Latvija atgriežas tirgū. Zasulaukā tagad ražo vinila plates
Vinila plates ir atgriezušās mūzikas apritē un atkal kļuvušas par melomānu kārotu produktu. Taču, lai mūzika vinila plates veidolā tiktu līdz klausītājiem, kādam šie ripuļi ir arī jāsaražo. Un, lūk, tā vairākus gadus Latvijā tika uzskatīta par diezgan lielu problēmu – "Melodiju" likvidējām, plašu fabriku atjaunot nespējām... Taču no pavisam negaidītas puses ir uzradies risinājums, kas saucas "Semikols Record Pressing", un tagad arī Latvija ir kļuvusi par vinila ražotājvalsti.
Par vinila fabrikas nepieciešamību pašu mājās tiek runāts jau gadus piecus. Runāšanu, protams, veicinājušas pasaulē notiekošās mūzikas industrijas izmaiņas, kad paralēli mūzikas straumēšanai un failu pārdošanai internetā cilvēki tomēr joprojām izvēlas iegādāties gan kompaktdiskus, gan vinila plates. Igauņi (kā jau parasti) reaģēja mazliet ātrāk un atvēra Tartu vinila plašu spiestuvi "Vinyl Plant", par ko "Deviņvīri" jau rakstīja. Tad uz stafetes turpinātāju statusu pieteicās aktīvisti Cēsu pusē – "Mango Vinyl Press". Šis projekts nekur nav pazudis, un drīzumā Cēsīs tik tiešām taps pat ar vairākām vinila presēm aprīkota fabrika, taču "Mango" paguvis apsteigt kāds baltkrievu vīrs, kurš uz Rīgu pārcēlies no Maskavas, – Aleksandrs Galperovičs. Viņš kopā ar dēlu Zasulaukā jau pērn augustā bez lieka trokšņa atvēra vinila spiestuvi "Semikols Record Pressing".
Kvalitāte ir galvenais
Rīgā Aleksandrs ar sievu Allu dzīvo jau piecus gadus. Ar prieku izmantojuši iespēju kļūt par mūsu valsts pilsoņiem, iegādājoties nekustamo īpašumu, un jūtas šeit ļoti labi. “Esmu baltkrievs, Rīgā daudz viesojos arī senāk, kad vēl dzīvoju Polockā pie tās pašas upes – Dvinas jeb Daugavas,” viņš stāsta. “Taču tā dzīvē bija sanācis, ka 25 gadus nodzīvoju Maskavā. Pēc 50 gadu jubilejas sapratu, ka man Maskava jau ir līdz kaklam. Smaga pilsēta.”
Izvēle par labu plašu ražošanai nav nejauša. Aleksandrs ir bijis skaņu režisors un muzikants. “Spēlēju ģitāru restorānā, taču tad dzīve aizgāja citu ceļu, sāku nodarboties ar biznesu. Dēls kļuva par mūziķi, dīdžeju, sāka darboties mūzikas biznesā. Viņam Maskavā ir klubs (alternatīvajās aprindās ļoti iecienīta vieta Powerhouse, kas pieder Andrejam Galperovičam jeb Andrey Algorythmik un kurā ir arī ierakstu studija un mūzikas izdevniecība "Algorythmik Records" – Red.) un tagad arī vēl viena koncertvieta "Pluton".”
Aleksandrs runā pieklusinātā, dzīvē gana daudz pieredzējuša cilvēka balsī un atstāj ļoti patīkama, inteliģenta sarunas biedra iespaidu. Tiekamies viņa birojā, kas izvietots turpat blakus plašu spiestuvei renovētā biznesa/ražošanas ēkā Jūrkalnes ielas sākumā. Viņš te acīm redzami jūtas labi un nenožēlo biznesa izvēli. Lai nebūtu melomāniski sausa saruna, Galperovičs fonā uzliek fabrikā nupat iespiesto pašmāju grupas Sigma minialbumu "My Themes". Skan ļoti labi.
“Kvalitāte mums ir pirmajā vietā,” apstiprina Aleksandrs. “Grupa bija pārsteigta, ka netaisām testa kopijas. Bet tas nav vajadzīgs – kvalitāte ir augstākajā līmenī! Neesam jau vienīgie tirgū. Cilvēki ir pieraduši, ka plates taisa Vācijā, Čehijā. Kāpēc riskēt un pasūtīt kaut kādā jaunā fabrikā, kas turklāt prasa samaksu uzreiz? Domāju, ka pamazām sākam sevi pierādīt tieši ar kvalitāti un pēc kāda pusgada jau vajadzētu būt pavisam labi.”
