Maija Arvena Ozoliņa - meitene ar elfu vārdu raganiskā FOTOSESIJĀ

Nameja zobens

Zobens, ko cilāji "Nameja gredzenā", bija smags – kā īstais?

Zobeni bija dažādi – gan īstie, gan vieglāki, kas domāti kauju filmēšanai. Tur tomēr jābūt uzmanīgam, lai nesavainotu sevi vai citus. Vienu kaujas ainu, kurā man bija jāpiedalās, es mācījos un atkārtoju kādu mēnesi, lai nejauši nesavainotu kaskadieri, ar kuru bija jācīnās. Katru lomu, lai cik maza tā būtu, jau vajag izkost līdz kaulam – tā, lai tu iejustos varoņa ādā un visu darītu dabiski. Pēc visiem tiem ilgajiem treniņiem mums to cīņas epizodi izdevās nofilmēt ar pirmo mēģinājumu. Pirms tam gan bija smieklīgs gadījums: režisors man pirms filmēšanas lūdza parādīt savas kustības tajā ainā, un tā nu es bļaudama skrēju ar smago zobenu – jo bez bļaušanas to vicināt nespēju – un paklupu, un visu acu priekšā nokritu smiltīs! Tas bija tik mīļi un aizkustinoši, ka visi no sirds izsmējās, zinot, cik ilgi es pirms tam biju trenējusies. Taču filmēšanā viss bija ideāli.

Kā bija 21. gadsimta meitenei iejusties 13. gadsimta jaunavas lomā?

Esmu daudz par tiem laikiem lasījusi, tāpēc diezgan daudz arī zinu, un nebija pārāk grūti. Parasti uz filmēšanu braucu ātrāk, lai varētu uzvilkt kostīmu un laikus iejusties lomā. Izstaigāju filmēšanas vietas un trenējos vicināt zobenu, lai iegūtu īsto sajūtu. Būt aktrisei Nameja gredzenā – man tā bija liela laime, jo man tiešām bija diezgan viegli identificēt sevi ar to laiku sabiedrību, mežonīgumu un lepnumu.

Starp citu, man gribētos, lai mēs, latvieši, būtu lepnāki, nekā tagad esam. Jo mums tiešam ir pamats būt lepniem – mēs ikviens taču protam darīt dažādus darbus, mākam vairākas valodas. Tas taču ir forši, un ar to var lepoties, vai tad ne? Esmu daudz braukājusi pa pasauli un droši varu teikt, ka Latvija ir viena no skaistākajām vietām.

Nameja gredzenā tev bija zobens, vēl esi redzēta arī zirga mugurā un šaujam ar loku...

Jā, ar zirgiem jāt var mācīties mūžīgi. Bet ar loku mērķī trāpīt nav nemaz tik grūti. Grūtāk ir trāpīt tieši tajā vienā punktā, kur vajag. Patiesībā jau es loka šaušanu, tāpat kā daudz ko citu, apgūstu ar domu, ka tas man var noderēt filmēšanā; lai tad visu varu izdarīt maksimāli precīzi. Sacensībās ne reizi neesmu piedalījusies.

Nesen iestājos arī Zemessardzē! Tagad būs regulāri jāiet uz mācībām. Uz pirmajām nodarbībām jau biju, taču pagaidām tās vēl bija tādā iesildīšanās režīmā. Varējām izmēģināt, kā ir palikt mežā pa nakti.

Un kā ir palikt mežā pa nakti?

Nekādu problēmu! Man nav arī nekādu problēmu strādāt komandā, jo arī aktieris ir tikai viens ķēdes posms visā lielajā filmēšanas mehānismā. Kad man, stājoties zemessargos, teica – nu gan tu redzēsi, kā tas ir, kad tevi komandē! –, varēju atbildēt, ka es to jau tāpat labi zinu.

Taču kārtīgam aktierim nepieciešams arī savs ego, kas liek izvirzīties priekšplānā...

Ar to jau Zemessardze ir laba, ka ļauj saprast, ka tu neesi tikai individualitāte, kam viss pakārtots tikai karjerai. Manā gadījumā laikam var teikt, ka dalība zemessargos man ir kā vaļasprieks, kas ļauj papildus arī kaut ko iemācīties.

