Kāpt un nepadoties! Ultramaratonista Zvīdriņa izdzīvošanas kilometri

Sajūtu inženieri

Kā tu sāki skriet pa kalniem?

Augu blokmāju rajonā un par kalniem nebiju ne sapņojis, ne tādus redzējis. 2011. gadā Monblānā man paveicās iekļūt alpīnistu vidē, manas bijušās draudzenes tēvs ir pazīstamais alpīnists Atis Plakans. Tajā gadā mani uzveda Monblāna virsotnē, nākamajā gadā piedalījos 26 stundu skrējienā apkārt Monblānam. Noskrēju un, atgriezies Latvijā, sapratu, ka sevis pārbaudīšana kalnos man ir ļoti daudz devusi. Toreiz bija ļoti slikti laika apstākļi – migla, lietus, augšā sniegs... Mums, kas dzīvo bedrē, skrējiena augstākais punkts, 2,6 kilometri, jau ir augstums, kurā var aizrīties.

Tad nu es gribēju arī cilvēkiem Latvijā radīt mākslīgus piedzīvojumus, kuros viņi varētu sevi pārbaudīt, kā es sevi pārbaudīju kalnos: redzat, cik daudz man tas devis! Tā radās organizācijas Baltais kalns aizmetņi. 2012. gadā mēs, interesenti, reizi mēnesī tikāmies un ģenerējām idejas – es viņiem rīkoju pasākumus, un viņi teica, kā gribētu nākamajā reizē tikt spīdzināti. Tās spēles notika divreiz gadā – nolaupīšanas, artefakti, priekšmetu nogremdēšana...

Tas nebija kaut kas līdzīgs slēpņošanai?

Apmēram. Piemēram, iet cilvēku grupa pa mežu, vienu no viņiem pēkšņi ierauj mašīnā un aizved, pēc pāris stundām izmet, un uz viņa pa to laiku ir uzlikta karte... Tās spēles ir viltīgas, “izdzīvo” tas, kurš spēj tikt līdz galam un izturēt.

2013. gadā mūsu darbība eskalējās līdz apziņai, ka nepieciešams juridisks pamats, lai varētu sadarboties ar citām organizācijām. Tad radās mūsu vizuālā identitāte Baltais kalns. Rīkojam arī braucienus uz kalniem. Divreiz gadā drīkst rīkot braucienus, kuriem nav peļņas nolūka. Būtībā mūsu braucieni ir kalnu trekingi. Ejam pa kalnainiem apvidiem, nelielām virsotnēm.

Tātad mākslīgo piedzīvojumu radītāju jeb sajūtu inženieru organizācija Baltais kalns tapa pēc Monblāna?

Vispār mēs sākām sanākt kopā jau vidusskolas laikā, kad es rīkoju pasākumus...

Kādus pasākumus? Diskotēkas?

Nē, izdzīvošanas pasākumus.

Nu, diskotēka arī dažreiz var pavērsties izdzīvošanas pasākumā...

Mēs, piemēram, laupījām cilvēkus. Uzņēmums mums samaksā, lai nolaupām cilvēku no tā uzņēmuma.

Tās ir tādas kā lomu spēles?

Mēs tās saucam par spēli. Tajās tiek pārbaudītas dalībnieku fiziskās un mentālās spējas. Piemēram, cilvēks, veicis piedzīvojumiem pilnus 60 kilometrus pa mežu, stāv Daugavas krastā. Ir migla un nakts. Viņam saka: jāpārpeld Daugava, tur būs sala. Viņš peld uz Nāves salu. Viņam ir pateikts, ka tur konkrētās koordinātās ir bunkurs, bet uz tās salas viņu medīs, pa viņu šaus.

Ne jau ar lodēm?

Nē, šāvēji bija peintbolisti. Tās ir privātas spēles uz likuma robežas. Pēdējā laikā tādas neesam rīkojuši. Tā organizācija ir vairāk domāta mums, taisām pasākumus, kas mums pašiem patīk. Populārais gājiens Kolka–Dubulti bija drīzāk negadījums, tas nav mūsu formāts, bet ir naudas govs, kas uztur organizāciju. Pašlaik esam biedrība.

Kāpēc saucaties Baltais kalns?

Tas saistīts ar Monblānu, kas tulkojumā nozīmē Baltais kalns. Uzreiz pēc vidusskolas devos tajā skrējienā apkārt Monblānam. No 2011. līdz 2015. gadam aktīvi nodarbojos ar kalnu skrējieniem. Pēdējos gados tie Latvijā ir superpopulāri – apkārt Monblānam un citi.

