Hanss Kristians Andersens un astoņi pārējie pasaules lielākie neveiksminieki
Patiesībā jau dzīvē viss ir vienkārši jeb, kā reiz dziedāja Rods Stjuarts, dažiem čaļiem veicas, dažiem – ne visai.
Zobu atkarīgais
Persona: Hanss Kristians Andersens (1805–1875)
Nodarbošanās: skumju vārdotājs.
Stāsts. Lai arī kopā ar brāļiem Grimmiem, vāciešiem Ernstu Hofmanu un Hermani Hesi būdams viens no visu laiku izcilākajiem pasaku arhitektiem, dānis Andersens personīgajā dzīvē bija ļoti vientuļš. Vēsturnieki uzskata, ka viņš nomira nevainīgs, jo uzskatīja sievietes par kaut ko neaizsniedzamu. Un, lai arī bieži apmeklēja publiskos namus un, protams, tikās ar prostitūtām, viņš aprobežojās tikai ar verbālu seksu. Izstīdzējis, pat ļoti kārns, mazām ačelēm, milzīgu degunu un neproporcionāli garām rokām – tā vizuāli izskatījās Neglītā pīlēna radītājs. Pat labi paziņas aizmuguriski viņu zākāja par Orangutānu. Andersens patiesi mīlēja bērnus (par pedofilijas epizodēm vēsture klusē), jo uzskatīja, ka tikai šie nevainīgie radījumi viņu saprot. Diemžēl pretējā puse pasakveča klātbūtnē bieži sabijās un pārgāja raudās. Pēdējos dzīves gados rakstnieks praktiski neizgāja no mājām un slīga dziļā depresijā. No 156 viņa sarakstītajām pasakām 56 beidzas ar galvenā varoņa nāvi. 1872. gadā viņš publicē savu pēdējo pasaku Zobsāpju tantīte – Andersens patiesi ticēja, ka zobu skaits mutē ietekmē viņa daiļradi. Nākamā gada janvārī viņš pazaudē pēdējo zobu un līdz savai nāvei neuzraksta vairs ne rindu.
Lūzera indekss (10 baļļu sistēmā): 3. Patiesībā jau bez vientulības un laba protēzista trūkuma Andersenam nebija daudz iemeslu, par ko žēlabaini sūkstīties.