Stilistiski Semikols mūziku nešķiro, jo ir plašu spiestuve, nevis mūzikas izdevniecība. Arī pašiem dibinātājiem gaumes diezgan radikāli atšķiras. Andrejs gan kā izdevējs, gan kā dīdžejs ir vairāk specializējies elektroniskajā un alternatīvajā mūzikā, Aleksandrs drīzāk ir džeza un klasiskā roka cienītājs.
Ideja par savas plašu spiestuves izveidi radās brīdī, kad Aleksandrs ievēroja – dēla izdevniecība plates pasūta Vācijā un tad lūdz tēvam palīdzēt ar loģistiku, jo viņš jau ir kļuvis par Eiropas Savienības pilsoni... “Iedziļinājos visā tajā procesā un sapratu, ka varam pamēģināt uztaisīt fabriku šeit, Latvijā. Galvenais bija saprast, kur un kam mēs tādu pakalpojumu varēsim pārdot. Startā jau bija pasūtījumi no Krievijas un Austrumeiropas. Mūsdienu mūzikas tusiņš ir ļoti starptautisks – mūziķi brauc cits pie cita ciemos uz Berlīni, Maskavu, Tallinu, Rīgu. Attiecīgi veidojas liels paziņu loks, un radās sajūta, ka pēc fabrikas atvēršanas uzreiz arī būs ko darīt, kas bija ļoti svarīgi, lai pieņemtu tik atbildīgu lēmumu. Riskējām.”
Džekam Vaitam noceltā prese
Rīgas fabrikā izvietota gluži jauna vācu kompānijas Newbilt pusautomātiskā prese, kas izmaksājusi ap 120 000 eiro. “Nocēlām to no pasūtījuma Džeka Vaita fabrikai "Third Man Pressing",” smejas Aleksandrs. “Viņš bija Detroitai pasūtījis vairākas preses, mēs vienu dabūjām sev, citādi būtu jāgaida vēl ilgi. Tagad tiek ražotas arī pilnībā automātiskas preses, bet nelieliem apmēriem labi der pusautomātika.”
Aleksandrs neslēpj, ka pamatā Semikols orientējas uz ne pārāk bagātu un gados vēl samērā jaunu pasūtītāju, kurš nevar atļauties lielas tirāžas. “Tie ir mūziķi un dīdžeji, kuriem nav daudz naudas, bet gribas izdot vinila plati kaut vai nelielā daudzumā. Taisām pat 150 kopiju metienu, citām fabrikām minimālā tirāža ir parasti vismaz 300 kopiju. Ir tomēr noteikts tehnoloģiskais process, jāuztaisa matrica, stempers, no kā spiest kopijas... Divdesmit plates nav izdevīgi ražot.”
Tā sauktā matrica izmaksā apmēram 400–500 eiro. To Rīgā neražo, jo tas nozīmētu pavisam citu specializēto iekārtu iegādi, ko Aleksandrs gan ir apsvēris, taču šī ideja atlikta uz vēlāku laiku, kad spiestuves bizness būs jau uzņēmis apgriezienus. Patlaban Semikols matricu pasūta Vācijas kompānijā "Power Acoustik" Minsterē. Tur tiek veikts tradicionālais process, iegriežot mūzikas failā dzirdamo informāciju vara ripā. Otrs variants, kas mūsdienās guvis lielu popularitāti, ir skaņas informācijas iegriešana uz alumīnija diska uzklātā lakas kārtā, taču Aleksandrs palicis pie senākā, viņaprāt, kvalitatīvākā un arī vairākkārt izmantojamā, piegājiena. Turklāt pēc vara matricas iegriešanas tā tiek sūtīta vēl citam partnerim uz Nīderlandi, kur tiek uzražots stempers – vara matricas spoguļattēls no nerūsējošā tērauda un niķeļa, kas fabrikā Rīgā tiek ievietots presē un no kā taisa jau vinila plates. Matrica tiek uzglabāta Nīderlandē, ja nu rodas vajadzība taisīt jaunu stemperu papildu tirāžai. “Tas, ko mēs Rīgā reāli varētu darīt paši, ir šī stemperu veidošana no matricas. Taču līdz tam vēl jāpagaida.”
Semikolam gan radusies doma pamēģināt uztaisīt kādu tirāžu arī ar lakas matricas procesu. Tas tomēr ir lētāk un skaitās mūsdienīgi.