Tie tiek skrieti pa taciņām?

(Pasmaida.) Tu traversē klintis, pārskrien ledājus, tev ir jāpārvar lieli augstuma metri. Piemēram, 170 kilometru distancē tev ir laiks 46 stundas, un tajā laikā vertikālais kāpums ir 9000 metru. Tas nozīmē, ka distances laikā tu uzkāp 25 televīzijas torņus uz augšu un uz leju.

Ar atpūtu pa vidu?

Atpūtas laiks ir ierobežots, jo kopējais laiks tek. Tas ir kā maratons, bet ļoti garš. Tādos skrējienos esmu piedalījies divreiz Monblānā, Honkongā, Itālijas Dolomītu Alpos, Kanāriju salās, tad divreiz apkārt Fudzi vulkānam – pirmajā reizē neapskrēju, otrajā apskrēju. Pagājušā gada rudenī aizbraucu pastrādāt par fotogrāfu mediju komandā Gobi tuksnesī Ķīnā, tur bija 400 kilometru tuksneša skrējiens.

Kurš tev pašam ir bijis metrāžas ziņā garākais skrējiens?

2015. gada septembra beigās 172 kilometri apkārt Fudzi kalnam, to veicu 43 stundās 59 minūtēs. Kāpums tajā skrējienā bija ap 9000 metru.

Tādas supergaras distances tiešām tiek noskrietas vai tomēr pa starpu arī nostaigātas?

Var teikt, ka tas ir pa vidu starp skriešanu un staigāšanu. Vidējais ātrums ir pie četriem kilometriem stundā. Toreiz bija ļoti slikti laika apstākļi, kalnos visu laiku lija un bija migla. Finišēja tikai kādi 40 procenti startējušo, pārējie izstājās galvenokārt laika apstākļu dēļ – no kalniem nāca dubļu zupa, bija problēmas ar navigāciju, un naktīs bija ļoti auksts. Tajā mitrumā tu divas dienas esi pavisam slapjš.

No trekinga distancēm mums garākā bija gājiens apkārt Monblānam – 205 kilometri piecās dienās. Parasti trekingā šis maršruts ir desmit dienām, bet mēs pagājām nopietnāk, no astoņiem rītā līdz desmitiem vakarā.

Paiku nesāt līdzi?

Tagad tehnoloģijas ir tādas, ka daudz nav jānes. Lai ātrāk kustētos, tev jābūt vieglākam. Mēs bijām vieglajā uzkabē, katram kādi 9–10 kilogrami, viss inventārs reducēts. Šodien outdorā tu maksā par svaru, vari nopirkt telti par 400 eiro un tādu pašu, bet kilogramu vieglāku par 800 eiro.

Četrsimt kilometru Gobi tuksnesī

Kāpēc tevi nav uzrunājis klasiskais alpīnisms?

Es neteiktu, ka nav uzrunājis, bet tas prasa lielas zināšanas – visas virves, karabīnes, drošināšana... Un vajadzībai uzkāpt, dabūt to sajūtu vajag būt asinīs. Latvijā ir divi izpletņlēcēji, kas nodarbojas ar beisdžampingu jeb lēkšanu no torņiem un līdzīgiem augstumiem. Tur jābūt īstam adrenalīniķim. Esmu ar vienu no viņiem runājis, un viņš stāsta, ka ar beisdžampingu ir tā pati problēma, kas ar alpīnismu un līdzīgām riskantām nodarbēm; kad tu vienreiz izlec no tā torņa un dabū adrenalīnu, pēc kāda laika tev to vajag atkal, turklāt risku tu arvien palielini. Tāpēc jau šie cilvēki sitas nost, ka ar iepriekšējo adrenalīna devu nepietiek. Beisdžampings ir visriskantākais sports, tajā katrs trešais agri vai vēlu iet bojā. Alpīnismā ir līdzīgi.

Kalnu trekingā mēs tevi varētu saukt par profesionāli...

Nē, nē, vēl tikai mācos!

...bet tuksneša trekings taču stipri atšķiras no kalnu trekinga.

Tā tiešām ir. Gobi tuksnesis, kurā biju, ir aukstais tuksnesis. Cilvēkiem ar vārdu “tuksnesis” parasti asociējas smilšu kāpas, bet Gobi tuksnesis ir ļoti klinšains. Tur ir vietas, kuras sauc par Marsa ainavām, – sarkanas klintis.

