Ieva Millere, šķeļot viļņus, piepilda pērn aizgājušā tēva sapni

Nežēlīgais sports

Šis gads tev bija ārkārtīgi smags – vispirms gāja bojā tēvs, drīz pēc tam nomira arī vectēvs...

Jā, tas bija liels trieciens. Sadzīvot ar to būs ļoti grūti. Gandrīz vai jāmācās no jauna staigāt...

Kā mūsdienās, kad tik daudz tiek domāts par drošību, vispār var sacīkstēs notikt tik traģiski negadījumi?

Tā bija nelaimīga apstākļu sakritība. Nav vainīga ne laivas konstrukcija, ne arī ātrums, bet gan neveiksmīga trase, kas īsti nav domāta mūsu klases ātrumlaivām. Neveiksmīga sakritība arī tajā ziņā, ka mēs parasti startā aizbraucam ātrāk, savukārt tiem, kuri izkustas lēnāk, priekšā ir nepārredzams ceļš – redzēt var tikai šļakatas. Tētis apgāzās, un viņam virsū uztriecās sportists, kurš bija aizkavējies un neredzēja, kas priekšā notiek. Tādā situācijā, protams, jau mēģina izvairīties no sadursmes, taču nevar saprast, pa kuru pusi to darīt. Stulbi sanāca – ko te lai citu saka...

Pēc tādas nelaimes negribējās uz visiem laikiem mest pie malas sportu, kas, izrādās, var būt tik ļoti nežēlīgs?

Pirmajā brīdī teicu, ka es šo sportu pat ienīstu. Sāpes bija milzīgas. Taču pagāja kāds mēnesis, kad spēju sākt domāt ar vēsu prātu, un tad sapratu, ka tā tomēr nevar. Jo mūsu ģimenei sports ir visa dzīve. Kādam varbūt tas ir brīvdienu hobijs, taču mūsu ģimenē visa dzīve tiešām bija pakārtota tikai šim sporta veidam.

Beigās tomēr saņēmies un atkal devies trasē?

Jā. Šai sezonai mums ar tēti lieli plāni. Bijām apņēmušies, ka tētim ir jāizcīna Eiropas čempiona tituls, jo līdz šim viņam nebija izdevies to paveikt, vienmēr kaut kā mazliet pietrūka. Pēc negadījuma es paņēmu pauzi Latvijas čempionātā, bet tad nāca augusts, kad mēs paši organizējām Eiropas čempionāta posmu Aizkrauklē. Laiva man bija pilnā gatavībā, tāpēc nospriedu, ka būs jocīgi, ja nepiedalīšos mājas posmā. Tātad jāsēžas laivā un jābrauc. Ģimenei teicu, ka gribu šajā posmā uzvarēt un uzdāvināt šo uzvaru pilsētai. Kaut kādā maģiskā veidā viss sakrita tā, ka tiešām uzvarēju.

Pēc tam Eiropas čempionāta kalendārā palika vēl divi posmi. Vāciju es izlaidu, taču aizbraucu uz pēdējo posmu Čehijā. Un arī tur viss sakrita tā, ka man izdevās uzvarēt gan sacensībās, gan kopvērtējumā. Tas man likās kaut kas maģisks. Kaut kas neiedomājams. Izdarījām to, ko tētis bija ieplānojis.

Pēc Aizkraukles posma gan kādā intervijā teici, ka domā pielikt punktu ātrumlaivām...

Jā, tobrīd es tiešām tā domāju – uzvarēšu Aizkrauklē un beigšu. Tomēr iekšā sēdēja līdz galam nepadarīta darba sajūta. No malas droši vien liekas, ka esam pilnīgi traki, taču mēs bez tā nevaram iztikt.

Aizbraucot uz Čehiju, varēja redzēt, ka viens otrs konkurents ir ne pārāk patīkami pārsteigts par manu ierašanos; visi gan smaida, taču iekšēji ir mazliet vīlušies. Iepriekš es nebiju īpaši afišējusi, ka braukšu, jo nebiju droša, vai tiešām to darīšu. Tobrīd jau varēja sarēķināt punktus, kas nepieciešami, lai uzvarētu kopvērtējumā. Pērn pēdējā posmā man būtu pieticis finišēt 6. vietā, taču viss sagriezās tā, ka nesanāca pat tā 6. vieta. Šogad vajadzēja tikai un vienīgi uzvaru, un to arī izdevās izcīnīt.

Turklāt Čehijā izdevās uzvarēt ne tikai trasē, bet arī krastā. Pēc sacensībām tehniskajai komisijai ir tiesības izjaut tavu motoru un pārbaudīt, ko viņi arī izdarīja. Nezinu, ko viņi tur bija cerējuši ieraudzīt, taču viss bija kārtībā. Vāciešiem bija liela vilšanās, jo viņi bija cerējuši uz uzvaru...

Meitene, kura uzvar vīriešus

Ko darīsi nākamgad? Atkal brauksi, vai arī nu jau pietiks?

