No Lāčplēša komiksa līdz Latvijas pasei. Pazīstamais vjetnamiešu mākslinieks ieguvis mūsu pilsonību

“Sajūtas ļoti nav mainījušās, varbūt tāpēc, ka es te jau ilgi dzīvoju. Bet prieciņš ir, beidzot miers un nekādu sirdsapziņas pārmetumu,” "Kas Jauns Avīzei" teic Kao.

Ilgi domāja

Jaunais Latvijas pilsonis atzīst, ka arī agrāk viņam bija iespēja nokārtot visas formalitātes. Pirms desmit gadiem, beidzot vidusskolu un nokārtojot valsts eksāmenus, Kao piedāvāja nokārtot arī visus vajadzīgos dokumentus naturalizācijai, tomēr tad vēl viņš nebija gatavs.

“Problēma bija tā, ka vajadzēja atteikties no Vjetnamas pilsonības. Es diezgan ilgi par to domāju. Tajā laikā Eiropā bija krīze, un nebiju pārliecināts, vai es šeit visu mūžu palikšu. Un man arī nebija pieredzes atteikties no vjetnamiešu pilsonības, tas ir pavisam cits process,” atceras Kao.

Grūtākais bija atteikties

Atteikšanās no pilsonības ir laikietilpīga un lēna procedūra. Latvijā nav Vjetnamas vēstniecības, tuvākā ir otrpus jūrai Zviedrijā. “Es iepazinos ar vēstniecību Stokholmā, un viņi man labprāt palīdzēja. 2017. gada nogalē iesniedzu visus dokumentus, un bija jāgaida vesels gads,” stāsta Kao.

Turklāt viņa dokumentus sajauca ar kādu citu, aizkavējot visu par pusgadu, Kao pašam vajadzēja arī zvanīt uz Stokholmu un atgādināt par sevi.

Vieglāk nekā vidusskolā

Lai iegūtu pilsonību, jānokārto pārbaudījumi latviešu valodā, Satversmes pamatnoteikumos, vēstures un kultūras pamatos.
Kao spriež, ka vidusskolas pārbaudījumi bijuši grūtāki: “Var pat

teikt, ka pārbaudījumi pilsonībai ir apmēram pamatskolas līmenī. Vissvarīgākais, kas jāzina, ir vēsture, Satversme un sadzīves lietas, piemēram, kā runāsi ar pārdevējiem tirgū, kādus produktus gribi – tādas pamatlietas. Nebija grūti, viena diena, lai nokārtotu, un himna jānodzied.” Drošs paliek drošs, nedaudz gan jāsagatavojas, pieslīpējot zināšanas par Latvijas vēsturi un Satversmi.

Gluži kā otrreiz piedzimis

Kao no saviem 32 gadiem Latvijā dzīvo jau pusi dzīves un uzskata, ka pilsonības iegūšana ir svarīga: “Varētu teikt, ka Latvijā esmu tā kā piedzimis otrreiz. Ja gribu braukt uz Vjetnamu ciemos, to varu darīt jebkurā brīdī. Vjetnamiešu kultūru es diezgan labi pārzinu un noteikti to neaizmirsīšu. Tāpat katru gadu braucu uz Vjetnamu pie ģimenes svinēt svētkus.”

Toties tagad viena no jau jūtamajām atšķirībām ir apkārtējo attieksmē un uztverē. “Tāda sajūta, ka ir vieglāk sarunāties ar cilvēkiem. Vismaz viņi nesaka, ka es esmu vjetnamietis, ne latvietis, tāpēc manam vārdam ir mazāka nozīme,” gandarīti atzīst Kao.

Sāka ar Lāčplēsi

Kao uz Latviju 2003. gadā atveda tēvs, kurš apprecējās ar latvieti. Tagad gan vecāki šķīrušies, tēvs atgriezies dzimtenē, māte apmetusies Anglijā, bet dēls izvēlējās Latviju.

Viņš beidzis Jaņa Rozentāla mākslas skolu, divus gadus studējis Mākslas akadēmijā, līdz sācis ilustratora karjeru, kuru turpina attīstīt pašmācības ceļā. Kao latviešu valodas apguvē izmantoja arī Andreja Pumpura eposu Lāčplēsis, un pirms desmit gadiem iznāca viņa pirmais komikss Lāčplēša dzimšana.

Viens no ievērojamākajiem Kao projektiem ir arī dalība dokumentāli vēsturiskajā filmā Baltu ciltis: Pēdējie Eiropas pagāni. Viņam ir sava studija "Kaokomik Studio", mākslinieks izkopis savu stilu, tostarp unikālu skatījumu uz Latvijas senvēsturi un mitoloģiju.

Pasaule pavērsies plašāk

Kao gan neslēpj, ka ar mākslinieka darbu nopelnīt ir teju neiespējami, un jau trīs gadus strādā arī par tulku. Pēc pases iegūšanas pasaule pavērsies plašāk, un viņš jau sāk domāt, ko darīt.

“Jūnijā Cēsīs būs skicēšanas festivāls, to es ļoti labprāt apmeklētu. Tagad vienkārši gribētu izdarīt kaut ko, kas vēl nav bijis. Paceļot un paskicēt, pamēģināt ko jaunu. Domāju, būs interesanti.”

Līdz jaunajai pasei gan vēl jāpagaida, tā būs tikai jūnijā, iespējams, kārtējā birokrātijas īpatnība, toties iemesls vēl vieniem svētkiem.