Mans plāns ir noskriet 400 kilometrus Gobi tuksnesī. Visa navigācija tev tur pašam jānes līdzi. Tajā skrējienā tiek uzaicināti pasaules elites sportisti, ķīnieši viņiem maksā par piedalīšanos, lai varētu ar to taisīt pīāru. Francijā biju saticis krievu vēsturnieku Pāvelu, kurš strādā Ķīnā un runā ķīniski. Viņš sarunāja atļaujas. Ķīnā tu visur nevari brīvi tikt iekšā, piemēram, vecā Zīda ceļa pilsētas ir kā rezervāti. Tajās mēs pēc likuma nedrīkstējām neko no zemes celt augšā – ne lauskas, ne monētas, nevienu artefaktu.

Lai gan mums bija atļaujas, kā baltos cilvēkus mūs visur drāza. Piemēram, stacijās lielās trekinga somas bija jākrāmē visas laukā.

Kāpēc?

Drošības apsvērumi. Visu laiku bija sajūta, ka mūs vēro. Arī šoferis un tulks mums bija piesaistīts. Tur ir saceltas īstas spoku pilsētas. Iedomājies, Pļavnieku izmēra pilsēta, bet visa tukša, uzcelta ar domu dabūt cilvēkus no metropolēm ārā uz provinci. Sešjoslu ceļi, jaunas viesnīcas, bet viss tukšs... Vienā tādā viesnīcā mēs dzīvojām. No ārpuses izskatās ļoti forša, bet iekšā redzi, ka būvēts pavirši.

Vai ūdenskrātuves Gobi tuksnesī ir?

Oāzēs ir. Pēc oficiālā pasākuma mums bija iespēja piedalīties nelielā skrējienā – 25 vai 50 kilometri.

Tas taču sīkums...

Divdesmit pieci kilometri pa tuksnesi, bet bez navigācijas iekārtām. Tev parāda tuksnesī virzienu: “skrien tur, pēc 12 kilometriem būs autobuss, tur būs ūdens, tad griezies pa labi...” Nosacījums bija, ka obligāti jāskrien pa pāriem un vienam ir jābūt ar GPS. Man nebija ne pāra, ne GPS. Tika gan teikts, ka tajā tuksnesī apmaldīties nevar.

Cik liela ir cilvēka izturības robeža tādos supergaros skrējienos?

Es teiktu, ka neierobežota. Piemēram, šajā 400 kilometru skrējienā lielākā daļa nomauc vairāk, jo neviens jau neskrien taisnā līnijā. Līderis, viens brits, to noskrēja 70 stundās, tajā laikā noguldamies tikai uz pusotru stundu reinkarnēties. Mums ar džipu vajadzēja veselu dienu, lai izbrauktu to maršrutu. Iepriekšējo rekordu viņš laboja uzreiz par 20 stundām. Tagad ķīnieši veic mārketinga gājienu – piedāvā 10 000 dolāru tam, kurš pārspēs šo rekordu. Bet tas brits pats šogad atkal skrien.

Nepieciešamība iztukšoties

Tavs vārds daudziem asociējas ar mēģinājumu apskriet apkārt Fudzi vulkānam.

Un arī ar to saistīto grāmatas projektu – "#Fudzi 161 km" tika izdota 1000 eksemplāru tirāžā. Faktiski visas ir izpirktas, man vēl dažas stāv mājās. Grāmata ir bez ISBN koda, paša izdota, tikai konsultējoties ar izdevējdarbības speciālistiem, gandrīz tāds andergraunda izdevums – uzņēmēji iemaksāja naudu un saņēma numurētu kopiju ar autora ierakstu. Doma tāda, ka 10 15 gadu laikā tās grāmatas vērtība pieaugs, jo tās vairs nav pārdošanā.

Ezoteriska rakstura izdevumi apgalvo, ka Fudzi kalnā esot īpašas spēka vietas. Tu kaut ko tādu juti?

Par to es tur tik daudz nedomāju, bet pie Fudzi ir ļoti savdabīgas vietas. Piemēram, skrējiens gāja cauri tā sauktajai koku jūrai, ko angliski sauc par Suicide Forest – pašnāvnieku mežs.

Ko tu kalnos meklē?