Diezgan netipiska aizraušanās sievietei – zemessargi, zobeni, bultas...

Visos laikos ir bijušas arī sievietes karotājas. Piemēram, Pirmajā pasaules karā bija divas strēlnieces. Un gan jau arī senos laikos tādas bija. Vienmēr esmu domājusi, ka labāk cīnītos, nevis padotos uzreiz gūstā. Laikam dziļi dvēselē esmu karotāja! (Smejas.)

Es gan ceru, ka Latvijā nekad nebūs tāda situācija, kad man tiešām šīs prasmes vajadzēs izmantot dzīvē. Uz zemessargiem es aizgāju nevis tāpēc, ka domāju, ka notiks kaut kas slikts, bet gan tādēļ, lai gūtu papildu zināšanas. Galu galā šīs zināšanas var noderēt arī kā aktrisei. Un noder arī – Nameja gredzenam mani paņēma tāpēc, ka es viņiem biju aizsūtījusi video, kur darbojos ar zobenu. Laikam jau tas filmas veidotājiem bija iepaticies, ja es tiku pie lomas.

Starp Latviju, Ķīnu un Ameriku

Aktiermākslu tu mācījies nevis Latvijā, bet gan Amerikā? Kādēļ tā?

Man paveicās, ka ceļi aizveda līdz Amerikai un bija iespēja tur vairākus gadus pamācīties un paraudzīties uz lietām no cita rakursa. Lai arī bāze ir tā pati, tomēr amerikāņu piegājiens ir mazliet citādāks, un tas man tagad lieti noder te, Latvijā.

Kādēļ nepaliki Amerikā? Holivuda taču ir katras aktrises sapnis...

Kaut gan diezgan daudz esmu dzīvojusi ārzemēs, man tomēr visvairāk patīk Latvijā. Dzīve ārzemēs nav nemaz tik viegla, kā varētu domāt. Protams, ja tev no rīta līdz vakaram ir darbs un nepaliek laika nekam citam, tad tas ir citādāk. Taču, ja neesi tik ļoti noslogots, tad sāc domāt par mājām, un tas ir neizturami. Turklāt Amerikā aktierim nemaz nav tik vienkārši atrast darbu – no visiem maniem draugiem un paziņām tikai viens puisis ir izsities un tagad filmējas kopā ar Pīrsu Brosnanu. Bet tas ir tikai viens no daudziem, turklāt viņš ir amerikānis!

Izturēt jau varētu visu, taču visgrūtākais ir tas laiks, kad tev nav ko darīt. Amerikā ir stingri noteikumi, kas iebraucējam ierobežo iespējas tikt pie darba, tāpēc tu tur vienkārši sēdi un neko nedari. Atgriežoties Latvijā, man vismaz ir iespējas. Es saprotu, ka visam jau vajag laiku, taču iespējas te ir lielākas. Turklāt, lai lieki netērētu laiku, es varu padarīt arī kaut ko citu. Piemēram, iestājos Mākslas akadēmijā.

Ko tu tur dari?

Esmu jau trešajā kursā tēlniekos. Kaut gan mācos arī daudz ko citu, ne tikai tēlniecību. Dzīvē viss var noderēt. Mākslas akadēmijā labi ir tas, ka vari iet uz visām lekcijām, kas tev liekas interesantas. Man šķiet, ka visu laiku vajag kaut ko darīt, citādi tu pamazām slīdēsi uz leju.

Kādu laiku esi pavadījusi arī Ķīnā. Tur arī mācījies?

Jā, četrus gadus tur studēju medicīnu, jo kopš desmit gadu vecuma nodarbojos ar cigun. Gribējās tā nopietni tam pievērsties. Tolaik man bija tikai 18 gadu. Divu mēnešu laikā raudādama iemācījos arī ķīniešu valodu. Katru dienu iemācījos 30 vārdiņus, kalu tos cauru nakti, bet, kad no rīta bija jāraksta pārbaudījums, neko nespēju atcerēties. Divu mēnešu laikā tomēr kaut ko iemācījos. Galvenais – nebaidīties runāt! Tagad gan pietrūkst prakses, Latvijā tā īsti nav ar ko parunāt ķīniešu valodā.

