No šņabja dzērājiem par garšu meklētājiem: vīndaris Mārtiņš Barkāns stāsta par latviešu vīniem un garšas kārpiņām
Sarunā ar žurnāla “9 Vīri” redaktoriem Aldi Miesnieku un Sandri Metuzālu, Abavas vīna darītavas saimnieks Mārtiņš Barkāns izstāsta par Latvijas vīna pasauli un spriež par to, kā latvietim, kurš gadsimtiem bijis rūdīts alus un šņabja dzērājs, pēkšņi parādījušās vēlmes sagaršot dzērienos kanēli, krustnagliņas un citus brīnumus.
Vīndaris stāsta, ka Latvijā vīns tiek darīts no dažādiem augļiem un ogām, līdz ar to ražas sezona sākas ap jūniju un beidzas novembrī – dažāda veida izejmateriāls dzērieniem ir pieejams viscaur vasarai un rudenim, kas dod vaļu dažādiem eksperimentiem un ļauj piedāvāt netipiskas garšas.
“Darba netrūkst! Vienlaicīgi gan apstrādājam jaunos produktus, gan pildām pudelēs to, kas jāpilda, pārdodam to, kas jāpārdod, pa vidu vēl ir tūristi, mediju cilvēki. Ja kāds grib mierīgi pavadīt vecumdienas, darinot vīnu, tad es ieteiktu pārdomāt šīs lietas,” smej Mārtiņš.
Vīna darītavas saimnieks atzīst, ka šī vasara, iespējams, bijusi labvēlīgākā vīnogu ražai, kādu viņam nācies piedzīvot: “Ja pagājušajā gadā šķita, ka viss, ko darām ar vīnogām ir pielīdzināms naudas nomešanai zemē, tad šogad ir pilnīgi pretēji!”
Par salīdzinoši dārgo avantūru, kas ir vīnogu stādīšana un audzēšana Latvijas klimatiskajos apstākļos, Mārtiņš saka tā: “It kā vājprātīga ideja, bet, paskatoties uz citu cienījamu vīru izklaidēm, piemēram, ralliju, kurā tu sadauzi mašīnu un tas arī nav lēti... nu, es stādu vīnogas un ceru, ka kādreiz kaut kas izaugs.”
Abavas vīna darītava sākusies tieši ar ideju par vīnogu audzēšanu un latviešu vīnogu vīnu. Pirmie stādi iestādīti jau 2010. gadā, un nākošgad, iespējams, pārdošanā parādīsies pirmās vīna pudeles.
“Iestādījām 40 vīnogu šķirnes – tas nav normāli, tā nav komercija, tas ir eksperiments. Iestādītās vīnogas varētu sadalīt trīs grupās – īstās vīna vīnogas, pavisam neīstās, un kaut kas pa vidu abām. Īsto, klasisko vīna vīnogu šķirņu mums ir mazāk – tās gluži vienkārši nespēj “izvilkt” mūsu ziemas,” atklāj Mārtiņš.
Kas vairāk, kā snobu ampelēšanās
Uz jautājumu, kā latvietim, kurš gadu tūkstošiem dzīvojis uz graudu kultūrām un zinājis vien graudu dzērienus, piemēram, alu un brandavīnu, piepeši dažās desmitgadēs radusies interese par garšām piesātinātiem un mūsu platuma grādiem neraksturīgiem dzērieniem, Mārtiņš atbild ar piemēru no savas dzīves.
“Ko tik 25 gadu laikā mūsu tauta nav iemācījusies! Runājot par jauniem atklājumiem, joprojām atceros savu pirmo olīvu, kura ilgi manī nenoturējās. Taču, runājot par šņabi – tas savā būtībā ir spirts ar ūdeni. Ar šo organisms tiek galā salīdzinoši viegli. Ja vēl tiekam pie šņabja, kurš ir taisīts no kvalitatīva spirta un ūdens, tad var teikt, ka apreibināmies... kvalitatīvi. Taču man, piemēram, tas savā ziņā šķiet nedaudz garlaicīgi – viss, ko tu dari ir dzer spirtu ar ūdeni. Arī Latvijas sabiedrība kādā brīdī sāka nedaudz, tā teikt, izvirst, nodarboties ar bohēmu, mācīties baudīt dzīvi – sauksim to par hedonismu. Jautājums ir, vai šņabi tu vari šādā veidā baudīt? Tas tomēr ir efektīvs, bet agresīvs instruments. Taču tad ir tādi dzērieni kā vīns, viskijs,” stāsta vīndaris.
“Atceros, ka man pirmais “klikšķis” attiecībā uz vīna pasauli bija 2004. gadā, kad kopā ar Latvijas prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, sanāca doties uz Bordo pilsētu Francijā. Tolaik par vīniem zināju salīdzinoši maz, taču mūs tur uzņēma ar cieņu – uz galda tika liktas mērijas pagraba vīna pudeles. Man nav saglabājusies vīna karte no šī pasākuma, taču, momentā, kad es pasmaržoju to, ko man ielēja glāzē, es sapratu, ka šis ir kas tāds, ar ko es savā mūžā vēl nekad neesmu saskāries. Tas acumirklī rosināja ziņkārību, interesi par vīna pasauli. Pirms tam man šķita, ka tā tāda snobu ampelēšanās vien ir,” izstāsta Mārtiņš.
Hedonisms un dzīves baudīšana, nogaršojot dažādus vīnus, gan atstāj aizskatuvē gadu desmitiem ilgos procesus, kuri nepieciešami, lai tiktu pie kvalitatīviem, pietiekami ilgi un pareizi izturētiem produktiem, atklāj vīndaris: “Ja runājam par viskiju, tad jāteic, ka lielākā daļa cilvēku nesaprot reālo situāciju. Ja kāds pastāsta, ka šis viskijs, lūk, ir izturēts 12 gadus, bet tas otrs – 18 gadus, tu pagaršo un tev šķiet, ka atšķirība ir neliela. Taču patiesībā tie ir seši gadi! Seši gadi, kuri bijuši nepieciešami, lai šis dzēriens iegūtu papildu garšas nianses.”
Pilnu sarunu ar Abavas vīna darītavas saimnieku Mārtiņu Barkānu skaties šeit:
