapu ar tādiem uz mūžu slims (sak, vajag vēl un vēl, atkal un atkal). Un ne tikai. Toreiz Tatros Slovākijā, pirmo reizi ieraudzījis ģemzes savvaļā pa klintīm lēkājam, laikam jau samīlējos, un kopš tā laika, gandrīz ik gadu kalnos dodoties, allaž esmu klusi cerējis tikt pie patiesi trofejvērtas šīs radības bildes.

Bet, kā jau tas medībās notiek, ceļš līdz sapņa piepildījumam mēdz būt garš un ilgs. Centos visādi un visur: vaktēju ģemzes tais pašos Tatros, Sudetos Čehijā, Alpos Itālijā, Austrijā, Vācijā, Šveicē, Francijā, visādos pampakos Melnkalnē, Horvātijā, Serbijā utt., taču – nekā. Apstākļi allažiņ iegrozījās tā, ka līdz izcilam “šāvienam” (kad kustonis ir “pa visu kadru”) nespēju tikt. Te ģemzes bija otrpus šaurai, bet nepārvaramai aizai, te apvidus – bez slēpšanās un tātad pielavīšanās iespējām, te atkal citi kāpēji aši līdz baltai nullei aizgrabināja manis sākto pielavīšanos noskatītajam medījumam. Un tā tālāk. Visādi. Pat tā, ka, jau pielīdis ģemžukam teju pie pakaļas, sapratu, ka cerētās bildes tomēr nebūs – šamais lopiņš tieši patlaban maina kažoku un izskatās sliktāk nekā bomžuks Rīgas Centrāltirgū. Tiešām sliktāk.

Tā nu gandrīz pēc divdesmit gadu centieniem manā fotoarhīvā bija prāvs skaits bilžu, kam katrai varētu dot nosaukumu Ainava ar ģemzi. Bet portrets – ne un ne. Nekā.

Tā cerot un cerot, klāt pērnais gads un Bulgārijas kalni.

Rilas masīvā viss pa vecam – Ainava ar ģemzi.

Pirinu grēda. Un baltais “gandrīz trīstūkstošnieks” Vihrens tajā.

Kopā ar pārējiem uzkāpju līdz korei, kas virs ezerainas ielejas otrā pusē savieno kalna spices konusu ar zemāku virsotni, un izlemju palikt šeit. Pirmkārt, ainava fantastiska, otrkārt (!!!), pa ceļam manītas ģemzes: viens bariņš uz vasaras saulē pakusuša mini ledājiņa, otrs – Vihrena baltzaļajā nogāzē. Rēķinu, ka ar tām pāris stundām, ko kolēģi patērēs pārsimt atlikušajiem metriem līdz virsotnei un atpakaļ, man pietiks labam bildēšanas sologājienam. Šeit un kādu bikiņu lejup – ainavām un, kas zina, arī ģemzēm.

Sabildēju ainavas. Pa labu gabalu – ģemžu bariņu uz sniega. Tuvāk tikt nav nekādu izredžu – es ar savu stobru esmu kā zibsnījoša bāka bālganā klajumā.

Traušos lejāk. Otrais ģemžu bariņš aizvelk virsotnes virzienā. Piecas. Bet bija taču sešas?! Kur atlikusī?

Priekšā vairāki lieli klintsbluķi, aiz tiem – krūmājs, aiz krūmāja trīsstūrveida akmens mēle, kas pārkārusies ielejas tukšumam lejāk. Tur?

Lienu tuvāk. Nekas zem kājām nečab, nekas neveļas un negrab.

Ieraugu raģeļus virs krūmāja. Būs!

Ieriktējos aiz akmens, pielieku kamerai “garo galu”, sameklēju atbalstu. Viņai jānāk šeit, citas iespējas nav, tur, tālāk – īsts bezdibenis.

Un – jā! – nāk!

Spiežu, spiežu slēdzi, kadrēju, ķeru momentus. Ir! Divdesmit gadi, un ir! Ir bilde! Ir trofeja!

Tas tiešām arī viss.