Ledus laikmets Siguldā. Saruna ar trases īstajiem pavēlniekiem Jāni un Mārtiņu

Olimpiskie mākslinieki

Jānis ir ledus vīru brigadieris, pavisam komandā ir 13 cilvēki, seši no viņiem dēvējami par ledus meistariem. Kāda ir atšķirība? Īsā atbilde – ledus meistars māk pareizi noēvelēt trasi un uztaisīt tajā profilus. Jā, mums arī patika atbilde.

Līdz ēvelēšanai un profiliem vēl tiksim. Lai noņemtos ar tādiem smalkumiem, nepieciešams pats galvenais – trase un ledus tajā. “Sezonas sākumā betonā iebūvētajās caurulēs tiek ielaists amonjaks, tas nepilnu dienu pastāv, betons atdziest un uz tā virsmas parādās mazs sniedziņš,” stāsta Mārtiņš. “Tad brigāde sadalās uz pusēm, tāpat tiek sadalīta trase un sākas ledus liešanas process. Pirmās 24 stundas lej trases lejasdaļu un nākamo diennakti – augšdaļu.”

Liešana nozīmē nevis laistīšanos ar šļūtenes strūklu, bet smidzināšanas procesu, lai ledus sāk uzsalt vienmērīgi. Kad pamats ir piesalis, notiek pirmā pieēvelēšana un pielīdzināšana, lai varētu sākties pirmie treniņi. Kas tad ir tā mistiskā ēvelēšana? Tas nozīmē speciāla instrumenta izmantošanu – garš kāts un galā ēveles un kapļa paskata krustojums, ražots Vācijā. Starp citu tāpat, kā pārējie trases ledus kopšanas instrumenti. Ne velti paši ledus meistari vienu citu rīku, ar ko piešķūrē sniegu pie borta, mēdz dēvēt no vācu valodas aizgūtā vārdā – šābers. Te gan jāpiebilst, ka tās ēveles, ar kurām strādā tieši Jānis un Mārtiņš, viņi sev uztaisījuši paši.

Ar ēveli tiek noņemta uzsalusī sniega kārtiņa un citi negludumi, kas laipni piedāvātu braucējam trasē palikt bez zobiem vai vispār bez galvas. Joki mazi. Abi vīri vēl aizpērn Sočos ieraudzīja tādu trasi, kas izskatījās pēc sasaluša lauku ceļa. Kopā ar vēl vienu latviešu meistaru – Mareku Mezencevu – un vēl dažiem ārvalstu kolēģiem nācās Olimpisko trasi līdz tik bēdīgam stāvoklim nolaidušajiem krieviem mesties palīgā, lai tajā varētu notikt Pasaules kausa posms skeletonā. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, šajā pavasarī Jānis ar Mārtiņu būs ledus meistari arī 2018. gada Olimpisko spēļu trasē Phjončhanā, Dienvidkorejā. “Trase nesen pabeigta, tas būs pirmais ledus tās vēsturē,” Mārtiņš jūtas pagodināts. “Ja labi sevi pierādīsim, tad varbūt brauksim arī uz Olimpiskajām spēlēm. Acīmredzot tiekam aicināti tāpēc, ka esam sevi pierādījuši Siguldā. Varam uztaisīt galarezultātu augstā līmenī.” Phjončhanā ledus vīru brigādē pievienosies arī meistari no citām valstīm, lai kāds pēc Latvijas kāpšanas uz goda pjedestāla nesāktu saskatīt kādas nebūt sazvērestības.

Atgriežoties Siguldas trasē, Jānis savukārt skaidro, ka pirmajai ledus kārtai jābūt tik biezai, lai būtu jau iespējams veidot virāžām profilus, atvieglot un padarīt drošāku sportistu braukšanu. Proti, profilošana ir smalka virāžas izslīpēšana, lai tajā nebūtu bīstamas kantes, nebūtu jūtamas betona salaiduma vietas un tamlīdzīgas nebūšanas. Darbs notiek pēc izjūtas, “uz aci”, tādēļ to var piedēvēt ledus meistariem. Jāizslīpē pareiza ieeja virāžā, tās turpinājums un izeja, izēvelējot pusapaļu, nevis taisnu formu. Ar ko šis atšķiras no ledus skulptūru festivāla? Īpaši ne ar ko, vēl jo vairāk ņemot vērā, ka pēcāk ledū izsistās un iebrauktās sliedes ar ķelles palīdzību jāaizsmērē ar sniega un ūdens maisījumu un pēc piesalšanas atkal jānoēvelē. Būtībā – olimpiskie ledus mākslinieki, kuri nemitīgi veido 1200 metrus garu, slaiki izvijušos ledus čūsku apmēram desmit centimetru biezumā.

Ledus meistariem, protams, krietni palīdz arī paši sportisti, zinot sīki pastāstīt, kurā posmā vai virāžā vajadzētu ko pielabot. “Ja neviens nebrauc pa trasi, tad pat vēlams to neuztaisīt ideāli gatavu,” stāsta Jānis. “Pēc nobraukšanas var redzēt sliedes un tad var labāk saprast, kur sanāk kāds sitiens, kur ledus kārta jānoņem nost, kur ir kāda bedre, kas jāaizlīmē ciet, un tamlīdzīgi.”  