Kalnu skrējienos man patīk tā sajūta, ka esi izsmelts, bet vēl spēj kustēties, piedzīvot saullēktu – ka tu izrādies daudz stiprāks, nekā tev bija licies.

To nogurumu tev vajag?

Man vajag sevi izsmelt kā aku, iztukšot, lai atjaunojoties varētu daudz ko pārdomāt. Es pat saku tā: jo lielāka problēma tev ir, jo garāku distanci vajag, lai sevi sadedzinātu. Runāju ar vienu no Gobi skrējiena dalībniekiem, viņš stāstīja par problēmām ģimenē, un man radās sajūta, ka skriešana viņam ir veids, kā šo traumu dziedēt.

Tu arī mēdz izskriet savas attiecību traumas?

Manam stāstam apakšā ir ģimenes traģēdija. Es esmu jaunākais ģimenē, brālis bija gadu vecāks par mani, vēl man ir trīs māsas. 2012. gadā es strādāju Operā par biļešu kontrolieri un paralēli mācījos Banku augstskolas otrajā kursā, kad 11. oktobra rītā pie mājas durvīm Pļavniekos zvanīja policija un iedeva inspektora telefonu, lai piezvanot. Piezvanīju, un policijas inspektors teica, ka mans brālis ir atrast miris "Zelta zivtiņas" tunelī pie "Stockmann". Ne aplaupīšanas, ne uzbrukuma – viņam vienkārši 21 gada vecumā bija apstājusies sirds.

Man vajadzēja šo ziņu pateikt vecākiem. Pateicu un redzēju, kā viņi pāris stundu laikā noveco, kā viss viņiem sabrūk. Man arī iestājās tā sajūta, kādu arī jūs droši vien esat izjutuši: kāda jēga dzīvot, ja mēs visi mirsim? Aizgāju prom no darba, jo man tas likās bezjēdzīgi, aizgāju no augstskolas, jo vairs nevarēju nosēdēt. Katru rītu, redzot, kādām sejām vecāki sēž pie brokastu galda, mani vajāja domas par brāli.

Sāku domāt: kā būtu, ja es izdarītu kaut ko neiespējamu par godu savam brālim, lai viņu nekad neaizmirstu? Tā radās doma par skriešanu apkārt Fudzi vulkānam. Tajā laikā jau vienu kalnu simtdivpadsmitnieku biju noskrējis. Tomēr 160 kilometru otrā pasaules malā – tas man likās nereāli.

2012. gada novembrī izvirzīju to sev par mērķi. Pieteikšanās skrējienam beidzās novembra vidū, pats skrējiens notika 2013. gada pavasarī. Man bija pusgads. Es biju ļoti apsēsts ar šo domu, bet naudas man tam nebija. Dalības maksa, latos rēķinot, bija 400 latu, kopējo pasākuma tāmi biju izrēķinājis uz 5000 latiem. Tad arī sākās grāmatā aprakstītais stāsts, kā Operas biļešu kontrolieris izdomāja shēmu, kā nokļūt līdz Japānai un piedalīties skrējienā.

Sapnis par Japānu

Tā kā grāmata ir deficīts, vari īso versiju pastāstīt mums.

Izmisumā sāku strādāt "Gandrā". Taisīju arī piedzīvojumu pasākumus, mēģinot saģenerēt naudu, bet tikai iegūlos parādos, jo biju apsēsts ar domu, ka pasākumam jāliek kaut kas klāt, vienalga, ir tas rentabli vai nav, lai cilvēkiem patiešām patiktu. Zaudēju naudu un sabojāju attiecības. Biju pat ar azartspēlmaņiem pokeristiem sarunājis, ka iedošu viņiem to naudu, ko biju dabūjis, lai viņi spēlē un mēģina to pavairot.

Vārdu sakot, izmisums bija liels. Rakstīju par to internetā, un cilvēki sekoja, “kā tam čalim neiet”. Tad uzradās uzņēmēji. Viens sameklēja mani "Gandrā" un stāstīja, ka, lasot par manām nebūšanām, viņam vienā brīdī iestājies klikšķis – viņš manā stāstā ieraudzījis sevi pirms 25 gadiem, kad pats bijis līdzīgā situācijā un nav bijis neviena, kas viņam palīdzētu. Tagad viņš varot būt tas cilvēks, kas man palīdz. Cik naudas man vajag?