Par nākamo sezonu pagaidām vēl ir liela neziņa. Visticamāk, ka tā paies, stāvot krastā. Augustā mēs atkal organizējam Eiropas čempionāta posmu Aizkrauklē; jāgādā arī par citiem mūsu komandas sportistiem. Lai gan aktīvi es braucu tikai trīs gadus, daudz ko esmu samācījusies no tēta, stāvot viņam blakus garāžā. Reizēm puiši uz mani skatās un domā, ka es viņiem kaut kādas muļķības stāstu, taču beigās izrādās, ka man ir taisnība. Varbūt varēšu viņiem līdzēt kā trenere un padomdevēja. Taču, ja būs kāda iespēja braukt, tad droši vien to darīšu.

Šajā ātrumlaivu klasē tu esi vienīgā meitene?

Šogad pievienojās arī viena meitene no Vācijas. Viņa gan ir krietni jaunāka par mani – vasarā viņai apritēja 18 gadi. Starp citu, brauc viņa ar Latvijas licenci. Vācijā nosacījumi paredz, ka jaunam sportistam vispirms ir jānobrauc trīs vietējās sacensības, lai tiktu pie starptautiskās licences. Pavasarī viņa atbrauca uz sacensībām Kauņā, taču nesaņēma licenci, jo viena vietējā gonka bija atcelta. Tad uz vietas risinājām šo problēmu, un mūsu federācija viņai nokārtoja licenci. Un viņai ļoti patīk Latvija!

Autosportā sievietei ar vīriešiem konkurēt ir praktiski neiespējami. Kā tev tas izdodas, braucot ar ātrumlaivām? Tur ir mazāka fiziskā slodze?

Grūti pateikt. Fiziskā slodze jau diezgan liela ir arī tur, taču atsevišķas sieviešu klases ātrumlaivām nav. Arī jauniešu konkurencē brauc dažas meitenes, un brauc labi – pārējiem pa priekšu. Es tiešām nezinu, kā tas sanāk...

Puišu, protams, ir daudz vairāk. Kad es sāku braukt "FR1000" klasē, uz mani sākumā skatījās kā uz nenormālu, jo pirms tam tur bija braukuši tikai onkuļi...

... un te atnāk jauns skuķis un viņus visus “izpogā”!

Nu, jā. 2015. gadā man bija pirmā sezona, bet pirmās sacensības bija Baltijas čempionāts Vīlandē Igaunijā. Un pirmajās sacensībās es dabūju 3. vietu! Protams, daudzi jau runā, ka man tā veicas, pateicoties manam tētim. To es nekad arī neesmu noliegusi, tieši tāpat kā opapa nopelnus, jo viņš to visu sāka. Skaidrs, ka bez viņiem es nebūtu tur, kur tagad esmu. Ja vecāki kaut ko aizrautīgi dara, tad arī bērniem tas pielīp. Jau bērnu ratiņos es ostīju metanola smaržu – citi gan to sauc par smaku. (Smejas.) Ka teica tētis – tas ir gēnos un asinīs.

Panākumu galvenā atslēga ir labā tehnika, ko sagatavoja tētis, vai arī tomēr pašas talants?

Tas ir vairāku faktoru kopums. Pat ļoti labs braucējs neko nepanāks, ja nebūs ideāli sagatavotas tehnikas visas sezonas garumā. Tas iet roku rokā. Tā tas iet jau kopš opapa laikiem. Jānis Millers sāka braukt 1968. gadā un tajā laikā kopā ar tēti būvēja laivas, lai piedalītos PSRS čempionātos; vēlāk tētis sāka startēt "FR1000" klasē un katru sīkumu darīja pats. Viņš vislabāk zināja, kā panākt rezultātu. Taču tas ir ilgu gadu darbs. Uzvaras nāk grūti, pirms tam ir daudz testu un vilšanās.

"FR1000" klases laivās tiek izmantoti motociklu motori?

Jā, mēs braucam ar 1000 kubikcentimetru motociklu motoriem, taču īpašais nosacījums ir tāds, ka motoram jābūt vismaz desmit gadus vecam. Tu nevari aiziet uz veikalu un nopirkt jaunu motoru. Šādam noteikumam saknes ir meklējamas vēsturē, jo šī klase dzima Vācijā un tās nosaukums bija "Historic". Tātad vēsturiskie aparāti. No tā laika tad arī saglabājies šis nosacījums. Nav jau māksla nopirkt visu jaunu un uzbūvēt laivu – te ir jāspēj tehniku saprast tā, lai viss darbotos arī ar vecām detaļām.

Kaut gan, protams, tehnika ir tehnika – tā mēdz lūzt. Tētim iepriekšējā sezona vispār bija katastrofāla, viņš līdz galam nobrauca laikam tikai vienu sacīksti. Pats teica, ka sliktāku sezonu savā 40 gadus ilgajā sportista karjerā neesot piedzīvojis. Man šajā ziņā veicās labāk, jo izcīnīju gan Latvijas, gan Baltijas čempiones titulu, bet Eiropas čempionātā tikai pēdējā posmā tehnisku problēmu dēļ no 1. vietas atkritu uz 3. vietu.