Milzu atšķirības starp ledus sagatavošanu bobslejam, kamaniņu sportam vai skeletonam nav, taču Jānis zina teikt, ka skeletonisti tomēr gribēs virāžās nedaudz kantainākas ieejas, bet kamaniņu braucēji – apaļākas. “Attiecīgi izvēlamies vidējo ceļu,” rezumē Mārtiņš. “Protams, ja tuvojas kāds Pasaules kausa posms, tad uztaisām ieejas virāžās tā, kā ērtāk konkrētajam sporta veidam. Tāpat skatoties šīs atšķirības tikpat kā nepateiksi. To var pa īstam sajust tikai nobraucot, tādēļ sportisti arī dalās savās izjūtās.”

Meistari ceļas pirms gaiļiem

Trases sistēmā iepildītas 40 tonnas amonjaka. Izklausās baisi, bet nav arī tik traki, jo Mārtiņš zina stāstīt, ka tā nav sprādzienbīstama viela. Respektīvi, ir tikai loģiski, ka šādā milzu ledusskapī (šo apzīmējumu trasei, ja kas, izdomājām mēs, Mārtiņš vai Jānis to neteica) ik pa laikam gadās kāda neliela noplūde, kas, protams, nav nekas pārāk veselīgs dabai, bet nav arī nekas īpaši kaitīgs. “Pēc smakas tas būtībā ir ožamais spirts,” piebilst Jānis. Trasei šogad paliks 30 gadi, sistēma vairs nav no jaunākajām, taču piedzīvojusi šādus, tādus uzlabojumus, remontdarbus, tādēļ satraukumam pamata nav. Par to pārliecinājāmies arī vietā, kurā ieiet ļauts retajam un vīri pat apgalvoja, ka esam pirmie žurnālisti, kuri tur spēruši savu kāju. Runa, protams, nav par bobu vai 15. virāžu. Runa ir par Kompresoru zāli, kas atrodas palielā ēkā aiz tablo trases lejasdaļā. Tur tiešām izskatās pēc citas valstības, kurā mīt monstrozi, zili metāla milži, kuru galvenais uzdevums ir draudzēties ar amonjaka tonnām.

Pašā sistēmas uzraudzīšanas un vadības telpā nedaudz izskatās pēc padomju laikiem, taču mazas, jaunas kastītes un gadžeti tomēr nodod patieso gadskaitli. Pamatdarbu paveic trīs izmēru kompresori. Mūsu ciemošanās brīdī, kad trasē nenotika ne treniņi, ne sacensības un āra temperatūra bija plus septiņi grādi, darbojās tikai mazākais no tiem. Visi trīs reizē gan nekad vēl neesot bijuši ieslēgti. Ar visiem šiem agregātiem darbojas galvenais operators Sergejs Rohmistrovs, kurš datora ekrānā novēro arī savdabīgu reālā laika meteoroloģisko karti. Tajā redzams, kāda ir ledus temperatūra katrā trases virāžā. Ja kaut kur radusies noplūde, termometra rādītājs signalizē par pārāk lielu pietuvošanos Celsija plusiem.

Kādreiz ar šīs sistēmas palīdzību ledu pavasaros pamēģināts atsaldēt, palaižot caurulēs uzsilušu amonjaku, taču secināts, ka tas nav nepieciešams, jo jau izteiktos plus grādos pēc saldēšanas atslēgšanas ledus itin ātri atlec nost no trases un pilnībā izkūst divu nedēļu laikā. “Tur, kur atlēkusi nost biezāka ledus kārta, noskaldām to nost un pametam tālāk, lai ūdens nesāktu tecēt ēkas stāvos,” saka Jānis, tobrīd atrodoties tā sauktajā vīriešu startā, kas, kā zināms, ir bobslejtrases daudzstāvu ēkas augšpusē.

Mārtiņš zina teikt, ka pēdējā loģiskā āra gaisa temperatūra, kad vēl iespējams uzsaldēt un uzturēt trasē braukšanai derīgu ledu ir plus 15 grādi. Kvalitātes ierobežojums gan atrodams arī otrā, mīnusu galā. Proti, salīdzinājums ar ledus skulptūru festivāliem šeit var turpināties, jo mīnus 20 un vēl zemāki grādi ledum jau ir diezgan kritiski. Tas sāk plaisāt, kļūst pārāk ciets, trausls un ar to attiecīgi jānoņemas daudz vairāk, līmējot ciet plaisas un prātīgi pieēvelējot. Turklāt ap mīnus 30 grādiem vairs nav iespējams uzliet jaunu ledu, jo gluži vienkārši sāk aizsalt laistīšanas šļūtenes. Kā jau bieži vien, nav ļaunuma bez labuma, jo tādos laikapstākļos amonjaka sistēmu var droši slēgt ārā un ietaupīt elektroenerģiju. Ideālie laikapstākļi, kad visi ir vairāk vai mazāk apmierināti, ir tad, kad termometra stabiņš signalizē par mīnus piecu grādu atzīmi.