Vinila granulas fabrika pasūta kvalitatīvākās no pieejamām. Arī tās tiek vestas no Nīderlandes un netiek jauktas ar pārpalikumiem, kā tas mēdz notikt citviet. Aleksandrs rāda arī no Itālijas atsūtītu vinila granulu paraugu kastīti, kas pēc krāsu gammas atgādina varavīksni. Poligrāfiju – plates vidus leiblus un aploksnes – Semikols pasūta pie partneriem tepat Rīgā.
Aleksandrs agrāk jau bija nodarbojies ar plašu iespiešanu. Par to viņš pasmejas un atzīstas – jā, aiziepriekšējā dzīvē bija tāds sadzīves pakalpojums – fotogrāfa darbnīcā uz speciālas, Ukrainā pirktas plēves ar speciālu aparātu varēja iegriezt arī skaņu celiņus, un cilvēkiem mājās bija arī biezas plēves, nevis vinila plates. Tas tiek pateikts ar skaidru attieksmi – tas bija sen, un labāk, lai vairs nebūtu taisnība.
Lietuviešiem atkal nekā
Ideja par savas spiestuves atvēršanu Galperovičiem radās pērn janvārī. “Līdz februārim sapratām, kādu aprīkojumu mums vajag. Februāra beigās to jau pasūtījām. Maija beigās tas tika atgādāts uz Rīgu. Tad uzstādījām un visu vasaru mācījāmies ar to strādāt. Viss izrādījās daudz sarežģītāk, nekā sākumā šķita.”
Spiediens, tvaiki, temperatūra, dzesēšana, jauda... Aleksandrs sauc īstai fabrikai piedienošus apzīmējumus, ar kuriem esot jārēķinās arī vinila ražošanā. “Man patīk vārds “manufaktūra”. Un tāda manufaktūra izmaksā vairāk nekā tikai prese. Tas nav magnetofons, ko ieslēdz, un viss darbojas. Prese vēl ir jāpieslēdz pie citiem aparātiem.”
Fabrikā jeb manufaktūrā Galperoviči ieguldīja arī savus līdzekļus, taču ar to bija par maz, tāpēc sākotnēji biznesa ideja ar plānu tika iesniegta Swedbank. “Tur uz mums paskatījās mazliet dīvaini – plates, kādas plates? Un ieteica vērsties pie valsts finanšu institūcijas Altum, kas atbalsta jaunas uzņēmēju idejas. Viņi tiešām izrādījās ļoti atsaucīgi.”
Aleksandrs apgalvo, ka bijusi plānota arī pamanāmāka atklāšana, taču dažādas problēmas un sagatavošanās darbi paņēmuši tik daudz laika, ka tad, kad fabrika jau sāka darboties, vairs nebija laika svinēt, jo bija jāsāk cītīgi strādāt. “Vasaras beigās mums uz galvas uzkrita ļoti liels pasūtījums no Krievijas. Starptautiskai IT kompānijai vajadzēja saražot dāvanu klientiem – džeza izlasi 8000 eksemplāros! Sākās īsta trakomāja. Tad vēl ar presi strādāju es viens pats. Un tad pienāca Jaunais gads, citi pasūtījumi. Varbūt vēl uztaisīsim skaļāku atvēršanu. Jāaprunājas ar vietējiem mūziķiem, kas pie mums pasūtīs plates. Vēl tikai esam sākuši ieskrieties. Pirmā vietējā grupa, kas pie mums iespieda savu plati, bija Polifauna. Tagad ir arī Sigma. Nupat saņēmām vairākus pasūtījumus no lietuviešiem.”
Starp citu, sākotnēji Aleksandrs ar sievu plānoja pārcelties uz dzīvi Viļņā, nevis Rīgā. Izvēlējās tomēr Latviju. Un lietuvieši atkal palika bez savas vinila plašu fabrikas.
Pasūtījumi no Čīles un Korejas
Aleksandrs stāsta, ka Rīga ir lieliska vieta vinila plašu fabrikai 2018. gadā. “Šeit ir gan visa loģistika, gan daudz lielāka sakārtotība nekā Krievijā, gan krietni lētāka telpu īre nekā Rietumeiropas valstīs.” Īpaši viņš izceļ loģistiku, jo šajā biznesā ir svarīgi spēt izmantot maksimāli nesadārdzinātus un visādi citādi neapgrūtinātus preces sūtīšanas pakalpojumus. Semikols savu produkciju sūtījis jau uz daudzām valstīm, ieskaitot pat Čīli! “Čīle, protams, izklausās ļoti neparasti. Tiešām, mums uzrakstīja viens cilvēks no Santjago un pasūtīja pie mums tirāžu. Tāda latīņamerikāņu mūzika ar orķestri. Es domāju, ka mūs izvēlējās tāpēc, ka tam cilvēkam Latvijā strādāja mamma. Vai nu vēstniecībā, vai kādā tamlīdzīgā iestādē. Rēķinu šeit uz vietas apmaksāja viņa – aizbrauca uz Swedbank un pārskaitīja uz kontu naudu.”