Kūlenis gaisā

Kurā brīdi kopā ar tēti izdomājāt, ka arī tev vajadzētu sēsties laivā?

Sākumā jau ģimenes vairākums bija par to, ka meitenei laivā nav jākratās un labāk būtu pasaudzēt veselību. Taču 2015. gadā kaut kā gadījās tā, ka stāvēja brīva laiva, kas bija sagatavota sezonai. Atlika tikai iesēsties, izmēģināt un saprast, vai tas vispār interesē. Un tā kopā ar tēti pa kluso, bez jebkādiem tālejošiem nodomiem aizbraucām līdz upei, ielaidām laivu un pamēģinājām. Izbraucu – un biju stāvā sajūsmā. Tad arī nolēmām, ka pamēģināsim braukt Baltijas čempionātā. Pirmie panākumi bija diezgan drīz, tiesa, gadu vēlāk Vācijā bija arī pirmā avārija – uzmetu 360 grādu kūleni gaisā...

No malas tas noteikti izskatījās iespaidīgi, taču kādas ir sajūtas, sēžot laivā?

Viss notiek zibenīgi, taču tajā brīdī, kad tu lido un neko vairs nevari izdarīt, tad man likās, ka tas viss ilgst kādu pusstundu. Redzēt neko nevari, tikai duļķainu ūdeni. Nē, nekādas zilas debesis neredz, tikai duļķainu ūdeni – par to es paspēju padomāt jau lidojuma laikā. Un vēl domāju par to, kur piezemēšos, jo avārija notika blakus plostam; zināju, ka tur stāv mamma un pārējie komandas biedri un visu to redz. Tiku cauri sveikā – nu, nosacīti sveikā, jo sasitos pamatīgi un pusgadu nevarēju pietupties. Arī laiva bija lupatās. Ģimene jau nopriecājās, ka tagad droši vien beigšu braukt, taču pa ziemu tētis bija uzbūvējis divas jaunas laivas, un varējām turpināt iesākto.

Latvijā ūdens motosportam ir raksturīgas dinastijas – Milleri, Slakteri...

Jā, mēs braucam jau trešajā paaudzē. Un mūsu ģimene nav vienīgā tāda. Ūdens motoru sports Latvijā vispār ir diezgan ģimenisks sports. Vismaz mūsu ģimenei kopš laika gala ir bijis tā, ka brīvdienās visi kāpj mašīnā, aizmugurē ir piekabe, un visi braucam uz sacensībām. Ātrumlaivu sacensībās vajag vismaz divus cilvēkus, kas no plosta laivu pietur, mums vienmēr to darījusi arī mamma. Brauc visa ģimene. Grafiks ir tik blīvs, ka parasti visi radinieki satiekas sacensībās, kur var gan izrunāties, gan izbraukties.

Kādas vēl klases ātrumlaivām ir bez tavas "FR1000"?

Ja nemaldos, kopumā ir 13 ātrumlaivu klases, kas tiem iedalītas pēc motora tilpuma un sportistu vecuma. Apakšā ir jaunieši, kuri brauc ar 250 kubikcentimetru motoriem, tālāk ir klases, kur laivā guli uz vēdera un stūrē ar galvu uz priekšu. Augšā ir formulas – F-3, F-2, F-1 – līdzīgi kā autosportā. Latvijā bez mūsu "FR1000" klases populāra ir arī "RN2000", kur brauc ar mašīnu motoriem. Visā kopējā hierarhijā mūsu klase ir kaut kur pa vidu. Šogad tajā brauca 23 sportisti.

Nav kārdinājuma kāpt uz augšu, uz formulām?

Ir jau, protams. Es gan nekad neesmu braukusi ar tāda veida laivām, tur būtu krietni jāpatrenējas. Formulām atšķirība ir tā: jo vairāk trenēsies, jo būs labāki rezultāti, savukārt mūsu klasē mēs taupām tehniku un motora resursus, tāpēc stundām ilgi pa upi nedrillējam. Arī izmaksas ir ļoti atšķirīgas. Labprāt kaut ko tādu izmēģinātu, taču tā ir pavisam cita pasaule. Es labi zinu, kā ir jāsagatavojas "FR1000" sezonai, taču formula ir cits lauciņš.

Skatoties no malas, šķiet, ka braukšana ātrumlaivā varētu būt diezgan cieta - visu laiku sities pret viļņiem...

Jā, tas nav gluži kā dīvānā sēdēt. Diemžēl. Kratīšanās ir pamatīga. Pirmajā sezonā biju nodauzīta zili melna, īpaši rokas. Šosezon izlīmējām kokpitu ar mīkstu materiālu, un iztiku bez zilumiem. Taču pats ērtākais braucamlīdzeklis tas tiešām nav. Sacensību laikā gan par to nedomā.

Alkas pēc ātruma izpaužas tikai uz ūdens vai arī uz sauszemes?

Ar mašīnu es ikdienā braucu mierīgi, netrakoju. Vasarā daudz pārvietojos ar motorolleru. Adrenalīnu, azartu un emocijas es meklēju uz ūdens.