100 lietas Latvijas simtgadei. 2000. gads: KRASTA IELAS "LIDO”
Jauno tūkstošgadi latviskās virtuves cienītāji varēja sagaidīt Krasta ielas “Lido”. Katru dienu stāstam par kādu nozīmīgu dienu Latvijas likteņgadā – no 1918. līdz 2018. gadam. Šodien 2000. gada lieta, kas nodarbināja latviešu prātus un rīcību. Bet rīt jau būs nākamās tūkstošgades pirmais gads – 2001. gads.
Sagaidīt jauno tūkstošgadi un 2000. gada valstssvētkus Latvijas patrioti nu varēja kičīgi nacionālajā KRASTA IELAS “LIDO” - jaunajā atpūtas un restorānu kompleksā pie vienas no galvaspilsētas dzīvākajām maģistrālēm – Latgales šosejas. Neviens jau tolaik (tāpat kā šodien) pat neaizdomājās (varbūt tikai kāds rets “piekasīgs” pilsonis), ka sēžot un mielojoties “Lido” būtu jādomā par Venēciju un saules peldēm Rīgas Jūrmalā… Un visneprātīgākais, ko kāds letiņš 18. novembrī varētu izdarīt būtu tas, ka viņš kādam picu vai makaronu ēdājam mēģinātu iegalvot, ka vislabāk štovētus kāpostus vai pelēkos zirņus ar speķi būtu meklēt "Lido" – jūras līcī pie Venēcijas, kuram par godu pirmās brīvvalsts laikā tika nosaukts Latvijā superpopulārais restorāns “Lido” Majoros, kura nosaukumu daudzas gadu desmitus pēc 2. pasaules kara savam iestādījumam piesavinājās Gunārs Ķirsons.
2000. gadā atjaunotās valsts latvju preses dzeltenais flagmanis – “Vakara Ziņas” rakstīja, ka Krasta ielā atvērts "Lido" ēdināšanas komplekss, kas vēlāk kļūs par vienu no Rīgas zīmoliem tūristu vidū:
““Lido” ēstuvju īpašnieks Ķirsons, šķiet, ir viens no retajiem latvju uzņēmējiem, uz kuru sabiedrības lielākā daļa raugās nevis ar skaudību vai vāji slēptu nelabvēlību (sak, paskat, kā sazadzies!), bet gan ar cieņu. Nav joka lieta valstī izveidot sabiedriskās ēdināšanas tīklu, kam turklāt vēl būtu sava, itin simpātiska “seja”. Ķirsons publikas vērtējumam cēla priekšā savu jauno lolojumu, kas nedaudz robežojas ar gigantomāniju, – “Dzirnavas” Krasta ielā”.