Mērķis šobrīd ir saņemt arvien vairāk pasūtījumu no Eiropas, jo tas esot daudz vienkāršāk nekā strādāt ar Krieviju. “Ar Krieviju tās vienmēr ir totālas galvassāpes. Mēs strādājam pilnībā legālā laukā, bet tur vienmēr visu grib izdarīt kaut kā, nav skaidrs – kā. Primāri vēlamies koncentrēties uz Baltiju, tad uz Austrumeiropu un Centrāleiropu un tad uz Ziemeļeiropu. Ja loģistika nav ļoti dārga, tad varam piedāvāt pievilcīgu cenu. Lai gan noteikti turpināsies arī eksotiskāki pasūtījumi. Nupat bija viens arī no Dienvidkorejas.”
Semikola īpašnieks par savu darba ikdienu acīm redzami runā ar gandarījumu, lai arī bizness vēl nav sācis sevi atpelnīt. “Šā gada februāris bija pirmais mēnesis, kad nenācās papildus ieguldīt naudu, lai apmaksātu īri, algas, nodokļus. Tas jau ir labs signāls.”
Taču tas ir dzīvesveids, un var redzēt, ka arī pie preses Aleksandrs labprāt stājas pats, nomainot savu divreiz jaunāko vārdabrāli, kurš ir otrs darbinieks uzņēmumā, kam ļauts darboties ar smalko vācu aparātu. “Starp citu, Latvijā mūsdienās nemaz nav tik vienkārši atrast darbinieku šādā manufaktūrā. Alga nav ļoti liela, un ir reāli jāstrādā. Darbs nav ļoti grūts, bet nav arī vienkāršs. Un pie tās preses visu laiku ir jāstāv un jādarbojas. Uz sludinājumu atsaucās pārsvarā pensionāri ap 60 gadiem vai jaunieši, kuriem šķita, ka šī būs vairāk tāda izklaide.”
Dēls Andrejs joprojām dzīvo Maskavā un Rīgā parādās tikai palaikam. Viņš Semikolā strādā virtuāli un nodarbojas ar pasūtījumiem. Šobrīd uz vietas uzņēmumā strādā tikai trīs cilvēki – vēl ir sieviete, kura veic plašu iepakošanas darbus. Galperoviča sieva fabrikas darbā vismaz tiešā veidā neiesaistās un ikdienā ir jogas trenere.
Kā saka Aleksandrs, viņam patīk ražošana, bizness, kas robežojas ar mākslu. Agrāk viņš, piemēram, importējis smalkus Šveices pulksteņus. Arī komunikācija ar mūziķiem esot patīkama. Galu galā pats bijis muzikants... Un kad iznāks Aleksandra Galperoviča plate? “Dārgi,” viņš atbild un sev ierasti klusi un sirsnīgi iesmejas.
“Ja es zinātu par plašu ražošanu visu to, ko zinu tagad, tad... Nē, sāktu to darīt tāpat, tikai gatavotos daudz lielākām problēmām un pārdzīvojumiem. Ir tik daudz nianšu, lai vispār nonāktu pie pastāvīgi kvalitatīva galarezultāta! Tā tiešām ir īsta ražošana.”
Par "Semikols Record Pressing"
Fabrika, ko īpašnieki paši dēvē par manufaktūru, pieder tēvam un dēlam Galperovičiem.
Piemēram, 300 plašu metiena pasūtījums izmaksā 1300 eiro un vismaz patlaban tiek veikts viena mēneša laikā. Cena mainās atkarībā no vinila plates smaguma izvēles – 140 vai 180 grami, arī no krāsas izvēles – klasiskās, melnās plates izmaksās lētāk.
Pašiem pasūtītājiem jābūt gatavam speciāli vinilam domātam māsteram jeb mūzikas faila skaņas gala apstrādei un dizainam poligrāfijai. Semikols to nepiedāvā.
Vairāk informācijas par fabriku un pasūtījumiem interneta lapā Semikols.eu.
