Fīrera nāves gadadiena: ziņas par Hitlera nāvi bija pretrunīgas un melīgas

Apšaubāma rakstura informācija pēc Hitlera nāves parādījās visu varu presē – gan nacistiskās Vācijas kontrolētajā, gan Staļina laika latviešu valodā izdotajos oficiozos, gan arī brīvās Rietumu demokrātijas latviešu avīzēs.

Lai arī laika gaitā noskaidrojās patiesie Hitlera nāves apstākļi un kā mazticamas tika atmestas sazvērestības teorijas, ka Hitlers noslēpies kaut kur Argentīnas mūžamežos vai Antarktīdas ledāju bunkuros, kaut cik droši ticamas ziņas par fīrera nāvi latviešus sasniedza tikai pēc vairākām nedēļām – jau pēc tam, kad nacistiskā Vācija bija parakstījusi kapitulāciju.

Par to, kāda jezga un troļļošana valdīja informācijas telpā par fīrera bojāeju, liecina kaut vai tikai pavirša 1945. gada maija pirmo dienu latviešu avīžu pārlapošana.

Vācieši ziņo par Hitlera cīņassparu pēc viņa nāves

Kurzemes cietoksnī iznāca vairākas latviešu avīzes – “Laika Balss”, “Kurzemnieks”, “Talsu Vārds” un “Ventas Balss”. Tās visas pirmajās lapās vēstīja, ka Hitlers “kritis cīņā par Vāciju un kaujās pret boļševismu”. Protams, noklusējot, ka viņš izdarījis pašnāvību totālā bezcerībā, redzot, ka no viņa iecerētās Jaunās Eiropas nekas nav palicis pāri. Lūk, pāris citāti no šiem rakstiem:

* “No Vadoņa galvenās mītnes ziņo, ka 1. maija pēcpusdienā sava komandpunktā Valsts kancelejā, cīnoties līdz pēdējam elpas vilcienam pret boļševismu par Vāciju kritis Lielvācijas Vadonis Ādolfs Hitlers. 30. aprīlī Lielvācijas Vadonis par savu pēcteci iecēlis lieladmirāli Dēnicu.

Uzņemoties savus pienākumus, lieladmirālis Denics radiofonā uzrunāja vācu tautu: “Vācu vīri un sievas, vācu bruņoto spēku karavīri! Mūsu Vadonis Ādolfs Hitlers šodien kritis. Dziļās sērās un pazemībā viņa priekšā liecas vācu tauta””. (“Talsu Vārds”, 03.05.1945.)

* “Aizvakar Vācijas galvaspilsētas drupās cīnoties līdz pēdējam elpas vilcienam pret boļševismu varoņa nāvē stājušās Ādolfa Hitlera gaitas. Vēsturē aizgājis liela cīnītāja, liela tautas vadoņa mūžs”. (“Talsu Vārds”, 03.05.1945.)

“Vadonis savu uzticību tautai un tēvzemei apzīmogojis ar varoņnāvi”. (“Ventas Balss”, 04.05.1945.)

Nacistu kontrolētā prese fīrera nāvi “pabīdījusi” par vienu dienu vēlāk un pašnāvības vietā vēsta par kaut kādām mistiskām cīņām Berlīnes drupās.

Padomju spēki ziņu par fīrera nāvi uzskata par fašistu triku

Vēl noslēpumaināk par Hitlera nāvi 3. maijā raksta Rīgā iznākošie padomju varas rupori “Cīņa” un “Padomju Jaunatne”, vien kaut kur avīzes iekšlapās pārpublicējot skeptisku PSRS ziņu aģentūras TASS oficiālo informāciju. Savukārt jau komunistu okupētajās teritorijās iznākušās provinces avīzes (“Zemgales Komunists”, “Madonas Arājs”, “Brīvā Daugava”, “Liesma” un citas) pat ne ar pušplēstu vārdu nepiemin par tāda Hitlera eksistenci. Lūk, ko par Hitlera likteni pēc viņa pašnāvības ziņoja PSRS pilsoņiem:,