Kur vēl bez "Nameja gredzena" tevi var redzēt?

Filmējos arī seriālā "Divi vienā". Seriāli ir labi ar to, ka turpinās ilgāk. Nav tā, ka nofilmējies un –viss. Amerikā filmējos pāris īsfilmās. Bija arī viens lielāks projekts – "P. Diddy" videoklips, kur biju dejotāja. Nav lielu un mazu darbu, visiem jāpieiet nopietni un ar lielu atbildības izjūtu. Man arī nepatīk vārds “strādāt”, jo tas asociējas ar krievu “stradaķ” jeb “ciest”. Tāpēc tā vietā saku “darīt darbu”, jo darbs – tas taču ir skaisti.

Nesen īstenoju vienu savu bērnības sapni – nofilmējos grupas "Skyforger" klipā. Tas man ļoti patika, jo bija veltīts Latvijai. Vēl projektā ir arī teātra izrāde.

Aktrises darbs man ļoti patīk, neko skaistāku es nezinu – man tas ir gluži kā orgasms, labāku salīdzinājumu nevaru iedomāties. Par aktiera profesiju es sapņoju jau kopš piecu gadu vecuma, atceros, ka gribēju būt tieši kinoaktrise... Tiesa, vienu brīdi gan mani drusku atbaidīja tas, ka teātra izrādēs ļoti bieži uz skatuves sāka parādīties kaili cilvēki, taču tagad tas tā īpaši vairs netraucē. Mācījos dziedāt, dejot, ģitāru spēlēt – visu, kas aktierim varētu noderēt.

Savu otro vārdu – Arvena – tu sev izvēlējies pati?

Jā, jo vārds Maija ir ļoti labs un skanīgs, taču prasījās vēl kādu papildu skatuves vārdu, kas būtu vēl skanīgāks. Maija Arvena – tas taču ir skanīgi, vai ne?

Nez kādēļ nāk prātā kaut kas no "Gredzenu pavēlnieka"...

Ir jau arī – Arvena tur bija elfu karaliene! Man šis vārds ir oficiāli pasē, jo otro vārdu vari pats sev izvēlēties, ja gribi; to izdarīju, kad biju sasniegusi 18 gadu vecumu. Ozoliņu ārzemniekiem ir grūti izrunāt, bet Maija Arvena ir pietiekami internacionāls vārds.

Raganiskā fotosesija

Parunāsim par fotosesiju, kuras laikā tapušos attēlus var redzēt šajā žurnālā. Kā tā tapa?

Fotosesijai apakšā ir vesels stāsts, tā nav vienkārši tāda parasta bildēšanās. Man bija doma, ka būtu interesanti uztaisīt tādu raganisku fotosesiju ar vilkiem. Likās, ka Latvijā nekas tāds vēl nav darīts. Parasti fotosesijās fantāzija mijas ar realitāti, bet te ir pilnīga fantāzija. Parunājos ar kostīmu mākslinieci Vitu Radziņu, vai viņai šāda ideja vispār liekas interesanta. To pašu prasīju arī grima māksliniecei. Par fotogrāfu man nebija nekādu šaubu, es zināju, ka Gatis Indrēvics ir tieši tas, kas vajadzīgs. Un tā mums kopā tas viss izdevās.

Kas tie par sunīšiem bildēs? Tavējie?

Nē, ar tiem es iepazinos "Nameja gredzena" filmēšanas laikā. Vai suņi fotografēšanās laikā bija paklausīgi? Nu, ja kabatā ir kārumi, tad jā... Arī viņiem, gluži tāpat kā cilvēkiem, vajadzīga motivācija. Ir kārumi, ir motivācija.

Cik laika prasīja fotografēšanas process?

Daudz laika prasīja grimēšanas process – kādas piecas stundas. Kamēr aizbraucām līdz bildēšanas vietai – vēl stunda. Un pati fotografēšana vēl divas trīs stundas. Saņemies, sakoncentrējies – un visu izdari. Jo nav jau variantu.