Teicu, ka piecus tūkstošus. Tik daudz viņš nevarēja, bet četrus simtus iedeva. Arī citi uzņēmēji uzradās, kas man palīdzēja, tostarp Lauma Lingerie direktore Linda Matisone.

2013. gada sākumā es strādāju 12 stundas "Gandrā" plus divas stundas ceļā uz un no darba, kas atradās "Alfā". Atlikušajā laikā mēģināju izdomāt, kā tikt uz Japānu. Veikalā lielāko daļu algas biju izņēmis precēs – tas tūrisma inventārs ir tik foršs, ka beigās lielākā daļa veikala klientu ir paši darbinieki, kas strādā uz krīta jo viņi tās preces var nopirkt ar atlaidi.

1. aprīlī, kad man jau drīz bija jādodas uz Japānu, veikalā ienāca Sandijs Semjonovs ar bērniem, meklēdams jaku kādam braucienam. Man Sandijs bija kā elks, piedzīvojumu etalons. Parādīju viņam jaku, kas Sandijam patika, bet viņš teica, ka trīs simtus par jaku nevarēs maksāt. Kad Sandijs jau gāja ārā no veikala, pakliedzu viņam, ka dabūšu par citu cenu, tiekamies rīt "Statoilā" pie Lubānas tirgus. Tā arī notika. Pārdevu Sandijam jaku un teicu: dīls pret dīlu, es tev palīdzēju lētāk dabūt jaku, palīdzi tu man ar vulkānu, ar kontaktiem. Izstāstīju savu plānu, un Sandijs teica: “Vecīt, tu nesaproti, kā Latvijā lietas notiek.” Tomēr apsolīja pamēģināt.

Tā mēs šķīrāmies. Es biju palicis bez naudas, droši vien arī bez darba, jo manu saucienu Sandijam bija dzirdējis veikala vadītājs. Bet tas man tieši bija vajadzīgs – kad esi iedzīts strupceļā, bezizeja rada izeju. Aizgāju mājās, piezvanīju uz darbu un teicu, ka man ir caureja – jo kāda jēga iet uz darbu, ja tas ir vajadzīgs, lai tiktu uz Japānu, bet Sandijs ir pateicis, ka tas nav iespējams?

Tad stundas laikā radās doma, ka vēl neesmu izmēģinājis vienu lietu – lūdzis palīdzību sabiedrībai. Esmu tikai pats ķepurojies. Bet lūgt palīdzību ir visgrūtākais.

Tad tomēr saslēdzās kopā daudz kas. Atcerējies, ka viens mans kursabiedrs bija izteicies, ka viņš tādus garus gabalus neskrietu pat tad, ja viņam maksātu, sāku domāt par Fudzi maršruta daļu mākoņpārdošanu. Sadalīsim 160 kilometrus pa simt metriem, cik viena pozīcija varētu maksāt? Piezvanīju vienam programmētājam un prasīju, cik viņš būtu gatavs maksāt par neko. Viņš atbildēja, ka vienu kafijas krūzi, ne vairāk.

Uzlikām cenu 49 santīmi. Uztaisīju infografiku, peintā apstrādāju, ielaidu tviterī ar nosaukumu “Nopērc savu kilometru virs mākoņiem!” Biju tā pārguris, ka aizgāju pagulēt. Mani pamodināja draugs ar zvanu: “Paskaties, ko tu esi izdarījis!” Ieskatījos – kontā jau 300 latu, un nauda nāk klāt. Cilvēki izpirka visu distanci, zvanīja no lieliem uzņēmumiem. Es būtu varējis emitēt vēl kilometrus, arī tos būtu nopirkuši.

Tā es pēdējā brīdī nokļuvu Japānā... un jau skrējiena sākumā sapratu, ka distanci nenoskriešu. Biju pārāk noguris, visu pēdējo pusgadu raujoties, pārāk tukšs un izsmelts. Pirmo nakti kaut kā izrāvu cauri, mirdams nost. To visu turklāt laidu tviterī, jo jutos atbildīgs to investoru priekšā, kas bija samaksājuši par šovu. Tā bija publiska pašnāvība.

Otrā nakts mani salauza. Jā, man bija palikuši tikai 40 kilometri distances, bet 33 stundās biju zaudējis desmit kilogramus ķermeņa masas. No pārguruma un pārslodzes man sāpēja visi zobi, galva plīsa pušu, kājas bija jēlas, un arī tās vietas, kuras skar somas lences. Turklāt viesnīcā nepaguvu sadzerties pietiekami daudz ūdens, atslēdzos uz 12 stundām un saindējos, jo pēc lielas slodzes organisms saražo daudz atkritumu, kurus nepieciešams izvadīt no organisma. Pēc tām 12 stundām viesnīcā atjēdzos sūdu un vēmekļu masā, jo organisms visu bija izvadījis ārā.