Temperatūru trasē līdz saglabāt arī salīdzinoši nesen atsevišķos trases posmos izbūvētie jumti un nomainītās jauna tipa aizvelkamās žalūzijas, kas parasti tiek atvērtas tad, kad āra temperatūra noslīdējusi zem nulles. Tāpat šādi aizkari, protams, ietaupa pamatīgus sniega šķūrēšanas darbus.

Trase pieprasa nemitīgu uzraudzīšanu un sagatavošanu, kā rezultātā ledus meistaru darbs aktīvas treniņu un sacensību sezonas laikā sākas… piecos no rīta. Redzam, kā no potenciālajiem meistaru kandidātiem nupat atbira vesels bataljons, taču Jānis ar Mārtiņu par šo faktu smaida un saskata tajā pat savdabīgu šarmu.

Lai paspētu ledu savest kārtībā līdz pirmajiem agrajiem treniņiem, ja tādi paredzēti, brigāde sadalīta proporcionāli pa visu trasi – katram savs posms vai virāža. Viens aspekts ir virāžu profilu sarežģītība, vēl viens – aizmāršība. Kļūdas gadās katrā darbā un Jānis, piemēram, smejoties atceras, ka skalojis šuves un netīšām palaidis trasē divdesmitlitrīgu kannu ar ūdeni. “Citi trases lejasdaļā tobrīd ēvelēja, tādēļ bļāvu rācijā – kanna trasē, kanna trasē!”

Lāpstu pionieri

Ejot pa trasi un veicot ledus apskati, Mārtiņš taisnības labad piebilst, ka taisno posmu noēvelēšana tomēr notiek ar nelielu traktoru un tam aizmugurē piestiprinātu speciālu ēveli. Tāpat arī trases profilakse jeb uzsalušā sniedziņa noņemšana notiek ar lielākām rokas ēvelēm. Ar mazajām rokas ēvelēm tiek izslīpētas visas virāžas, bet taisnes tiek tikai atsvaidzinātas, lai smukāk izskatās. It īpaši pirms sacensībām, kad padarīto darbu filmē arī TV kameras.

Aizrunājamies par to, kā tad ledus meistari vispār var normāli paskatīties kādas sacensības, un loģiski secinām, ka nevar, jo profesionālais kretīnisms valda arī šajā jomā. “Mēs viens otru mēdzam pavilkt uz zoba,” smejas Mārtiņš. “Tā kā trasē katram iedalīts savs posms, tad problēmu gadījumā uzreiz skaidrs, kurš ir vainīgs. Re, kā tajā tavā virāžā visiem uzmet gaisā kājas! Arī skatoties sacensības citās trasēs, vispirms sanāk automātiski vērot, kā uztaisītas virāžas.”

“Jā, to vairs nevar saukt par normālu bobsleja vai skeletona skatīšanos, jo nemitīgi piefiksē kaut kādas ledus meistaru kļūdiņas – o, tur uzsita, kā viņi pieļāva tādu kļūdu?” piebalso Jānis.

Iespējams, ka latviešu ledus meistari par tik zinošiem speciālistiem kļuvuši tieši Siguldas trases sarežģītības dēļ. Nebūt ne tik augstajā pilsētas kalnā iebūvētais betona un dzelzs monstrs citādāk būtu uz pusi īsāks. “Ja skaties televīzijā sacensības, piemēram, Sanktmoricas trasē, tad var redzēt, ka tā ir daudz vienkāršāka, kurā arī vienkāršāk uzturēt ledu,” saka Mārtiņš. “Virāžas ir lēzenākas, attiecīgi spiediens uz ledu mazāks. Iedomājies, kāds ir spiediens Siguldas trasē, ja bobs ar ātrumu 100 kilometri stundā ienāk virāžā un pēkšņi pagriežas par 90 grādiem. Ledū momentāni paliek redzamas pēdas. 15. virāžā, kas ir visbīstamākā trasē, dažreiz pēc sacensību posma izgrauztas pat piecus centimetrus dziļas vagas.”

Varbūt tāpēc ļaudis izdomā arvien jaunus veidus braukšanai pa trasi. Un ir tikai loģiski, ka pionieri dažādu dīvainu padarīšanu izmēģināšanā vēsturiski bijuši tieši ledus meistari. Dzirdēts gan par alumīnija trepēm, gan lāpstām… Pēdējās nu jau kļuvušas pavisam legālas un tiek rīkotas pat shovel race jeb lāpstu braukšanas sacensības, ko atbalsta somu lāpstu ražotājs “Fiskars”, kas automātiski ir arī pašu braucamo piegādātājs. Galvenais nosacījums – īss rokturis un Jānis vēl piebilst kaut ko par elkoņu sargiem. Un par to, ka sacensībās pirms starta diemžēl aizliegts uzsildīt lāpstas pie radiatora… Ņemsim vērā. Un labāk izbrauksim ar vučko vai vasaras bobu. Par to, ja nu kas, var uzzināt visu nepieciešamo trases mājaslapā bobtrase.lv.

Kaspars Zaviļeiskis, žurnāls “9 vīri” / Foto: Kaspars Garda