“1. maijā vēlu vakarā vācu radio izplatīja tā saucamā “fīrera” galvenā štāba paziņojumu, kurā apgalvo, ka 1. maija pēcpusdienā miris Hitlers. Paziņojumā norādīts, ka vēl 30. aprīlī Hitlers par savu pēcnācēju nozīmējis admirāli Dēnicu! Dēnics no savas puses atkal griezās pie vācu armijas un Vācijas iedzīvotājiem ar uzsaukumu. Tajā, kā jau parasti, atkārtojās hitleriskās propagandas viltības un izdomas ar nolūku radīt nesaskaņas antihitleriskās koalīcijas valstu starpā, un uzsaukums prasa no vāciešiem, “lai tie saglabātu pilsētās un ciemos kārtību un disciplīnu, bez iebildumiem izpildītu savu pienākumu”. Norādītais vācu radiofona paziņojums, kā redzams, ir jauns fašistisks triks: izplatot apgalvojumus par Hitlera nāvi, fašisti cer Hitleram dot iespēju noiet no skatuves un pāriet nelegālā stāvoklī”.

Pēc visa spriežot, PSRS vadība neticēja tam, ka Hitlers vairs nav starp dzīvajiem un to centās iegalvot visiem, kuri pārtika no Kremļa informācijas telpas.

Brīvā pasaule pārtiek no baumām

Šādu pretrunīgu ziņu jūklī patiesības graudu nācās izlobīt brīvās pasaules presei. Tolaik lielākais objektīvākais latviešu laikraksts “Latvju Ziņas” iznāca Zviedrijā. “Latvju Ziņas” 1945. gada 2. maijā publicēja rakstus, kuros atzina, ka pārtiek vien no sensacionālām baumām:

* “Sensācijas no Vācijas.  Laikam neviens nevar pasacīt, kur tagadējās preses ziņās par Vācijas sabrukumu un apjukušo vadoņu rīcību beidzas fantāzija un sākas patiesība. Par Hitleru pašu ziņo, ka viņš Berlīnē kādā bunkurā kritis, bet Himlers par savu pavēlnieku ziņojis, ka “Hitlers mirst”. Pēdējie Hitlera uzsaukumi  aicināja vācu sievietes ņemt rokās ieročus pret krieviem”.

* “Par Hitleru tagad ziņo, ka viņš Berlīnē kritis kaujā, bet angļi un amerikāņi uzņem šo zinu ar neuzticību”.

Kur palika Hitlera pīšļi?

1945. gada 30. aprīlī, kad bija skaidrs, ka karu Vācija ir zaudējusi, Hitlers ar savu sievu Evu Hitleri izdarīja pašnāvību Fīrera bunkurā Berlīnē. PSRS pārstāvji deklarēja, ka viņi atraduši Hitlera mirstīgās atliekas, kuras atpazina pēc žokļa. Pēc Hitlera pašnāvības, viņa līķi kopā ar Evas Braunas mirstīgajām atliekām reihskancelejas darbinieki aplēja ar benzīnu un centās sadedzināt, bet viņu mirstīgās atliekas galīgi nesadedzināja – to, kas palika pāri, apraka reihskancelejas dārzā.

1946. gadā Hitlera un viņa līdzgaitnieku līķi, kurus atlaka pēc Berlīnes ieņemšanas un nosūtīja uz tiesu medicīnisko ekspertīzi, esot aprakti padomju čekas kontrolētajā teritorijā – NKVD bāzē Magdeburgā. 1970. gadā pēc toreizējā PSRS VDK priekšnieka Jurija Andropova rīkojuma Hitlera līķis tika izrakts un kremēts, bet pelni izkaisīti Elbas upē. Saglabājusies vien daļa no Hitlera galvaskausa un viņa protēzes, kas noslepenots glabājas kaut kur Krievijas Federācijas arhīvos un kalpo par pierādījumu, ka Hitlers tik tiešām ir miris 1945. gada 30. aprīlī.