Biji kļuvis iekšēji tīrs...

Es nebūtu piecēlies, ja viesnīcas šefs ar vienu japāņu draugu nebūtu sācis mani meklēt. Viņi atslēdza durvis un savāca mani. Ja es būtu gulējis vēl, tas nebūtu labi beidzies.

Negribēju doties uz Japānas slimnīcu un atgriezos Latvijā, lai neievilktu epopeju, ko es biju sačakarējis, publiski apsolot cilvēkiem, ka to izdarīšu, bet neizdarot. Arī saistības biju uzņēmies un neizpildījis, un galu galā es nebiju izpildījis solījumu brālim. Zemāk vairs nebija kur krist.

Tas 2013. gada maija stāsts nav ar laimīgām beigām. Kad pēc astoņām dienām iznācu Rīgas lidostā, draugi mani nepazina. Pēc pāris dienām atguvos – sākumā organisms visu atgrūž. Kad gāju nodot analīzes, ārsts jautāja, vai neesmu alkoholiķis, jo slodzes bija radījušas problēmas arī aknām. Tomēr atkopos un pēc trim mēnešiem noskrēju Monblāna maratonu.

Tad sākās stāsta otra daļa. Biju sasniedzis zemāko punktu un teicu sev: kamēr dzīvošu, būšu tas čalis, kas mēģinās apskriet apkārt Fudzi vulkānam. Tā sajūta, ka no rīta celies un zini, kāds ir tavs uzdevums, ir neaprakstāma.

Grāmatas projekts

Kurš bija tavs nākamais darbs?

Esmu izvēlējies darbus, kuros varu daudz ko iemācīties un kas pārāk nenodarbina mentāli manus prāta resursus, lai varu darīt paralēlas lietas. Pusgadu strādāju Stūra mājā par gidu – tur nokļuvu, sācis pētīt apakšzemes tuneļus zem Rīgas. Esmu strādājis Drošības policijā par šoferi, filmēšanas laukumos par operatora asistentu... Atceroties tās šausmas, kas notika Fudzi kalnā, tinu tās epizodes savā galvā ar filmu – tik ļoti tas viss bija mani iekšēji izārdījis.

Tāpēc 2015. gadā atgriezos Japānā, jau noskrējis īsākus, bet tehniski sarežģītākus skrējienus. Protams, arī otrajā reizē nauda bija problēma. Biju izdomājis grāmatu par čali, kas apskrēja apkārt vulkānam, un lauzīju galvu, vai cilvēki pirks lietu, kas neeksistē, turklāt no čaļa, kas vienreiz jau ir pārdevis neeksistējošu lietu.

Piedāvājām cilvēkiem pirkt neeksistējošu grāmatu par 15 eiro – 300 eksemplāru, divas nedēļas laika iegādei. Protams, to izpirka, un 15. septembrī mēs, trīs cilvēki, aizbraucām uz divu nedēļu pasākumu Japānā, kura viena puse bija skrējiens, otra – materiālu vākšana grāmatai. Grāmata tika pārdota ar iznākšanas datumu 2016. gada 17. maijs. Atbraucu no Japānas, un man bija pusgads grāmatas uzrakstīšanai.

Vai pirms tam biji kaut ko līdzīgu grāmatai rakstījis?

Nē, tikai datorspēļu aprakstus.

Bet skolā sacerējumus?

Tos tētis man rakstīja, māsa laboja. Lasījis gan esmu daudz, Aleksandrs Grīns man ļoti patīk.

Tātad otrajā reizē tu Fudzi kalnam apskrēji. Kas tad bija mainījies, ja saki, ka laika apstākļi nebūt nebija labāki kā pirmajā reizē?

Es biju tam gatavs morāli un fiziski, zināju, kas mani tur sagaida. Pirmajā reizē man nebija laika pirms tam izpētīt maršrutu. Otrajā reizē biju arī godbijīgāks, negāju ar bravūru, bet ar domu, ka mēģināšu – došu laukā, cik varu, bet veselība ir tikai viena, tātad, ja būs jāapstājas, apstāšos.

Pretī iespējai nomirt tu šajos skrējienos neskrien?

Nē, varbūt pirmajā skrējienā vairāk skrēju, bet vispār kalnu skrējienos ir ļoti augsti drošības standarti, daudz preventīvu pasākumu, kas jāveic, un tavs inventārs tiek pārbaudīts – izkrāmē somu, un, ja tev nav attiecīga luktura un citu nepieciešamo lietu, skrējienam netiec pielaists.

Kalnu skrējienu nevar salīdzināt ar to pašu beisdžampingu?

Salīdzināt tos var tikai tādā ziņā, ka katram cilvēkam ir kāda lieta, kas viņam liek justies dzīvam.

Visvairāk jau justies dzīvam liek iespēja nomirt…

Tā ir. Bet man, piemēram, arī grāmatas rakstīšana liek justies dzīvam. Grāmata vēl nebija uzrakstīta, kad tā jau bija salikta manā galvā, es jau zināju, kādas tajā būs nodaļas un notikumu secība. Biju lasījis uzņēmumiem lekcijas par motivāciju un uzdrīkstēšanos. Tajās lekcijās jau biju uzbūvējis grāmatas struktūru.

2015. gada oktobrī sāku rakstīt. Jo vairāk rakstīju, jo vairāk atcerējos. Sapratis, ka negribu izdevniecību redaktorus, jo viņi grāmatu salauzīs, savācu pats savu komandu. Pirmais solītais termiņš bija maijā. Pārcēlu to uz rudeni. Ļoti daudz laika aizņēma materiālu vākšana, intervijas – bija kādas 60 intervijas ar iesaistītajiem cilvēkiem, teksts tika būvēts arī no video. Kopā grāmatā sanāca 616 lappušu. Es biju ļoti prasīgs, man bija dažādi uzstādījumi tekstam, ieskaitot to, ka grāmatā nedrīkst parādīties vārdi, kurus autors nelieto.

Tā kā esmu detaļu cilvēks, grāmatā nāca arvien klāt dažādas detaļas, ko atcerējos, tās visas man vajadzēja grāmatā, tāpēc teksts arvien vairojās.

Pienāca rudens. Biju noslēdzis ar banku līgumu par pamestu rūpnīcu, kurā notiks grāmatas atklāšana. Uz to brauca arī cilvēki no Japānas, kas bija izglābuši man dzīvību. Taču grāmatas vēl nebija... Izrādījās, ka grāmata tomēr nav uzrakstāma tik vienkārši kā bakalaura darbs. Strādāju pie grāmatas teksta padsmit stundas dienā un sapratu, ka atkal jāpārceļ atklāšana.

Ko par to teica japānis, kad bija atlidojis?

Teica, ka viņš, protams, ir ļoti sarūgtināts, bet teica arī tādu frāzi: friendship is friendship. 2016. gada rudenī izvadāju viņu ekskursijā pa Latviju.

Kas tālāk notika ar grāmatu?

Mēs piedāvājām atdot ieguldīto naudu. Bet tās jau nebija, mēs bijām kā Banka Baltija! Tomēr savus 15 eiro izņēma tikai trīs cilvēki, kamēr uzņēmēji tikai pieslēdzās vēl vairāk, taisīja ieguldījumu, pērkot grāmatas klāt. Kā teica Lauma Lingery vadītāja, ja tu redzi un jūti patiesīgumu, tev pierādījumus nevajag.

2017. gada 19. maijā grāmata iznāca. Katram, kas par to bija iemaksājis, iedevu grāmatu rokās.

Japānis vēlreiz atbrauca?

Neatbrauca. Bet grāmata ir Japānā muzejos. Pieminekli brālim biju uzcēlis.

Vai vēl kādu grāmatu rakstīsi?

Jā, man ir padomā. "#Fudzi 161 km" ir grāmata par to, kā es neapskrēju Fudzi kalnam, tā beidzas ar 2013. gada maiju, bet kopš tā laika daudz kas ar mani ir noticis. Plānu man ir daudz, ieskaitot Antarktīdas skrējienu, bet vispār esmu sācis dzīvot lēnāk, otrajā ātrumā, ne vairs piektajā. Cenšos pats sev neapsolīt neiespējamas lietas un tad mirt nost, mēģinot tās izpildīt. Mācos no savām kļūdām. Kļūdas pieļaut ir lieliski, jo kļūda – tā ir jauna informācija.